Pareizrakstības speciāliste Guna Kalniņa aicina katru izdomāt jaunu vārdu
Katru gadu janvāra nogalē valodnieki pievērš uzmanību latviešu valodas kultūrai, nosaucot gada vārdu, nevārdu un spārnoto teicienu. Taču arī citos gada laikos jādomā par pareizu latviešu valodu, un tā ir gan ikdiena, gan dzīves aicinājums Gunai Kalniņai, kura jau vairāk nekā 20 gadus strādā par korektori ļoti sarežģītā valodnieciskā vidē – žurnālā Rīgas Laiks. Lielu atsaucību guvušas viņas lekcijas par pareizu un modernu rakstu valodu, tāpēc Ir devās viņu intervēt par valodu, pareizrakstību, tās nepieciešamību un sarežģījumiem.
Agrāk bija goda lieta zināt, kur jāliek komati. Tagad internetā un īsziņās daudzi raksta, kā pagadās. Kāpēc ir svarīgi zināt par komatiem?
Manā pieredzē tie, kas ir saglabājuši iepriekšējās tradīcijas, ir arhitekti. Viņiem joprojām ir goda lieta zināt, kur likt komatus un kā rakstīt pareizi. Tie ir mani mīļākie klausītāji, jo viņu arguments ir tāds – mēs tik rūpīgi taisām savus projektus un pievēršam uzmanību niansēm, ka neuzskatām par iespējamu aprakstu, pieteikumu un visu pārējo tekstu, kas saistīts ar projektiem, rakstīt sliktā latviešu valodā. Bet visi tādi nav.
Kursos sastapos ar dažādu attieksmi pret pareizrakstību. Neesmu objektīva, jo es satikos ar tiem, kas tagad, pieaugušā vecumā, grib uzlabot savu latviešu valodu. Mazais bizness, mājražotāji prasīja, kā pareizi rakstīt vārdu «zapte», jo viņu nosaukumi un produktu apraksti ir ļoti tuvu vienkāršrunai. Ierēdņi teica – nelieciet domāt, nesakiet, lai izdomā pareizo. Pasakiet vienu pareizo atbildi.
Taču, ja es rakstu «es zinu, kur likt komatus», es teikumu sapratīšu arī tad, ja nebūs komata pirms «kur». Kāpēc man tas būtu tur jāliek?
Saprašanas un nepārprašanas dēļ. Jopro-jām gribam, lai mūs saprot, un precizitāte ir ļoti svarīga. Tagad tekstus rakstām visi. Katram ugunsdzēsējam un policistam ir jāraksta protokols, katram lauksaimniekam ir jāraksta pieteikums Eiropas fondiem, un tā ir vieta, kur nevar kļūdīties. Var uzskatīt, ka valodas vidējais līmenis ir krities.
Kāpēc?
Mani bērni vairs neiet skolā, man ir viegli pateikt, ka pamatizglītība ir sliktāka. Pieaugušo cilvēku, kas nāca uz kursiem, priecīgās atklāsmes, kad viņi nolieca galvas pār blociņiem un pierakstīja, ko nav zinājuši, – tās ir elementāras kļūdas no 9. klases mācību grāmatas. Ir bijis kāds brāķis – 9. klasē cilvēkiem nebija saprašanas, kāpēc ir jāmācās. Tagad attopas, ka strādā vietā, kur ir jāraksta. Nekādas pārgudrības, smalkas rediģēšanas metodes mēs neapskatījām. Ar to pašu vienkāršāko es varēju cilvēkiem palīdzēt, un ar prieku tas tika uzņemts.
Varbūt ātrās komunikācijas laikmetā kaut kas ir mainījies sabiedrībā? Var uzrakstīt nepareizi, bet svarīgi ir nosūtīt…
Un parādās aplami. Jauna ģimene grib dzīvot īrētā dzīvoklī, bet uzraksta – gribam izīrēt. Pilnā nopietnībā. Ieliek Facebook un pašu stratēģiskāko vārdu uzraksta nepareizi. Viena atbilde būtu tāda, ka mūsu domāšana ir saraustīta un neesam iemanījušies ar to tikt galā. Feisbuks un skaips visu laiku ir vaļā un tiek sekots, vai nav atnākusi kāda īsziņa, vēstule, un tajā pašā laikā cilvēks kaut ko raksta. To var nosaukt par pārējas periodu no lēnas, saprātīgas rakstīšanas uz kādu citu. Varbūt būs palīdzība, būs pasvītrotas kļūdas, [datora ekrānā] uzreiz iekritīs pareizās burtu formas. Nezinu, kas būs nākotnē, bet šobrīd ir daudz aplamību.
