Žurnāla rubrika: Kultūra

Jūtas bez tektonikas

Posted on janvāris 29, 2014 by - Recenzija

Nacionālā teātra izrāde svārstās starp melodrāmu un trilleri – kā intriģējošs stāsts no sieviešu žurnālu lappusēm

Stāvot rindā garderobē, ne vienmēr iespējams nedzirdēt blakusstāvētājus. Tā Mihaila Gruzdova iestudētās izrādes Jūtu tektonika bilancē iekrita divas atziņas. Pirmā – divu pusmūža dāmu diskusija par to, vai tādas attiecības dzīvē pastāv. Otrā – kuras laikā jauns vīrietis taktiski apvaicājās savai dāmai, vai viņai iepriekšējais puisis bijis pirmais, un, saņēmis atbildi, ka bijušas vēl citas četru gadu attiecības, domīgi novilka: «Bet, zini, tā arī ir… Tikai tad, kad pazaudē, sāc novērtēt…» Kā zināms, tautas balss – dieva balss, tādēļ prognozējams, ka Jūtu tektonika būs ja ne kases grāvējs, tad vismaz labs papildinājums Cosmopolitan un Patiesās Dzīves sakairinātu prātu dzīves izziņas alkām.

Tektonikas trumpis ir materiāls. Franču dramaturgu Ēriku Emanuelu Šmitu interesē attiecības, mīlestība varbūt, autors cenšas atminēt, vai tā ir iespējama un – par kādu cenu. Jūtu tektonikā galvenajai varonei Diānai sāk šķist, ka viņas mīļotā jūtas izplēn. Viņa sāk rotaļu – piedēvē partnerī novēroto sev un… izvilina atzīšanos: jā, šķiramies, paliksim draugi… Seko mokas: draudzību nomaina aizvainojums, sarkasms, naids, visbeidzot – samierināšanās. Psiholoģiski precīzi tverto attiecību pārdzīvošanas mehānismu Šmits izkāpina, liekot varonei izšķirties par ekstravagantu soli: viņa nolīgst prostitūtu, kuras uzdevums ir Rišāru savaldzināt. Kā eņģelim līdzīgajai senākās profesijas pārstāvei no Rumānijas Elīnai skaidro Diāna – Rišārs ir uz nāvi slims, ko pats nemaz nezina, un viņa gatava labāk ciest nekā noskatīties, ka mīļotais vīrietis mokās viens. Vai arī – ne gluži tā, jo Šmita varoņi ir burvīgi daudzšķautņaini. Iespējams, Diāna tic savai moceklībai, bet varbūt
melodramatiskais stāsts ir maska citiem motīviem. Lai nu kā, varoņi pārsteidz paši sevi, pierādot, ka šķiršanās nevienu nepadara par labāku cilvēku.

Gruzdova iestudējums patiks skatītājiem, kas teātrī meklē runāto vārdu, bez iebildumiem tic varoņu teiktajam un nemulst, ja apstiprinājumu tam uz skatuves nesaskata. Lai gan – Tektonika nav anahronisms. Drīzāk šķiet, ka dzīvos asnus te iznīcina telpas izmēri.

Scenogrāfiju Tektonikai veidojis Aigars Ozoliņš, koncentrējoties, šķiet, uz to, lai telpa nebūtu tukša. Līdzīgu stratēģiju izmanto arī režisors, pieblīvējot acīm redzami pārāk plašo skatuvi ar mūziķu grupu, kas starp ainām «iespēlē» pa franciskai dziesmiņai, un nosēdinot pie kafejnīcas galdiņa Astrīdu Kairišu un Ģirtu Jakovļevu, kā teikts programmā, «100 gadus vecu mīlētāju pāri Parīzē» (ja tā piedienīgi saukt aktierim piešķirtu mēbeles funkciju, jo profesionālu uzdevumu abiem Nacionālā teātra grandiem izrādē tā arī nav). Pēc ieceres, burzma droši vien ir dzīvespriecīgs dzīves tēls. Taču realitātē ņurskulis uz skatuves «noēd» galveno lomu izpildītājus.

Visspilgtāk tas redzams Indras Rogas atveidotajā Diānā, kura lomas pirmajā pusē ir interesanta – niansēta, nervozi pulsējoša. Diemžēl tad tēla psiholoģiskās nianses nomaina horeogrāfes Ingas Raudingas veidotā plastika, un šķiet, ka aktrise it kā iekūst fonā, no izrādes teju vai izzūdot. Priekšplānā izvirzās ar iedvesmu un stilu izspēlētas otrā plāna lomas – Lolitas Caukas atveidotā Diānas māte Pomrejas kundze, Zanes Jančevskas ielasmeita ar stāžu Rodika un Lienes Sebres atveidotais Rišāra intereses objekts Elīna. Tā tas varētu būt, ja vien izrāde nebūtu stāsts par Rogas varoni. Varbūt sava daļa vainas jāuzņemas arī aktrises partnerim. Ivars Puga Rišāra lomā izskatās apmulsis: it kā viņam nebūtu skaidrs, kas tieši jāspēlē, tāpēc izlemts nespēlēt neko. Pugas skatuves eksistence nav nepatīkama, tomēr tā nedod Rogai iespēju reaģēt uz viņa varoņa emocionālajām rokādēm. Bet tieši uz tām būtu jābalstās Diānas aizvien sakāpinātākajai rīcībai. Ar visu šo Indrai Rogai apbrīnojamā kārtā izdodas nospēlēt režisora iecerēto izrādes vispārinājumu – ka cilvēkus iespējams mīlēt tikai iztēlē, bet ne realitātē. Taču žēl, ka secinājums nebalstās niansētākā jūtu, kā min nosaukums, tektonikā. 

