Vijolniece Vineta Sareika (23) pagājušajā nedēļā ieradās Rīgā, lai spēlētu Vivaldi Gadalaikus. Jaunā, talantīgā latviešu vijolniece studējusi Parīzē, pastāvīgi dzīvo Beļģijā un koncertē starptautisku atzinību guvušā Trio Dali sastāvā
Kāda ir sajūta, kad lidojat koncertēt un vijoli lidostā nododat bagāžā?
Nē, nē! Bagāžā es to nemaz nedrīkstu nodot. Tas ir līgumā noteikts. Kad pirms četriem gadiem dabūju šo vijoli (Vineta Sareika spēlē venēciešu meistara Mateo Gofrillera 1690.gadā izgatavoto vijoli, kas pieder Karalienes Elizabetes mūzikas fondam – red.), tika precizēts, ka tai vienmēr jābūt pie manis. Mašīnas bagāžniekā arī nedrīkstu to atstāt. Vijole man ir iedota lietošanā uz četriem vai vairāk gadiem – atkarībā no tā, kā veidojas mana piedalīšanās dažādos mūzikas projektos. Sākumā bija sajūta, it kā es staigātu ar Leonardo da Vinči gleznu. Tagad koncertā Latvijā kopā ar Sinfonietta Rīga spēlēju Vivaldi Gadalaikus. Interesanti, ka mana vijole taisīta Venēcijā, arī Vivaldi visu savu dzīvi pavadījis Venēcijā. Viņam bija 12 gadu, kad šī vijole tika uztaisīta. Vivaldi bija vijolnieks, varbūt tieši šo vijoli ir spēlējis.
Vai jūs savu vijoli uztverat kā priekšmetu vai kā dzīvu būtni?
Kā priekšmetu noteikti ne. Kad ilgāku laiku spēlējam kopā, sarodam. Četros gados esmu piešāvusies, redzu tās kaprīzes. Vijolei ļoti patīk mitrs laiks – kad līst, skaņa atveras.
Kad ir tāli ceļojumi un temperatūras svārstības, ir grūti. Piemēram, pagājušā gada septembrī ar Trio Dali bijām kruīza braucienā – koncerti gan uz kuģa, gan pieturvietās – no Ziemeļiem, kur gaisa temperatūra tikai +4 grādi, līdz pat dienvidiem, kur +25. Pārbraucot mājās no koncerttūres, jutu, ka pirmajās nedēļās vijole neskan, kā vajadzētu. Tam, protams, ir racionāls izskaidrojums: koks ļoti reaģē uz gaisa temperatūru, mitruma pakāpi. Ja ir parāk straujas svārstības, negrib skanēt. Lielākā kļūda, ja vijolnieks atbrauc no ceļojuma un uzreiz dodas pie meistara, grib vijoli labot. Instrumentam jādod laiks, lai tas pierod pie apstākļiem.
Kā cilvēkam.
Jā – jāizguļas, jāpaēd.
Vai jūs sarunājaties vārdiem ar savu vijoli?
(Sirsnīgi smejas.) Es ar viņu runājos mūzikā. Citreiz gadās arī vārdiem sarunāties. Neesmu izgulējusies, vai pirksti negrib klausīt. Tad es saku: «Klausies, kas tas ir?! Kas tev šodien nepatīk?!» Rītos man patīk viņai pieiet ar maigumu. Nesākt uzreiz Paganīni kaprises, kaut ko baigi virtuozu.
Rītos viņa vēl mazliet piemigusi?
Nezinu – viņa vai es. Vai abas. Bet tāda man ir tā taktika – rītos maigi spēlēt.
Katra vijole jau citāda. Sevišķi vecmeistaru izgatavotās – nav divu vienādu vijoļu, tāpat kā nav divu vienādu cilvēku. Ir niansītes. Piemēram, attālums starp stīgām – varbūt milimetra desmitā daļa, bet sajūtu ziņā tas uzreiz visu maina. Vai steķītis, tas koka gabaliņš, tas var būt gan zemāk, gan augstāk, līdz ar to stīgas arī, un jāpieskaņo stiprums, ar kādu pirkstus spiest uz grifa. Ja attālums starp stīgām lielāks, lociņa pieskāriens ir citāds. To nevar iemācīties, teorētiski pateikt. Ir jāpavada stundas kopā ar instrumentu. Kamēr bez vārdiem visu saproti.
Vai jutīgums mūzikā jums palīdz labāk sajust cilvēkus?