Pastāstiet par savu pieredzi kursos.
Cilvēki ir jauki un atvērti. Kursi notika vakarā pēc darba. Viena sieviete atnāca, pateica «labvakar», iekrita krēslā, aizmiga un saldi nogulēja visu lekciju. Tajā brīdī es sapratu, ka man ir jābrīnās par visiem pārējiem, kuri neaizmiga pēc darba, izrādīja vēlēšanos, atnāca un sekoja. Tāpēc forma bija diezgan viegla, tās nebija akadēmiskas lekcijas.
Tik ilgi jau esmu strādājusi par Rīgas Laika korektori, ka zinu, kādas ir biežākās kļūdas. Mani stipri izglītotie autori joprojām kļūdās tādos sīkumos, kurus es jums, protams, neatklāšu, bet zinu tos viegli izlabot, un žurnālā tie neparādās. Tādas pašas kļūdas bija arī maniem klausītājiem. Izrādās, ka elementāru lietu atkārtošana vieglā formā ir noderīga daudz vairāk cilvēkiem, nekā es sākumā domāju. Pieprasījums pēc kursiem pārsniedza jebkuras cerības.
Jūs taisāties atkārtot?
Tā bija līdz brīdim, līdz kursus nofilmēja. Tie ir pieejami astoņās mazās videofilmiņās YouTube, arī tur es saņemu pateicību no cilvēkiem. Tagad ir doma, ka es dažos uzņēmumos lasīšu lekcijas, cilvēki varētu man pajautāt to, kas viņiem specifiski interesē, ar ko viņi netiek galā.
Kādus citus avotus, cilvēkus var izmantot, ja ir kāds jautājums?
Šajā ziņā pēdējā laikā esam ļoti attīstījušies. Atcerieties šādu vārdu – Andrejs Spektors un Mākslīgā intelekta laboratorija. Visas vārdnīcas, kas man kabinetā [stāv] aiz muguras, putekļainas vai lietotas, ir saliktas vienā pašā lodziņā – Tezaurs.lv. Viņi arī Endzelīna-Mīlenbaha vārdnīcu ielikuši internetā, arī citvalodu īpašvārdu atveide notiek diezgan vienkārši. Man liekas, tā ir nākotne – viss būs datorā.
No otras puses, parunāsim par lielo biznesu. Ja tehnoloģiju kompānija iPhone iekļauj latviešu valodu, tad tā ir liela valoda un attīstās elektroniskajā vidē. Jaunajam iPhone tikai 55 valodās ir ātrās rakstīšanas palīdzība. Pat ja es to neizmantoju, pat ja rakstu tos vārdus, kurus es gribu, vienalga – mēs esam piecdesmitpiecniekā. Tāpēc visi, kas strādā ar latviešu valodu elektroniskajā vidē, man liekas pilnīgi jaunlatvieši. Tas ir tas pats, ko darīja Juris Alunāns ar Krišjāni Baronu. Tie ir mūsdienu latviešu valodas stūrakmeņi, manā darbā viņi katru dienu ienes kaut ko jaunu. Pēkšņi pagājušā gada beigās tezaurā parādījās arī morfoloģija [vārdu locījumi]! Viss kustas, attīstās. Man tas liekas jaudīgi.
Taču, ja gribu noskaidrot, vai kādā vietā ir vai nav jāliek komats?
Vislabāk 7. un 8. klases elektroniskajās mācību grāmatās. Nenobīstieties no cālīšiem un bildītēm ar krāsu pārejām, kas pieaugušam cilvēkam var likties nepiedienīgi. Tomēr pašas vienkāršākās lietas tur ir. Ir arī vietne pieaugušiem cilvēkiem par ortogrāfiju tajā pašā Mākslīgā intelekta laboratorijā, Ailab.lv.