Skatītāju vērtējums

Indriķis Putniņš, Latvijas Komandu sporta spēļu asociācijas izpilddirektors 

Garlaicīgi nebija ne mirkli. Manuprāt, tā ir katras izrādes veiksmes atslēga. Teātrim ir jēga, ja tas vedina skatītāju domāt – par to, kas notiek paša dzīvē, kas notiek līdzcilvēkos, sabiedrībā. Jūtu tektonika – pats nosaukums jau izsaka daudz. Kas notiek, ja cilvēki uz izdomātu pieņēmumu pamata sagriež kājām gaisā ne vien pašu, bet arī citu dzīvi. Bija patīkama atkalredzēšanās ar režisori Indru Rogu kā aktrisi. Kārtējo reizi apbrīnoju Lolitas Caukas aktierspēli, manā skatījumā viņa ir trīs beidzamo sezonu Latvijas spilgtākā aktrise.

Anna Peipiņa, žurnāla Annas Psiholoģija redaktore

Patika lugas ideja – par to, ka mīlestība, ja ar to sāk spēlēties, var atmodināt nesavaldāmus spēkus. Realizācija gan patika mazāk – pa vidu mākslinieciski elegantām epizodēm bija arī atstrādātas klišejas. Biju izbrīnīta, vēlāk tvitervidē lasot sajūsminātas atsauksmes par galveno varoņu lielisko aktierspēli. Man, piemēram, likās, ka Indra Roga pārspēlē. Toties ar baudu var skatīties uz Zani Jančevsku, kuras loma ir daudz riskantāka, tomēr viņa noturas uz gaumes naža asmens. Man vienmēr šķitis svarīgi, vai izrāde atstāj pēcgaršu. Jūtu tektonika atstāj. Tikai pagaidām tā arī neesmu vēl atpazinusi, kas tā īsti ir par garšu.

Pasaule ir mūsu sēta

Posted on janvāris 29, 2014 by - Intervija

Budistu mūks Uldis Balodis (65) pēc ordinācijas ieguvis vārdu Bikšū Dharmapāla un Rīgas jaunatvērtajā centrā Potalaka māca budismu un vada meditācijas

Vīrs uz kruķiem tradicionālajā budistu mūku kašajā – tumšsarkani dzeltenajās drānās, laipni smaidot, nāk pretī. Telpas vecajā Rīgas centra namā, kur viņš mīt un izveidojis arī lekciju centru, ir vēsas, augstiem griestiem. Nelielā termosā sagatavots tējas maisījums no Indijas, ko Brālis – tā kopš kļūšanas par mūku UIdis Balodis lūdz sevi dēvēt – sarunas laikā padzeras.

Pirmoreiz Latvijā viņš ieradās pirms divdesmit gadiem, kopā ar tēvu apmeklējot izcelsmes zemi Latviju. Uzaudzis Melburnā Austrālijā, viņš jaunībā ieinteresējās par dzenbudismu un vēlējās studēt japāņu valodu. Pēc tikšanās ar Tibetas lamām 25 gadu vecumā pievērsās Budas mācībai. Kopā ar domubiedriem izveidoja Tāras in-stitūtu Melburnā, kas nodarbojās ar mahājānas tradīciju saglabāšanu. 

Pēc dažiem gadiem pārcēlās uz Nepālu, kur turpināja iedziļināties budismā, apprecējās, audzināja meitu. Nu vairākus gadus viņš pastāvīgi mīt Latvijā. Sešdesmit divu gadu vecumā Bodhgajā Indijā viņš tika ordinēts kā terravādas līnijas mūks ar vārdu Bikšū Dharmapāla, tas nozīmē – pilnīgi ordinēts mūks, Dharmas aizsargātājs. Intervijā Brālis dalās domās par to, kāpēc pasaules sētā latviešiem dzīvot tik grūti un vai tas vispār ir svarīgi – būt latvietim. 

Vai sekojat līdzi tam, kas notiek Latvijas politikā, ekonomikā? Ja sekojat, vai tas netraucē jūsu budista mieram?

(Gardi smejas.) Godīgi sakot, sekoju maz. 

Vai zināt, ka Latvijā ir jauna valdība?

Jā, valdība krita, un ir noformēta jauna. Ilgus gadus dzīvoju Nepālā. Varētu teikt, ka situācija politikā ir līdzīga. Valdības mainās bieži, ir augsta korupcija. Man šķiet, ir divi iemesli, kāpēc demokrātija nestrādā ne Nepālā, ne Latvijā. Tā prasa, lai tautai ir atbildības izjūta ne tikai par sevi un savējiem, bet valsti kopumā. Ja tās nav, grūti tautai iet ar demokrātiju.

