Žurnāla rubrika: Kultūra

Sociālantropoloģe Karīna Vasiļevska-Dāsa vīriešu agro mirstību Latvijā skaidro ar šā dzimuma neelastību. Savu mājdzemdībās dzimušo dēlu viņa nebaidās ģērbt rozā zeķbiksēs 

Studējusi mācību un izziņas antropoloģiju Londonas Ekonomikas skolā un mācījusi bērnības atropoloģiju Rīgas Stradiņa universitātē, Karīna Vasiļevska-Dāsa sevi akadēmiskajām aprindām nepieskaita. «Pašlaik esmu pilna laika mamma,» viņa saka ar pašcieņu. Zināšanas par bērnu attīstību Karīna investē bankā, kuras procenti ir ļoti augsti: gadu vecajā meitā Aleksandrā un dēlā trīsgadniekā Oliverā. Viņi ir dzimuši mājās, un Karīna ir nesen dibinātās Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes locekle. Viņa ir arī pēcdzemdību dūla – atbalsta persona sievietēm, kuras pēc bērna nākšanas pasaulē nejūtas drošas. 

Karīnas skatījums uz jebkuru bērnkopības tēmu ir plašs ne tikai universitātes, bet arī starpkultūru pieredzes dēļ. Divus gadus pavadījusi Latvijā, viņa ar Aleksandru un Oliveru atkal devusies kādu laiku padzīvot Amerikā. Sanfrancisko ir viņas indiešu izcelsmes vīra Šervina dzimtā pilsēta. 

Rīgas viņai pietrūks. Vērmaņdārza rotaļlaukumu, pie kura tiekamies, Karīna uzlūko ar nostalģiju. Dalās vērojumā, ka bērnu nacionālais sastāvs ir patīkami raibs un spēļu zonai apkārt atkal sēž tantiņas, kuras, uzsitot klaču, pie reizes papriecājas par mazuļiem. Tas parādot atšķirību domāšanā: Amerikā bailēs par bērnu drošību svešs pieaugušais laukumam netiktu pielaists. Latvijas sabiedrībā, kur pieaugušais ar pieaugušo bieži vien bez redzama iemesla kautrējas runāt, kultūras prakses līmenī pieaugušajam sarunāties ar bērnu ir atļauts. 

Latvijā jau kuro gadu diskutē, vai laist bērnus skolā no sešu vai septiņu gadu vecuma.
Vecākiem ir jābūt izvēles iespējām, jo viņi vislabāk pazīst savu bērnu. Un jābūt pieejamam zinošu pedagogu atbalstam, lai varētu pieņemt šo lēmumu. 

Jautājums – kādu mērķu labā tiek pieņemts šis lēmums. Piemēram, Amerikā pašlaik ir tendence (t.s. redshirting), ka vecāki novilcina bērna laišanu skolā līdz vēlākajam iespējamajam vecumam, jo no bērna sekmēm būs atkarīgs, vai viņš pēc tam tiks labā skolā. 

Man personīgi svarīgāk liekas, lai manam bērnam skolā iemācītu mācīties – iegūt zināšanas, sajūtu, ka šis process ir patīkams. Pieeja «skolai ir jāpatīk, jāmācās ir caur spēli» ir pilnīgā prestatā tam, kā izglītība tikusi uztverta gadsimtiem ilgi. Galvenais uzsvars ir bijis uz disciplīnu, mācīšanos no galvas, grūtību pārvarēšanu. 

Neesmu pret discplīnu, man liekas, to vajag – disciplinētā klasē mans bērns iegūs un iemācīsies vairāk. Tomēr, kamēr mani bērni vēl neiet skolā, tās ir tikai teorētiskas pārdomas. 

Arī pieaugušo pasaules konkurence tagad iespiežas pat bērnudārzā.
Līdz pirmsskolas vecumam bērni sociālās prasmes visvairāk mācas no vecākiem. Un bērni labi jūt, ja vecāki viņiem māca kaut ko, ko paši nepraktizē. Piemēram, amerikāņi ir pietiekami labklājīgi, ziedo mantas baznīcai, bet ne ar prieku, teiksim, kādam svešiniekam aizdos savu mašīnu. Tajā pašā laikā no bērna smilšukastē tiek gaidīts, ka viņš ar savām mašīnām dalīsies. 

