Šis ir tas brīdis! Ārsts Jānis Gailis uzskata, ka Latvijas sabiedrība ir pietiekami attīrījusies no padomju laika sekām, lai varētu brīvi runāt un sevi analizēt
Vai nu runā pa īstam, vai nerunā vispār – pēc lekcijas Birojnīcā, kur caur reāliem pieredzes stāstiem iztirzājis tematu Mīlestība un pārnesums psihoanalīzē, secina Jānis Gailis. «Psihoanalīzes procesā cilvēks pārnesumā neapzināti izspēlē scenāriju, pēc kura veido attiecības ar citiem un arī pats ar sevi, dodot iespēju analītiķim interpretēt, celt gaismā un palīdzēt pārveidot to attiecību modeli, kas izraisa ciešanas.»
1993. gadā aizbraucis no Latvijas, lai izietu psihoanalīzes treniņu, dzimtenē viņš nebija uzstājies daudzus gadus. Francijā attīstīta veiksmīga karjera, latvietis vada ārstniecības centru ar 37 darbiniekiem un pusotra miljona eiro gada budžetu. Parīzē mīt viņa ģimene, sieva, māksliniece Barbara Gaile, meita un dēls. Kopš iespējama dubultpilsonība, Gailis ir arī Francijas pavalstnieks. «Esmu priecīgs par šo iespēju,» viņš saka. «Līdz tam likās – kā var atteikties no saknēm! Tagad esmu iesakņojies arī Francijā, franču kultūra – tā ir arī mana kultūra, tāpat kā latviešu.»
«Pabeidzu Rīgas Medicīnas institūtu, sāku internatūru, tad turpināju to Francijā,» ātri pārskrien profesionālajai biogrāfijai. «Jā, aizbraucu uz Franciju psihoanalīzes dēļ. Sākumā domāju – vēl pāris gadus, un braukšu atpakaļ, bet pēc tam sapratu, ka, analīzē ejot arvien dziļāk, tas ir tik aizraujoši!» Atbraucis uz Rīgu nolikt internatūras beigšanas eksāmenu. «Pēc teicami nokārtota eksāmena man tika laipni pateikts, ka tas, kā es strādāju, Latvijā nav vajadzīgs. Man piedāvāja kontraktu Francijā, un turpināju strādāt tur.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.