Sociālantropoloģe Karīna Vasiļevska-Dāsa vīriešu agro mirstību Latvijā skaidro ar šā dzimuma neelastību. Savu mājdzemdībās dzimušo dēlu viņa nebaidās ģērbt rozā zeķbiksēs
Studējusi mācību un izziņas antropoloģiju Londonas Ekonomikas skolā un mācījusi bērnības atropoloģiju Rīgas Stradiņa universitātē, Karīna Vasiļevska-Dāsa sevi akadēmiskajām aprindām nepieskaita. «Pašlaik esmu pilna laika mamma,» viņa saka ar pašcieņu. Zināšanas par bērnu attīstību Karīna investē bankā, kuras procenti ir ļoti augsti: gadu vecajā meitā Aleksandrā un dēlā trīsgadniekā Oliverā. Viņi ir dzimuši mājās, un Karīna ir nesen dibinātās Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienības valdes locekle. Viņa ir arī pēcdzemdību dūla – atbalsta persona sievietēm, kuras pēc bērna nākšanas pasaulē nejūtas drošas.
Karīnas skatījums uz jebkuru bērnkopības tēmu ir plašs ne tikai universitātes, bet arī starpkultūru pieredzes dēļ. Divus gadus pavadījusi Latvijā, viņa ar Aleksandru un Oliveru atkal devusies kādu laiku padzīvot Amerikā. Sanfrancisko ir viņas indiešu izcelsmes vīra Šervina dzimtā pilsēta.
Rīgas viņai pietrūks. Vērmaņdārza rotaļlaukumu, pie kura tiekamies, Karīna uzlūko ar nostalģiju. Dalās vērojumā, ka bērnu nacionālais sastāvs ir patīkami raibs un spēļu zonai apkārt atkal sēž tantiņas, kuras, uzsitot klaču, pie reizes papriecājas par mazuļiem. Tas parādot atšķirību domāšanā: Amerikā bailēs par bērnu drošību svešs pieaugušais laukumam netiktu pielaists. Latvijas sabiedrībā, kur pieaugušais ar pieaugušo bieži vien bez redzama iemesla kautrējas runāt, kultūras prakses līmenī pieaugušajam sarunāties ar bērnu ir atļauts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.