Esmu apjukusi, nezinu, kā to var iemācīt. Manam dēlam pašlaik ir izteikta nevēlēšanās ar kaut ko dalīties. Latvijā neesmu dzirdējusi, ka to tik ļoti uzspiestu, bet Amerikā tā bija kā nepārtraukta džingstoņa: «Share, share!*» 

Mani vērojumi – Latvijā rotaļu laukumos dalīties ar mantām vairāk gatavi ir krievu bērni.
Tā varētu būt, kaut gan nekāda pētījuma nav bijis. Iedomājies, kāda būtu reakcija Latvijā, ja kāds pateiktu, ka krievu bērni ir pieklājīgāki nekā latviešu!? Esmu pamanījusi, ka manam dēlam «ātrā draudzība» ļoti labi izveidojas tieši ar krievvalodīgajiem bērniem. Temperamenti sakrīt vai kaut kas tāds… 

Tikai šajā vecumā nav kopējas valodas. Ko saka pētījumi par bērnu attiecībām Šveicē vai kādā citā divvalodīgā valstī?
Šādu pētījumu īsti nav. Bērni kā sabiedrības pētījumu tēma nav prestiža. Vēsturiski tā ir iegājies. Bērni tikai deklaratīvā līmenī ir prioritāte. 

Kāpēc?
Varbūt tāpēc, ka viņiem nav balsstiesību – nespēj ietekmēt pieaugušo pasauli. Bērna liecība vienmēr tiks uztverta tikai kā daļēja. Varbūt cilvēki baidās. Sociālajās zinātnēs ir metodes, ar kurām var pētīt bērnus, bet tad ir vajadzīga ļoti radoša pieeja. Pašam ir jākļūst par bērnu. Tā sauktais līdzdalīgais novērojums – tu esi pētījuma dalībnieks, bet ieturi distanci. Ir iespējams, ka bērni pieaugušo uztver kā gandrīz līdzvērtīgu, tomēr vienmēr pastāv hierarhiskās attiecības. Sieviete, pētījuma dalībniece, nevar neko nedarīt brīdī, kad viena meitenīte otrai gāž pa galvu! Tev ir ētiski pienākumi, esot pieaugušajam. 

Parasti arguments, kāpēc mēs liekam bērnam darīt kaut ko, – tas ir viņa paša interesēs. Kaut vai bezgalīgā cīņa Latvijas bērnudārzos, lai pusdienlaiku gulētu arī tie, kas to nemaz negrib. Bērnam vajagot divas stundas atpūsties, pat ja viņš neaizmieg…
Daudzām kultūras praksēm mēs varam atrast formālu iemeslu. Pat tam, kāpēc agrāk zīdainīši bija jābaro ik pa četrām stundām! Kāds jaunzēlandiešu ārsts šo sistēmu izstrādāja, balstoties uz teļkopību. Šis modelis, sākot no pagājušā gadsimta 20.-30.gadiem, bija izplatīts ne jau tikai Padomju Savienībā. Arī tam, ka, ja bērns raud, viņu nevajag ņemt rokās, tika atrasts medicīnisks pamatojums. 

Mans dēls arī neguļ pusdienlaiku, un nekas traks nav noticis. Viņam pa dienu gan noteikti vajag «nomierinošo laiku» – brīdi, kad viņš ar vienu no vecākiem pasēž, palasa grāmatiņu. Lielā bērnudārzā nevar atrast individuālo pieeju bērnam. Nav cilvēkresursu, kas ar tavu bērnu sēdēs un lasīs grāmatiņu. 

Vēl viena diskutēta tēma ir mājdzemdības – kāpēc 21.gadsimtā vajag dzemdēt mājās?
Mans personīgais viedoklis – mājās nav obligāti jādzemdē. Mana pieredze, runājot ar mātēm, kas dzemdēs un kas jau ir dzemdējušas, liecina: ir mītisks stāsts par dzemdībām stacionārā kā par šausmām, kurās sievietei tiek pilnībā laupīta rīcībspēja. Es pati esmu pieredzējusi brīnišķīgas dzemdības, un tās ir bijušas mājās. 