Lai būtu labs mūziķis, nepieciešama intuīcija. Kamermūzikā, kad ir saspēle ar citiem mūziķiem, – just, pirms vēl nospēlēta nots, kā tie citi spēlēs. Kas ir muzikalitāte? Tā nav tikai spēja precīzi nospēlēt. Tā ir smalka detaļu izjūta.
Vai pēc tam, kad ar kolēģiem esat spēlējuši, neliekas banāli sarunāties par to, kur pusdienot, pārrunāt gluži sadzīviskus jautājumus?
Par mūzikas lietām grūti runāt. Man ir tā laime, ka savā trio spēlēju kopā ar cilvēkiem, kuriem ir līdzīga pasaules un mūzikas uztvere. Nav jāapstājas, lai diskutētu, vai šī nots bija par skaļu, tā – par klusu. Tas tiek izjusts. Reizēm es sāku kādu teikumu, un abi pārējie jau ir sapratuši. Teikums nemaz nav jāpabeidz.
Reizēm, kad spēlēju kopā ar citiem kolēģiem, ar kuriem nav tā sarasts, ir sajūta, ka esmu nokritusi atpakaļ uz zemes, kad mēģinājuma laikā jāsāk skaidroties – šī nots bija tāda. Šeit jāskaidrojas vārdiem. Kaut gan tas ir normāli – nevar būt tik izlepis un domāt, ka kolēģi visu būs sapratuši no acu skatiena vien.
Bet trio jums tā notiek?
Jā, tāpēc jau esmu izlepusi. Tā ir liela laime. Kameransambļi parasti rodas skolā. Mūziķi gadiem meklē, ar ko kopā spēlēt. Mums trim nebija domas, ka varētu veidot trio – katrs studējām savā skolā, katram bija projekti savā valstī. Satikāmies Spānijā, vasaras mūzikas festivālā, kur bijām ielūgti kā solisti. Notika meistarklases, orķestra sesijas. Sākumā mēs (pianiste Amandīne Savarī, čellists Kristians Pjērs Lamarka – red.) vienkārši iedraudzējāmies. Atpūtāmies vakaros pēc koncertiem, gājām uz pludmali. Caurām naktīm runājām – par uzskatiem, par dzīvi. Katru nakti dabūjām trīs stundas gulēt, astoņos no rīta jau bija mēģinājumi.
Pēc festivāla atgriezāmies katrs savā skolā un gadu netikāmies. Pēc gada atkal visi trīs tikām ielūgti uz šo festivālu Spānijā. Tad radās domā spēlēt kopā, kas sākumā šķita diezgan neiespējami – Amandīne dzīvoja Londonā, Kristians Pjērs Parīzē, es – Briselē.
Kopš piecpadsmit gadu vecuma esat prom no Latvijas. Ko uzskatāt par savām mājām – Jūrmalu, kur uzaugāt, vai Parīzi, kur studējāt, pilnveidojāties, vai arī Briseli, no kuras netālu tagad dzīvojat?
Kas ir māju sajūta? Kad atbraucu uz Jūrmalu, jūtos ļoti labi – pasargāta no visām problēmām. Taču ar adaptāciju man nav nekādu problēmu, arī Parīzē jūtos kā mājās. Un Briselē. Galvenais, lai apkārt ir cilvēki, kuriem uzticos, kontakti ar ģimeni – varam sazvanīties. Mūsdienu komunikācijas ir zelta vērtas.
Mājas – tas nav ģeogrāfisks jēdziens. Kaut, protams, Jūrmalai manā sirdī ir īpaša nozīme. Mājas ir tur, kur tavi mīļie, tuvie cilvēki.
Vai, pusaugu vecumā aizbraucot studēt uz Parīzi, bijāt pārliecināta par savu karjeru?
Studēt Parīzes Konservatorijā man piedāvāja Žerārs Pulē – vijoļspēles pasniedzējs, pie kura biju aizbraukusi uz meistarklasi. Viņš teica, ka ir labs līmenis, lai iestātos – Parīzes Konservatorijā nav vecuma ierobežojuma, viss atkarīgs no spēles līmeņa. Vajadzēja nekavējoties reaģēt, jo tādas iespējas otrreiz varēja nebūt.
Latvijā es nokļuvu krustugunīs – bija pasniedzēji, kuri iestājās pret manām studijām Parīzē. Labi, ka mana ģimene nebija saistīta ar mūziku un visu, kas aiz tās stāv, – viņi mani ļoti atbalstīja.
