Valpurģu nakts. Labākās dziesmas ir Latvijas panku kultūras fenomens, kas ar savu lielo naturālisma devu šķiet nedaudz perverss
Uzliec kaut ko no Reiganiem, – tāds kautrīgs lūgums dīdžejam kāzu ballītē ir tikpat loģisks un nevainīgs kā alus un siers Jāņos. Skanot Čiekuriem publika sa–vu biklumu nomet tāpat kā drēbes sakarsētā liedagā, un dziesma, kurā nav iespējams atrast nekādu dziļāku jēgu, atkal ir bijusi īstajā vietā un laikā. Tāpat kā Reiganu daiļrade Latvijas mūzikas enciklopēdijā jau gandrīz 20 gadu.
Stāsts par kāzām ir tikai viens no piemēriem, kā Igaunijas latviešu grupa (tā mūziķi sevi dēvē) Reigani spēj biklajos un nedrošajos latviešos modināt apslāpēto seksualitāti un radīt to īpašo vienotības sajūtu līdzīgi kā Dziesmusvētkos. Lēkāšana Čiekuru ritmā ir tikpat pašsaprotama, kā iemācīties ar aizlienētu ģitāru uzspiest pāris akordu, lai pēc lēta šņabja tukšošanas un mammas sālīto gurķīšu tiesāšanas rītausmā nodungotu Es eju kost. Līdz ar to pilnvērtīgi apliecinot savu piederību studentu koju dzīvei.
Nu labi, piekrītu, pēdējais nedaudz izklausās pēc stereotipa, jo nekad kojās neesmu bijis. Par Es eju kost pirms desmit gadiem uzzināju no vienīgā studentu dzīvi baudījušā drauga, kam vēlīna pasēdēšana šaurajās kopmītņu istabiņās sanāca lauksaimniecības universitātē. Hmm… Jelgavā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.