Neuzskatu, ka tam ir jābūt pašmērķim. Sievietei pēc dzemdībām vajadzētu justies piepildītai, veselai šā vārda plašākajā nozīmē. To esmu sajutusi. Plānotas mājdzemdības 21.gadsmitā ir tām sievietēm, kas vēlas piedzīvot dzemdības bez iejaukšanās, dabiskas dzemdības. Protams, tas notiek pieredzējuša mediķa, mūsu valstī – vecmātes – uzraudzībā, kurš labi zina un var identificēt problēmas, kas varētu novest pie došanās uz stacionāru. Esi kontaktā nevis ar stacionāra maiņu personālu, bet ar uzticības personu, ar kuru tev ir izveidojusies saikne. 

Varbūt dabiskas dzemdības var notikt arī stacionārā – tas ir tikai interpretācijas jautājums?
No savas pieredzes varu teikt: dzemdības ir tik intīms pārdzīvojums! Pēc pirmā bērna dzimšanas man to intimitāti, sajūtu, ka viņš bija ienācis mūsu dzīvoklī, gribējās pēc iespējas ilgāk paturēt tikai sev, nevienu tur neielaist. Un tik publiski par mājdzemdībām esmu gatava runāt tikai to sieviešu dēļ, kas jūtas līdzīgi. 

Negribētu, lai mājdzemdības kļūst par modes lietu. Tas nevienam nav vajadzīgs. Tad tās «apaugtu» ar simt dažādiem dabiskajiem produktiem, kas obligāti jālieto, ar simtiem vitamīnu. Tā ir «dabīguma» komercializācija. Šādā ziņā mums Latvijā ir paveicies, mums vēl ir saikne ar īsto dabīgumu. Mēs pazīstam tējas: raspodiņi – sieviešu lietām, stiprākas kumelītes – tam, vājākas – kam citam. Vari parunāt ar savu vecmāmiņu, kas to vēl dara. Tā daudzkur pasaulē vairs nav. 

Aborigēni Austrālijā tūristiem stāstīja par savu «tautas medicīnu». Mēs, latvieši, taču esam tādi paši aborigēni!
Jā, salīdzinoši daudz iedzīvotāju Latvijā joprojām nodarbojas ar pašārstēšanos. No statistikas viedokļa ES kontekstā tas varētu izskatīties briesmīgi: cilvēki neiet pie ārsta! Bet saikne ar savu ķermeni nemaz nav slikta. Es savu bērnu iznēsāju savā ķermenī, es viņu varu sadzirdēt. 

Mani sajūsmināja, ka mājdzemdību vecmāte Dina Ceple sasveicinājās ar manu bērnu, kamēr viņš vēl bija manī: «Labdien, maziņais!» Atrada viņu ar rokām, bez sonogrāfijas. Pieredzi, kas ir rokās, var iegūt tikai vidē, kur katra aizķeršanās dzemdībās netiek uzskatīta par iemeslu ķeizargriezienam. 

Amerikā daudzi dzemdību ārsti ir vīrieši. Tas ir kontrolēts process, kur ārsts grib pilnīgu skatu uz konkrēto notikumu. Vislabākā iejaukšanās tādā gadījumā ir ķeizargrieziens. 

Iespējams, tā ir vīriešu loģika. Esmu no vairākiem dzirdējusi – ja viņiem pašiem būtu jādzemdē, viņi izvēlētos ķeizargriezienu.
Arī mātes izvēlas, jo ir tik daudz šausmu stāstu par to, kā tiek kontrolētas dzemdības. Mātei dzemdībās ir jākoncentrējas tikai uz dzemdēšanu, viņai nav jācīnās ne ar vienu. Visvairāk mani pārsteidz vēl nedzemdējušu sieviešu bailes. Tā tam nav jābūt! Es, protams, negribu, lai mani pārprot – ka es uz sava bērna veselības un drošības rēķina kaifoju dzemdībās. Bet arī bērnam ir labāk, ja viņš piedzimst vidē, pie kuras jau ir pieradis. Ka viņam nav nekur jābrauc. Ļoti bieži ir tā, ka dzemdību darbība krasi mainās brīdī, kad mamma nonāk nezināmā vidē, slimnīcā. 

