Var aizmirst, ka jāelpo

Vijolniece Vineta Sareika (23) pagājušajā nedēļā ieradās Rīgā, lai spēlētu Vivaldi Gadalaikus. Jaunā, talantīgā latviešu vijolniece studējusi Parīzē, pastāvīgi dzīvo Beļģijā un koncertē starptautisku atzinību guvušā Trio Dali sastāvā

Kāda ir sajūta, kad lidojat koncertēt un vijoli lidostā nododat bagāžā?
Nē, nē! Bagāžā es to nemaz nedrīkstu nodot. Tas ir līgumā noteikts. Kad pirms četriem gadiem dabūju šo vijoli (Vineta Sareika spēlē venēciešu meistara Mateo Gofrillera 1690.gadā izgatavoto vijoli, kas pieder Karalienes Elizabetes mūzikas fondam – red.), tika precizēts, ka tai vienmēr jābūt pie manis. Mašīnas bagāžniekā arī nedrīkstu to atstāt. Vijole man ir iedota lietošanā uz četriem vai vairāk gadiem – atkarībā no tā, kā veidojas mana piedalīšanās dažādos mūzikas projektos. Sākumā bija sajūta, it kā es staigātu ar Leonardo da Vinči gleznu. Tagad koncertā Latvijā kopā ar Sinfonietta Rīga spēlēju Vivaldi Gadalaikus. Interesanti, ka mana vijole taisīta Venēcijā, arī Vivaldi visu savu dzīvi pavadījis Venēcijā. Viņam bija 12 gadu, kad šī vijole tika uztaisīta. Vivaldi bija vijolnieks, varbūt tieši šo vijoli ir spēlējis. 

Vai jūs savu vijoli uztverat kā priekšmetu vai kā dzīvu būtni?
Kā priekšmetu noteikti ne. Kad ilgāku laiku spēlējam kopā, sarodam. Četros gados esmu piešāvusies, redzu tās kaprīzes. Vijolei ļoti patīk mitrs laiks – kad līst, skaņa atveras. 

Kad ir tāli ceļojumi un temperatūras svārstības, ir grūti. Piemēram, pagājušā gada septembrī ar Trio Dali bijām kruīza braucienā – koncerti gan uz kuģa, gan pieturvietās – no Ziemeļiem, kur gaisa temperatūra tikai +4 grādi, līdz pat dienvidiem, kur +25. Pārbraucot mājās no koncerttūres, jutu, ka pirmajās nedēļās vijole neskan, kā vajadzētu. Tam, protams, ir racionāls izskaidrojums: koks ļoti reaģē uz gaisa temperatūru, mitruma pakāpi. Ja ir parāk straujas svārstības, negrib skanēt. Lielākā kļūda, ja vijolnieks atbrauc no ceļojuma un uzreiz dodas pie meistara, grib vijoli labot. Instrumentam jādod laiks, lai tas pierod pie apstākļiem.