Man bija piecpadsmit gadu, es nokļuvu viedokļu viducī. Kad aizbraucu, zināmu laiku bija bailes – kas nu tagad būs. Latvijā biju pabeigusi 10.klasi, bet Parīzē iestājos 8.klasē, jo trūka valodas zināšanu, bija jāiedzen līmenis. Ķīmijā, fizikā jau latviski nebiju nekāda zvaigzne, kur nu vēl franciski. Konservatorijā arī bija dažādi priekšmeti franču valodā: solfedžo, formas analīze. Lai izdzīvotu, vajadzēja mācīties dienām un naktīm.
Īpaši daudz jautājumu toreiz sev neuzdevu, par karjeru pavisam ne. Es vienkārši braucu, man likās – nu būs interesanti, jauns piedzīvojums!
Konkurēt, izcelties jums nebija svarīgi?
Es nebiju fanātiskais brīnumbērns, kurš spēlē desmit stundu dienā. Reizēm gammas spēlēju, reizēm nošmaucu. Pēc dabas esmu diezgan slinka, bet mēģinu ar to cīnīties.
Bērnībā mamma mani veda uz daudziem pulciņiem, kādu laiku pat staigāju ar diviem mūzikas instrumentiem: vijoli un kokli. Gāju arī dziedāt, un kādu dienu dziedāšanas skolotāja mammai teica, ka vajadzētu kaut ko nopietnāku. Jau otrajā spēles gadā piedalījos Talants Latvijai. Man gāja labi, un radās azarts spēlēt.
Karjerismu es īstenībā nevaru ciest. Konkursa cilvēkus, kuri dabū 4.vietu un apņemas nākamgad tēmēt uz augstāku. Nu, labi. Uzvarēs. Un tālāk? Mūzikā konkursi ir pretdabiski, jo katram ir sava koncepcija, sava jutīguma pakāpe. Kā var pateikt, kurš labāks? Vai tas, kurš nospēlēs ātrāk, tīrāk? Tā ir problēma mūzikas pasaulē – konkursi to nonivelē. Kā sportā tiek radīti parametri, kā katrs skaņdarbs jāspēlē. Līdz ar to mūzikā nav daudz spilgtu personību. Tās novienādo jau skolā, kur pedagogi zina, kā jāspēlē, lai sasniegtu labāku rezultātu. Skolēni spēlē pēc vienas šnites. Tiklīdz vienam ir sava ideja un viņš dara kaut ko jaunu, pirmajā konkursa kārtā var tikt izraidīts.
Pati esat piedalījusies vairākos prestižos starptautiskos vijoļspēles konkursos. Tātad kaut ko tie tomēr dod?
Motivāciju strādāt. Es nedomāju par to, kā dabūt 1.vietu, bet ir noteikts datums, līdz kuram jāsagatavo programma. Ja man nav nolikts datums, līdz kuram kaut kas jāizdara, es vilkšu līdz pēdējam. Tāds man raksturs.
Vai jums, studējot un strādājot citās zemēs, ir traucējis vai palīdzējis tas, ka esat latviete?
Mūziķu pasaulē tīri psiholoģiski un attiecību ziņā grupējas nevis pēc tautības, bet drīzāk pēc instrumenta: stīdzinieki, pūtēji, sitaminstrumenti. Atceros, Parīzes Konservatorijā arfistes vienmēr bija savā lokā, ar citiem īpaši nekontaktēja. Mūzikas instruments izveido noteiktas rakstura īpašības.
Nu, pastāstiet!
Visvienkāršākie un labestīgākie, pēc manas personīgās pieredzes, ir alti un čelli. Galīgi nav iedomīgi, bet ir omulīgi. Mēdz teikt, ka vijolnieki ir iedomīgi, degunu gaisā. Viņi spēlē augšējā reģistrā. Arfisti Parīzē… (Smejas.) Ja kādu klaču gribēja uzzināt, bija jāiet uz arfu klasi. Pūtējus es zinu mazāk, tie vairāk kopā turas, noslēgti.
Un sitēji?
Tie ir stilīgi. Brīvi. Dzīvi viņi neņem ar stresu. Skatās no augšas uz pārējiem mūziķiem, kuri mokās, spēlējot pasāžas.
Kā rodas jūsu sajūta par skaņdarbu? jūs paņemat notis, lai spēlētu kaut ko jaunu – kā nonākat pie būtības, kas nav tehniska, nav nošu līnijās, bet kaut kur «aiz»?