Savulaik lielajiem izdevumiem angliski runājošajās zemēs bija tā sauktās stila grāmatas, kurās bija visi noteikumi, kas rakstītājiem jāievēro.
Arī mēs par to esam domājuši, redzot [Amerikas žurnāla] New Yorker Comma Queen. Līdz publikācijai neesam nonākuši. Rīgas Laikā var izlasīt mūsu attieksmi un viedokli par to, kur likt komatus. Dzīvajos tekstos tas viss parādās.
Cilvēki tagad daudz lasa arī angliski un no tās pārceļ dažādus ortogrāfiskus ieradumus. Man mācīja, ka vēstules uzrunā vienmēr lieto izsaukuma zīmi – Mīļā Anna! Bet tagad pārsvarā lieto komatu, tāpat kā angļu valodā.
Jūs tur saskatāt angļu valodas ietekmi. Es saskatu ko citu – ka es negribētu būt agresīva. Es no paša rīta nevarētu darba kolēģiem uzrakstīt uzrunu ar izsaukuma zīmi. (Smejas.) Man liekas, ka mīļāk ir ielikt komatu. Bet, ja jūs man vaicājat, kas man nepatīk sabiedrībā, valodā plašāk, tad mani kaitina valodas lietošana tukšu salmu kulšanai un acu aizmālēšanai. Manā bērnībā katrā klasē bija varbūt kāds viens, kurš mācēja, izmanīgi lietojot valodu, izstāstīt nezin ko, samest iekšā atslēgas vārdus un neko nepateikt, noslēpt to, ka viņš neko nezina.
Man par šausmām mediju vidē tādu cilvēku ir arvien vairāk – viņi runā, nepārzinot tematu un neko nopietnu nepasakot. Varētu jau uzskatīt, ka tā ir meistarīga valodas lietošana, bet mani neapmierina iemesls, kāpēc tas tiek darīts.
Kur cilvēkiem vajadzētu radoši izpausties valodas lietošanā?
Cilvēki domā tehnoloģijai vārdus, katram knibulim iPhone ir latviešu vārds, un tos ir izdomājuši un ielikuši latviešu valodas sistēmā dzīvi cilvēki. Nevar visu prasīt no Zinātņu akadēmijas vai Terminoloģijas centra. Katrs lietotājs ir aicināts. Ja izdomāsit kādai lietai labāku vārdu, tūdaļ viens, otrs, trešais to uzķers, izplatīs tālāk. Tam, kurš izcēla no aizmirstības vārdu «vieds» un ielika to tehnoloģiju pasaulē ar viedtālruņiem un brīnišķīgo viedpalīgu, pēc dievpalīga principa veidotu vārdu, vienkārši – žetons.
Dažkārt gan dažādu komisiju piedāvājumos uzvēdī tāds ulmaņlaiku patoss. Piemēram, «koučus», kuriem noteikti derētu atrast latvisku nosaukumu, aicina saukt par «spējraišiem».
Latviešu biedrībā pulcējas īstie endzelīnisti. Visu cieņu. Viņiem ir mērķis nepazaudēt, noturēt, cik iespējams, Endzelīna latviešu valodu. Savukārt latviešu tulkotājas, kas patlaban ir īpaši spēcīgas, ir otra virsotne. Viņas regulāri ir spiestas izdomāt latviešu valodā jaunus vārdus, jo tulko daiļliteratūru. Autors raksta, piemēram, par Toskānu, kur viss ir silts, zaļo, [un parādās lietas], par kurām latviešu pelēkajā ziemā neviens nav bijis spējīgs padomāt. Rodas jauni vārdi, jaunas domas, kuras tulkotāja ir spējīga pārcelt latviešu valodā.
Kuri autori vai tulkotāji būtu jālasa, lai bagātinātu valodu?
Vispirms klasika. Ja ir apjukums, vairs nav spēka palasīt komentārus un ziņas internetā, kad liekas, ka ar valodu kļūst aizvien grūtāk, tad ir jālasa Vizma Belševica un Regīna Ezera. Tulkotāja Silvija Brice – kā viņa ir pārtulkojusi Ginteru Grasu! – vai Dace Meiere. No maniem draugiem un kolēģiem nekad dzejnieku Kārļa Vērdiņa vai Ineses Zanderes tekstos neesmu atradusi valodas bezgaumības. Dzejnieki var izteikt visdīvainākās, vispersonīgākās domas, nekļūstot neuzmanīgi, aplami, pavirši pret valodu.
