Izrāde Trīs māsas – garlaicīgi nav tiem, kas pazīst Antona Čehova lugu
Antona Čehova Trīs māsas bija ar nepacietību gaidīta pirmizrāde. Diez vai nopelni te slavenajai lugai, kas Dailes teātra repertuārā pēdējo reizi bijusi pagājušā gadsimta 50. gados. Drīzāk publikai patīk asiņu garša, un Andreja Žagara pāreja uz dramatiskā teātra režiju piedāvā retu izdevību vērot – izpeldēs vai noslīks. Rezultāts, baidos, sarūgtinās gan labvēļus, gan Žagara režijas noliedzējus: par triumfu Trīs māsas nenosaukt, bet arī sezonas sliktākā izrāde tā nav.
Bet sākt gribas ar Kristīnes Nevarauskas atveidoto vecāko no trim māsām Olgu – labāko izrādes aktierdarbu, par spīti tam, ka viņas tēls režisoram aizvirzījies dibenplānā. Lugas centrā ir trīs māsu liktenis. Pirms gada miris tēvs, uz provinci norīkots ģenerālis, un māsas sapņo par atgriešanos Maskavā. Dzīve rit kaut kā ne tā – Maša nelaimīgi precējusies ar skolotāju Kuliginu, tikko pilngadīgā Irina nespēj atrast sev vietu un mokās ar pielūdzējiem, bet neprecētajai Olgai «draud» skolas direktores postenis, ko viņa nez kāpēc nicina. Pat armijas garnizons, kas māsām ilgstoši bijusi vienīgā pazīstamā vide, drīzumā tiks pārcelts.
Par spīti tam, ka Žagars pret Trīs māsu tekstu attiecies ar lielu pietāti, izrādē stāsts veidojas atšķirīgi. Nevarauskas Olga sapņo mazāk nekā pārējie – starp nemitīgi runājošām (pat klaigājošām) māsām viņa stāv klusējot, šķiet, koncentrēti vēro notiekošo. Uztraukumam ir pamats. Ievas Segliņas atveidotā Maša ir histēriķe, nav tikai saprotams: slimo ar nerviem, vai arī pārlasījusies dzeju un iztēlojas sevi par romantisko varoni (Čehova lugā piecas reizes tiek piesaukts Ļermontovs, tas, protams, nav nejauši). Arī Dārtas Danevičas spēlētā jaunākā māsa Irina ir nervoza, bet brālis Andrejs (Artūrs Skrastiņš) nespēj patstāvīgi pat kreklu biksēs sabāzt. (Šāda aina tiek izspēlēta.) Olga ģimenē pilda mātes funkcijas, un var iztēloties, ka viņas nogurums dzemdinājis plānu sadzīves moku pārvarēšanai. Un tā nav atgriešanās Maskavā (par ko, sekojot autora uzrakstītajam vārdam, viņa, protams, runā), bet gan vēlme radiniekus izprecināt, pārveļot rūpes uz kāda cita pleciem. Varbūt tieši tāpēc tiek rīkotas viesības, un ir skumjas, kad virsnieki pamet provinces pilsētiņu, un arī ašais ierosinājums Irinai precēt Tuzenbahu. Tiešām – kāda starpība, kuru.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.