Es paņemu notis, piemēram, Vivaldi, tur rakstīts ļoti maz, īstenībā tikai pats skelets. Tas skelets jāapģērbj. To var darīt miljons dažādos veidos. Ja klausāmies Četru gadalaiku ierakstus, kādi vien eksistē pasaulē, – ir līdz nepazīšanai dažādas interpretācijas.
Kā mūzikā rodas tā bezgalības iespējamība?
Notīs var rakt un rakt. Bezgalīgi. Piemēram, astotdaļas – tās var spēlēt ļoti īsi, var garāk. Notīs ir tikai astotdaļas, tur nav ne punktiņu, ne strīpiņu. Nekā tur nav, «kā vajag», «kā ir pareizi». Katrā frāzē mūziķim kā arhitektam jāizdomā, kura nots būs galvenā, atkarībā no tās – kā nonākt līdz kulminācijai, kā frāzi pabeigt. Ļoti daudz argumentu: lociņa štrihi – kā mēs [vijole un čells] spēlēsim tās divas astotdaļas, kopā vai atsevišķi, vai pirmo [noti] vieglāk vai otro smagāk. Vienkārši bezgalīgi!
Kad jūs spēlējat, vai jūtat, kas apkārt notiek?
Ir ļoti skaisti, ja var pilnībā ieiet mūzikā. Tas atkarīgs no iedvesmas.
Vai mēdz būt, ka notis «neatveras»?
Protams. Ir tādi brīži, kad meklējam, meklējam, un nav. Kādā dienā pēkšņi – ir!
Kas notiek, ja spēlējat ar orķestri un mēģinājumā kāda vijole pēkšņi ceļas un saka: es nepiekrītu, šī frāze jāspēlē citādi?
Ja ir derīgi argumenti, kāpēc nepiekrīt, tad kaut ko mainām. Bet kompromisam jābūt pamatotam!
To saka ar vārdiem vai spēli?
Piemēram, Vivaldi. Satikāmies ar diriģentu Normundu Šnē un Martu Jagmani, Sinfonietta Rīga koncertmeistari, es parādīju savu Vivaldi Četru gadalaiku variantu. Kādas detaļas vienmēr var pamainīt. Tas, kā esmu izdomājusi, vienai vijolei skan labi, bet grupā rezultāts varbūt ir citāds. Mēs runājam un mēģinām, kamēr atrodam vislabāko variantu.
Tātad mūziķis nedrīkst būt kašķīgs pēc dabas – tad nekas nesanāk?
Ir tā. Uzsvērt, ka man vienai taisnība, nevar. Trio spēlējot, ja mums ir vairāki varianti, izmēģinām visus, neko savstarpēji nerunājot. Ieklausāmies un izvēlamies versiju, kas vislabāk skan. Katram orķestrim arī ir sava enerģētika. Ar vieniem ir labāka saspēle, ar citiem – ne tik. Mēdz būt, ka vijolnieki vērtē solistu, skatās šķību aci. Ir salīdzināšanas moments: nevis mēs tagad prieka pēc kopā spēlēsim, bet – ko viņa tagad mums rādīs?
Kā jūs uztverat popkultūru – uz klubu aiziet padejot varat? Un paklausīties Lady Gaga?
Mērenās devās izklaide ir normāla. Pēc garas mēģinājumu dienas mājās vairs klasisko mūziku neklausos, jo tās jau ir pietiekami manā dzīvē. Paklausos džezu. Lady Gaga nav no maniem mīļākajiem mūziķiem. (Smejas.) Taču man patīk elektroniskā mūzika. No tās var daudz ko mācīties.
Ko vijolnieks var iemācīties no roka vai popa?
Nesen Parīzes radio spēlējām Ravēla duetu vijolei un čellam, pēc tam skaņdarbu vajadzēja analizēt, izteikt savas domas. Diezgan agresīvs muzikālais materiāls. Mēs atradām, ka tas varētu būt vēsturē pirmais hārdroka elements. Kad spēlēju šo skaņdarbu, iedomājos hārdroka basģitāru, un mana spēle uzreiz ir citāda. No visa var mācīties, nevajag iedomāties, ka roks ir zemāka mākslas sfēra.
Ko jums nozīmē kultūrvēstures zināšanas, spēlējot, piemēram, Vivaldi – pietiek tikai ar iracionālu sajūtu par skaņdarbu, vai faktu konteksts ir svarīgs?