Kas patlaban valodā ir visvairāk izplatītās kļūdas vai bezgaumības?
Es būšu advokāts tiem, kas kļūdās. Man vairs nenāk smiekli par citu kļūdām, man pārrakstīšanās kļūdas neliekas amizantas, jo es saprotu, kā tās var rasties. Un, tiklīdz sāk šķetināt kļūdas, izrādās, ka senāk tās varbūt nemaz nebija kļūdas. Mūsdienu normas nav tik vecas. Piemēram, pavēles izteiksme ir konstruēta. Pašlaik, protams, izglītotam cilvēkam ir jāatšķir «nesat» no «nesiet», tie ir pilnīgi nesajaucami, tomēr pirms gadiem 70 tas nebija tik stingri šķirts. Tātad par ko es laužos? Mēs paši to esam radījuši un paši ar to cīnāmies. Man patiktu, ja cilvēki domātu, kad viņi raksta, protams, uz labas pamatskolas izglītības bāzes. Katrs, kurš labi raksta, agri vai vēlu nosauks savu latviešu valodas skolotāju.
Kas bija jūsu skolotāja?
Aina Britāna, Cīņas redaktora sieva. Bet ne par to – viņa saprata gan rakstītās valodas nozīmi, gan latviešu valodas nozīmi cilvēka dzīvē, un uz šīs bāzes var spēlēties gan ar jaunvārdiem, gan ar valodu.
Ja runājam par cīņu, lai saglabātu zināmas normas, man nāk prātā vārds «jebšu», kurš pilnīgi aplami tiek uzskatīts par vārda «jeb» sinonīmu. Taču, ja kāds cilvēks mūsdienās lietotu «jebšu» pareizi, ar nozīmi «kaut arī», jāšaubās, vai viņu saprastu.
Man šķiet, ka vienīgais, kas to lieto, ir dzejnieks Jānis Rokpelnis, un tad viņš ar tādu baudu secina, ka nav saprasts. (Smejas.) Arī televīzijā «teju» un «vien», šie sīkie vārdiņi. Kaut kāda mode ir uznākusi. Manuprāt, jāliekas mierā, tāpat pāries. Kaut gan veco vārdu aktualizēšana ir liela lieta, to vajadzētu darīt. Tur mēs varētu smelt un smelt tīrus latviešu valodas vārdus. Es gan uzskatu, ka tikpat labi, cik latviešu valoda ir apguvusi, uztvērusi sevī, pārkodusi un norijusi vācu valodas vārdus (mēs tos vairs neuzskatām par nelatviskiem), tikpat labi varētu tikt galā ar angļu un krievu vārdiem. Tas arī notiek. Latviešu valoda nav pūriski tīra, mēs dzīvojam te, un dažādu valodu ietekmes, manuprāt, padara latviešu valodu elastīgāku.
Jūs izraisījāt slaveno karu starp «Islandi» un «Īslandi». Pastāstiet par to.
Esmu jau atkāpusies no savas garumzīmes, šis loks ir iziets. Skaidrs, ka skaņu sistēmā, kādā islandieši paši lieto garumus, tur būtu jābūt garumam, tomēr kaut kādu vēl slēptāku iemeslu dēļ valsts nosaukumā nav garumzīmes.
Tas bija spilgts gadījums, kas pievērsa uzmanību sarežģījumiem ar svešvalodu īpašvārdu pārnešanu uz latviešu valodu. Man šķiet, ka izrunas izvirzīšana par atskaites punktu nozīmē būvēt visu ortogrāfiskā struktūru uz plūstošām smiltīm, jo izruna ir netverama lieta, kas var ļoti atšķirties atkarībā no tā, kas un kur kādu vārdu pasaka. Turklāt ik pa brīdim mainās uzskats, kā vajadzētu kādu vārdu rakstīt latviski, un tad vēlāk, meklējot datubāzēs, nav atrodama puse no rakstiem par šo cilvēku.
