Aktrises Lilitas Ozoliņas monizrādē Regīna radoša cilvēka vienatnība ir skaudra kā ķirurga skalpelis, kas griezis ne tikai rakstnieci Ezeru, bet arī citas radītājas
Mēs pusgadu lencām rakstnieci Regīnu Ezeru, lai viņu pierunātu atbraukt pie mums uz lasītāju klubu, – reiz atzinās kāda literāra sarīkojuma rīkotāja. Atbraukusi. Visi gaidījuši, ka rakstniece runās vienvienos citātos, bet tā nebija. Viņa runāja par dzīves zemainajiem notikumiem kā pamatu, ko varētu izmantot literārajām debesīm.
Gan pie Regīnas Ezeras nevarēja tāpat vienkārši klāt pieiet un teikt – vai, cienījamā rakstniece, ko ta’ tagadiņ rakstāt, gan arī aktrisei Lilitai Ozoliņai nepačivināsi. Viņas radījušas savu augstā kalna kāpēju un meditētāju tēlu. Abām pa rokai būtu pretjautājums vai atbilde, kas nostādītu sasprindzinātā situācijā jautātājus, vienlaikus sevi kronējot ar nepieejamības kroni.
Izrāde ir par rakstnieci Regīnu Ezeru, bet ne tikai. Par radošu sievieti vispārākajā pakāpē. Izrāde-spogulis par sievieti, kura rada vairāk, nekā varbūt Visaugstākais viņai paredzējis kopš pasaules tapšanas. Aktrise Lilita Ozoliņa paceļ, kariatīdiski notur, ko Ezera bija nesusi – vienatnību, bērnus, stāstus par vīriem un mīļotajiem, vēlmi patikt, izdzīvot un radīt literārus tēlus. Sievietei ir grūtāk «izsisties» mākslās, jo Radītājs bija paredzējis ko citu – būt par karaļa biedru. Ar Regīnu, ar konkrētas rakstnieces tēlu, izrādē var nojaust, kā jūtas mākslas troni nopelnījusi sieviete radītāja-karaliene.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.