Man tik svarīgi nav konkrēti fakti: kurā gadā komponistam kāds apmaksājis studijas, vai kurā koncertzālē viņš tajā un tajā gadā spēlējis. Man svarīgi ir komponistu nocelt no pjedestāla. Iedomāties, ka viņš bija tāds pats cilvēks kā es vai jūs – viņam bija savas raizes, savas ilgas, labās un sliktās īpašības.
Kādā mērā skaņdarbs atklāj cilvēcīgo, pasaulīgo par tā radītāju?
Ja notīs pamatīgi skatās, var ieraudzīt ļoti daudz. Taču, ja nezināšu neko par komponista dzīvi, laikmetu, būs grūtāk atrast skaņdarba interpretāciju. Skatīties gleznas, kurās attēloti komponisti, fotogrāfijas, ir svarīgi. Kāda bijusi viņa seja? Piemēram, Vivaldi bijuši rudi mati, īss kakls, neliels uzrauts deguntiņš. Un ļoti dzīvīgas acis. Ja iedomājos šo tēlu, nevaru Vivaldi spēlēt ārkārtīgi askētiski, kā, piemēram, Brāmsu ar lielo bārdu un majestātisko stāju. Ar Bahu man ir ļoti grūti – nevaru un nevaru nocelt viņu no pjedestāla. Esmu par jaunu, līdz Baham vēl neesmu izaugusi.
Vai mūzika liek domāt par jautājumiem, par kuriem jūs, jauns un dzīvespriecīgs cilvēks, varbūt nemaz neaizdomātos – nāvi, mūžību?
Noteikti. Ja neaizdomājas, mūzika zaudē kādu dimensiju. Piemēram, Šostakoviča mūzika. Pirmoreiz [ar Trio Dali] to spēlējām pirms vairākiem gadiem. Kad nesen atgriezāmies pie šīs mūzikas, sapratām, ka pirmajā reizē neko nebijām sapratuši. Ja nezini, ka skaņdarbs uzrakstīts ar nāves un koncentrācijas nometnes klātbūtnes sajūtu, nevari to adekvāti nospēlēt. No takts uz takti notiek attīstība – cilvēks saprot, ka iet uz gāzes kameru un tā ir viņa pēdējā stunda. Briesmīgi! Kad to zini, katru noti spēlē dziļāk. Spēlē, un acīs ir asaras.
Mūzika nav notis, tas ir daudz kas vairāk. Citreiz mūziķi saka – vai, es tādu pasāžu nenospēlēju un tādu! Tas nav galvenais. Dvēsele ir galvenais. Kad tev spēlējot aizmirstas elpot.
Jums tā ir bijis?
Jā. Vienkārši aizmirstas elpot.
Ko klasiskā mūzika var dot mūsdienu cilvēkam?
Iespēju aizmirst par ikdienu. Par to, ka ir krīze, nav naudas. Iekšēju sakārtotības sajūtu, harmoniju.
Vai krīze ir ienākusi mūzikā, jūs to jūtat?
Laimīgā kārtā uz koncertiem nenāk mazāk. Klausītāju interese joprojām ir liela. Mūziķiem pašiem klājas dažādi. Arī man ir labi brīži un ir tādi, kad materiālajā ziņā nav tik viegli. Tomēr es priecājos, ka man ir divas rokas, divas kājas un esmu vesela. Tad arī bez miljoniem var labi iztikt.
Vai jums ir savs aģents?
Nē, biznesa lietās esmu galīgs «lohs»! Man tā ir sveša pasaule, kurai negribu veltīt savu laiku. Visu [koncertdzīvi] organizēju es pati un kopā ar savu trio. Ir, kad durvis deguna priekšā aizcērtas, un ir veiksmes.
Vai esat atklājusi, kā tas iespējams, ka pasaulē ir cilvēku radīta mūzika?
Nē. (Dzidri smejas.) Tas ir brīnums. Tas ir brīnums…
Vineta Sareika
Dzimusi 1986.gadā
Mācījusies Jūrmalas mūzikas skolā
Parīzes Konservatorijas absolvente
Studējusi Karalienes Elizabetes mūzikas kapelā Beļģijā pie profesora Ogistēna Dimē
Karalienes Elizabetes Starptautiskā konkursa laureāte (2009., Brisele)
Trio Dali dibinātāja. Trio ir vairāku starptautisku kamermūzikas konkursu laureāts – lauri plūkti Osakā, Frankfurtē, Ņujorkā
Bija izvirzīta Lielajai Mūzikas balvai par izcilu sniegumu 2009.gadā