Tā ir milzīga problēma, bet jūs nevarat ieteikt man turēties pie aplamas atveides un nemainīt, ja esmu uzzinājusi precīzāku. Kuram vārdam paliksim pie tradicionālās rakstības? Loks sašaurinās – Parīze, Maskava. Bet ar konkrētu cilvēku uzvārdiem tās ir šausmīgi plūstošas smiltis.
Cik latviešu zina, ka Garlībam Merķelim ir tas pats uzvārds kā Angelai Merkelei?
Un ka jaunajam Kanādas premjerministram Trudo ir citāda latviešu valodas atveide nekā viņa tēvam. Un [angļu] mākslinieks Froids, kurš tikpat kā Vācijā nav bijis, ir Zigmunda Freida pēctecis. Šausmīga problēma. Nezinu, ko lai saka. Šādos apstākļos man ir jāstrādā, man vajadzīgs piens par kaitīgu darbu. (Smaida.) Es vienmēr lieliem cilvēkiem atrodu iespēju oriģinālo formu nepazaudēt, kaut vai zemsvītras piezīmē.
Agresīvāka metode būtu aiz katra sveša uzvārda ielikt oriģinālu iekavās, bet lasītājam tas saraibina tekstu un novērš uzmanību. Ja tehnoloģijas būtu tik labas, ka, lasot elektroniski, uzklikšķinātu un tūlīt parādītos cilvēka biogrāfija vai oriģinālformas, tas būtu risinājums. Bet esam tikai ceļā uz to.
Vai ir kādas robežas – kādus vārdus nevajadzētu pārņemt no citām valodām?
Es gribētu iebilst Dacei Meierei, kas Domuzīmē rakstīja, ka krievu lamuvārdi ir tik organiski dusmīgu latviešu runātāju mutē, ka tie jau sen ir latviešu valodas vārdi. Uzskatu, ka angļu romāna tulkojumā, angļu vidē, es nevaru pieņemt kā dabisku, ja viņi lamātos krieviski latviešu burtiem. Tas man liekas neiespējami. Arī ja viņi lamātos Endzelīna modē ar jodiem un pekli, arī tad es nenoticētu. Tā ir ļoti šaura līnija, uz kuras balansēt, neiekrītot vienā vai otrā grāvī.
Kā ir ar ģermānismiem – forši, lustīgi?
Vai varat iedomāties, ka Zigmundam Skujiņam vēl joprojām liekas, ka «forši» ir izskaužams? Tas ir tik ļoti iegājies valodā. Iepriekšējās paaudzes valodnieces ilgus gadus cīnījās ar «čau», jo tas ir no itāļu valodas. Mēs, kas ar to esam piedzimuši, brīnāmies un raustām plecus.
Vikipēdijā ir vesels šķirklis par itāļu vārdu ciao, kas uzņemts vairāk nekā 30 valodās un kļuvis par internacionālismu gandrīz tāpat kā O.K.
O.K. mēs arī lietojam. Drusku vēl stīvējamies par rakstību – vai raksta divus lielos burtus vai ar četriem mazajiem -, bet lietojam gan.
2 vārdi un 3 nevārdi
Viedpalīgs – labs saliktenis, skaidra nozīme.
Elfi – saistībā ar troļļiem nupat parādījies pretspēks ar atbilstošu vārdu.
Sākotnēji – pietiktu ar «sākumā».
Ir nepieciešams veikt uzlabojumus – var rakstīt īsi un skaidri «jālabo» vai vismaz «vajag uzlabot».
Vajadzīgi darbinieki/-ces – manuprāt, pārspīlēts politkorektums; lieki uzsvērt, ka nav aizmirsts ne viens, ne otrs dzimums.
CV
Dzimusi 1960. gadā Rīgā
1984. gadā beigusi LVU Filoloģijas fakultāti
1985-1993 Latvijas padomju enciklopēdijas Literārās kontroles zinātniskās redakcijas redaktore
Kopš 1993. gada žurnāla Rīgas Laiks korektore
2003-2012 Raksta literatūras apskatus un kritiku laikrakstā Diena
Kopš 2006. gada izdevniecības Liels un mazs korektore
2015-2016 Vada projekta LU Open Minded kursus Modernā rakstu valoda – korektora padomi
