Gatavojoties šāsvasaras Cēsu mākslas festivālam un starptautiskajai konferencei, kuras pārrunu objekts būs mūsdienu māksla, marta otrajā pusē trīs dienas nelielā, teicamā sabiedrībā (Astrīda Rogule, Daiga Rudzāte, šo rindu autors) pabijām Sanktpēterburgā
23.marta vakarā notika kultūras baudīšana Marijas teātrī – skatījāmies Rodiona Ščedrina operas Apburtais ceļinieks izrādi, ko diezgan netalantīgi diriģēja palaikam Rīgā redzamais Gergijeva asistents Mihails Tatarņikovs. Lieliski dziedāja Kristīne Kapustinska un Sergejs Aleksaškins. Uzteicams koris un orķestris. Visai pretenciozs inscenējums. Un pasmaga pēcsajūta. Nevis tāpēc, ka Ļeskova stāsts būtu tā iespaidojis, bet gan tāpēc, ka nomāca Ščedrina bezmērķīgā maldīšanās sakrāla piedzīvojuma gaidās. Viņš, kurš dzimis kā spožas koncertmūzikas un baletu autors, šķiet, nav ticis skaidrībā ar pasaules kārtības pamatlietām.
Pēc izrādes devāmies pie leģendārā mākslinieka Sergeja Āfrikas Bugajeva. Saruna risinājās ar mocartisku vieglumu, tāds pats vieglums piemita arī promenādei, ko namatēva vadībā veicām pa Fontankas nama plašo augšstāva studiju. Ļeņina pēcnāves maska un plāksnītes ar uzrakstiem «Tu tikai neiedomājies šeit dziedāt» vai «666.maijs», grīda, uz kuras, ūdeņus laistot, performējis Džons Keidžs, un viņa opusa «4:33» partitūra ikonostasa centrā līdzās PSRS simboliem. Izejot nakts gaisā, sajūta, ka māksla, kaut arī sakņota ikdienas nebūšanās un varbūt pat traģēdijās, šajā namā tomēr uzdīgst viegla, līdzsvarota, daudzsološa. Šausmīgs teikums, taču jāsaka vien ir – uzreiz gribas dzīvot.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.