Mājdzemdību vecmāšu kļūdas, kas skaļi izskanējušas medijos, ir skaidrojamas ar to, ka mums daudzus gadu desmitus nebija šādas prakses un viņām kaut kur tas bija jāiemācās?
Interesanti, ka tev ir radies iespaids, ka ir bijis daudz pretenziju par mājdzemdību vecmāšu darbu. Patiesībā tādu nav bijis daudz, jo arī plānoto mājdzemdību Latvijā nav daudz. Pēc 2008.gadā veikta pētījuma datiem, mammas lielākoties šo pieredzi atkārtotu. Bet kaislības ap mājdzemdību tēmu virmo. Mājdzemdībām vēl nav tāda sabiedrības akcepta kā, piemēram, Nīderlandē, kur viena trešā daļa bērnu nāk pasaulē mājās, tādēļ ikviens neveiksmīgs gadījums mājdzemdībās izskanēs daudzreiz skaļāk nekā tad, ja tas notiks slimnīcā. Latvijā praktizējošās mājdzemdību vecmātes ir ar lielu pieredzi, tomēr, pat strādājot vislabākajiem speciālistiem, dzemdību iznākums var būt skumjš. Jaundzimušo mirstības koeficients Latvijā ir augsts. 

Mājdzemdībās, kuru ir ļoti mazs procents (0,74% no visām dzemdībām 2010.gadā) un uz kurām tiek pieņemtas tikai veselas mātes, tas ir salīdzinoši zems, gandrīz divreiz zemāks nekā vidējais valstī. 

Es nebūšu tas cilvēks, kas teiks: mājdzemdības ir pilnīgi drošas. Nevienas dzemdības tādas nav. Bet esmu par to, ka, pieņemot lēmumus, sievietēm tiek sniegta visa informācija. Esmu iesaistījusies organizācijā, kas šādu informāciju apkopo, – Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienībā. Mūsu mājaslapā ir informācija par dažādiem pētījumiem un visa pieejamā statistika. 

Tai taču nav jābūt normai, ka sieviete pirmo bērnu grasās dzemdēt ap 40 gadu vecumu! Internetā lasīju kāda dzemdību ārsta viedokli, ka šo nostādni ir radījušas karjeras sievietes, popkultūras un kino slavenības, kas var atļauties vismodernākās medicīniskās manipulācijas. Dauna sindroms 45 gadu vecu sieviešu bērniem esot vienā no 30 gadījumiem.
Kad gaidīju Oliveru, man bija 29 gadi, bet, gaidot Aleksandru, jau pāri 30, un biju pārsteigta, ka taisa analīzes pēc pilnas programmas. Latvijā pirmdzemdētāju vidējais vecums vēl ir salīdzinoši zems – 26 gadi, viens no zemākajiem ES, kur tas ir vidēji 29-30 gadi. 

Varbūt tas, ka Padomju Savienībā bērni dzima salīdzinoši agri, kad sievietes patiesībā vēl nebija tiem gatavas, izskaidro, kāpēc bieži vien mēs ar savām mammām neesam draudzenes?
Es nemaz negribu būt draudzene saviem bērniem. Gribu būt mamma, kas viņus uzklausa un ar viņiem diskutē. Draugi var būt citi. 

Tas ir sarežģīts jautājums, kāds ir mātes ideāls. Ja tu kādam 19.gadsimta zemniekam pateiktu, ka viņam ir jābūt draugam savam bērnam, viņš vispār nesaprastu, par ko runā. Līdz industriālajai revolūcijai bērni agrikultūras sabiedrībās bija potenciālais darbaspēks, tika uzskatīti par miniatūriem pieaugušajiem, kuri nav pietiekami attīstījušies. Līdz 20.gadsimtam nebija pat īpašas bērnu drēbju modes, kas tagad ir vesela nozare. Ģērbās tādās maziņās pieaugušo drēbēs. 

Attīstoties patērētāju sabiedrībai, attīstoties kontracepcijai, kad bērnu kļūst arvien mazāk, parādījās «ekonomiski nevērtīgā, bet emocionāli nenovērtējamā» bērna jēdziens. Viņš ģimenes budžetā neiegulda neko, līdz noteiktam vecumam pat ir tiesības to nedarīt – nedrīkst izstrādināt, toties emocionālā ziņā viņš dod daudz. Bērnu nav daudz, divi vai trīs katrā ģimenē, tātad viņos ir vairāk jāinvestē. Ko tu no viņiem līdz ar to gaidi? 

Tu saviem bērniem centies neieaudzināt stereotipus par dzimumatšķirībām.
Protams, bioloģiskām atšķirībām ir nozīme, bet dēlam Oliveram cenšos nemācīt, ka zēni kaut ko dara tikai tāpēc, ka ir zēni. Negribu, lai bērnam kāds sāk stāstīt, ka valkāt rozā zeķbikses, ko viņš pagājušogad darīja visu ziemu, ir kaut kas briesmīgs. Gribu, lai viņam būtu iekšējā sajūta, ka viņu neveido, piemēram, tikai krāsas. Lai viņš nebūtu vidējais statistiskais vīrietis, kas par savām problēmām nerunā. Lai viņu nedefinē kaut kas, ko ir uzspiedusi sabiedrība. Nav viņam jāzina visas automašīnu markas! Gribu, lai Olivers, kad viņam būs 20-30 gadi, būtu iejūtīgs tētis, kurš piedalās bērna aprūpē. Lai viņš, piemēram, pieļautu iespēju kļūt par medmāsu, nevis automātiski pieņemtu to kā savam dzimumam neiespējamu scenāriju. 

Sabiedrībā jau tāpat viņam visu laiku stāstīs, ka «puikas dara tā», bet lai vismaz no manis viņam nāk attieksme – ja gribi darīt ko citu, tu to vari! Vīriešu un sieviešu dzīves ilguma atšķirību par 10 gadiem Latvijā nevar izskaidrot citādi kā tikai ar sociāliem iemesliem. Kā vīrietis ir audzināts, tam klāt nāk alkoholisms, kas vīriešiem ir trīsreiz izteiktāks nekā sievietēm, vai, vēl trakāk, pienākums visus uzturēt, būt apgādniekam, kas ekonomisko pārmaiņu laikā vīriešiem bija visgrūtāk. Sievietes bija uzņēmīgākas, vilka saimniecību, bet vīrieši gāja «uz grunti». 

To, kādas tagad ir sievietes, ir definējusi sieviešu atbrīvošanās kustība. Bet vīriešiem tādas nav bijis. Vienkāršs piemērs: vari iedomāties, ka puika staigātu kleitā? Bet, ka meitene staigā biksēs, tas ir normāli. Par meitu Aleksandru es tik ļoti neuztraucos kā par Oliveru. Vienīgais, kas man neliek mieru, – lai viņa nenonāk pilnīgā «rietumu» pasaulē, kur siltums, arī tas siltums, kas nāk no bērniem, tiek nolikts kaut kur tālu prom, tajā tālajā nākotnē, pēc karjeras. Pat ja tu, [dzemdējot bērnus], nobremzē savu profesionālo attīstību, ģimene ir kaut kas nenovērtējams – gan vīrietim, gan sievietei.

* Dalies, dalies – angļu val. 

5 interesanti avoti
Par dzemdībām un bērnu audzināšanu
Aviva Romm. The Natural Pregnancy Book: Herbs, Nutrition and Other Hollistic Choices (2003). Grāmata par dabiskām gaidībām un dzemdībām.
Alma Gotlieb. Afterlife is where we come from (2004). Brīnišķīga sociālās antropoloģes grāmata par zīdaiņiem Ziloņkaula krasta bengu kultūrā.
Business of Being Born (2008). TV dokumentālā filma par dzemdību biznesu ASV.
Peggy Vincent. Baby-catcher; the chronicles of a modern midwife (2002). Literāri apdāvinātas mājdzemdību vecmātes stāsti; labāk lasīt, kad neesi stāvoklī.
Brain Child Magazine. Žurnāls domājošiem vecākiem,  iznāk četras reizes gadā un piedāvā sociāli kritisku skatu uz bērnu audzināšanu. 

Karīna Vasiļevska-Dāsa
Dzimusi 1977.gada 25.septembrī Rīgā
Patlaban dzīvo Sanfrancisko, Amerikā
Studējusi mācību un izziņas antropoloģiju Londonas Ekonomikas skolā
Precējusies ar Šervinu Dāsu. Aleksandras (1) un Olivera (3) mamma
Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes locekle, Majdzemdibas.wordpress.com