Kāpēc cilvēkiem ir grūti vienoties kopējam labumam?

Mana meita nupat apprecējās ar nepālieti no citas cilts. Viņa ir pa pusei nepāliete – viņas māte ir nepāliete. Meitas vīra cilts ir neliela, tikai kādi divdesmit tūkstoši. Viņi labi uztur savas tradīcijas, identitāti – tas jau nav kaut kas iedzimts, kultūras vērtības tiek sniegtas no paaudzes uz paaudzi. Tur to nopietni uztver. Mums Latvijā ir problēma, ka esam viensētnieki, kā jau daudzi saka. Katrs par sevi. Katrs pie sava galda. Tas nerada atbildības izjūtu par savu tautu. Bez šādas atbildības ir grūti radīt atbildību par tautas identitāti, nākotni. Personīgā līmenī katram ar to būtu jāstrādā. Tas ir arī viens no budisma pamatiem: attīstīt mīlestību, līdzjūtību un atbildību. Arī pret savu tautu.

Mēs atšķiramies cits no cita, katram ir sava vēsture, rakstura īpašības. Taču galu galā mūsu apziņas daba ir vienāda. Pēc savas būtības prāts ir tīrs un skaidrs. Visiem ir vienlīdzīgs potenciāls realizēt mūsu patieso dabu. Tikai tas prasa mācīšanos, saprašanu.

Vai jūs esat labāks par cilvēkiem, kurus neinteresē apziņas dabas izzināšana, bet sasniegumi laicīgajā dzīvē – vara, nauda, panākumi?

Pēc dziļākās dabas – ne. Tas ir līdzīgi kā ar debesīm: šonedēļ tās ir skaidras, redzam sauli. Citā nedēļā debesis ir mākoņainas, sauli nav iespējams saskatīt. Bet saule tur ir. Debesu daba nemainās no tā, vai mēs tās skaidri redzam vai neredzam. Tāpat arī apziņa ir tīra un skaidra savā būtībā, arī tad, kad piesārņota ar traucējošām emocijām un maldiem.

Vai, jūsuprāt, cilvēkam ir iespējams sasniegt pilnību?

Ar divdesmit gadiem [prakses] nepietiek, lai to sasniegtu. Es ar to apzināti nodarbojos jau kādus četrdesmit gadus. Viņa Svētība Dalailama mēdz atgādināt – nav reāli sagaidīt redzamas izmaiņas dažu mēnešu vai dažu gadu laikā. Viņš saka, cilvēkam ik pēc desmit gadiem jāizvērtē, vai ir izmaiņas viņa garīgajā ceļā. Ja ir, ceļš jāturpina. Ja nav, tas bijis kļūdains. Sasniegt apskaidrību nevar, kā tagad karjerā – ātri, dažos gados jau viss panākts. Ja ir tāda pieeja [garīgajam ceļam], tad draud vilšanās.

Kad pats sagaidījāt kādas izmaiņas?

(Smejas.) Katrs jaunībā gaida ātras izmaiņas. Es arī. Kad uznāk šaubas, ir vērts piebremzēt procesu un padomāt – ko es daru? Kādas ir alternatīvas? Pat ja simt gadu laikā cilvēkam izdodas noiet mazu šā ceļa posmu, tas ir tā vērts. Faktiski tas ir vienīgais darbs, kas ir kaut kā vērts.

Cik daudz jums vajag, lai labi dzīvotu?

Man šķiet, ka man vajag diezgan daudz. Esmu invalīds, man vajag vairāk līdzekļu nekā citiem. Ir fiziski grūti dzīvot skarbos apstākļos. Piemēram, ir neērti, ka man pieder mašīna un neeju kājām, bet braucu, jo ziemā nevaru nostāvēt uz apledojušas ietves, slīdu nost. Tas nav praktiski. Cilvēkam pret fizisko eksistenci jāattiecas praktiski. Nav būtiski, cik labi vai slikti ir apstākļi. Galvenais, kāda ir attieksme pret tiem – vai mēs mentāli pieķeramies vai nepieķeramies. Alkas rada prāta nemieru.

Kā ar alkām pēc garīgās pilnveidošanās?

Šīs alkas var būt noderīgas kādu laiku, bet beigās tās jāpamet.

Tātad brīvība iespējama caur zaudējumu? 

Faktiski jā. Budismā ir divi galvenie ceļi: viens – uz atbrīvošanos no ciešanām, otrs – palīdzēt citiem. Otro ceļu sauc par Lielo Ratu, jo tas iekļauj visas dzīvās būtnes, to iet nozīmē līdzjūtību, palīdzību citām dzīvām būtnēm. Viņa Svētība Dalailama saka – labākais veids, kā pašam kļūt laimīgam, ir citus darīt laimīgus.

Kad tiku ordinēts kā mūks pirms dažiem gadiem – esmu vēl pavisam jauns mūks -, uzreiz bija liela brīvības izjūta, lai gan uzņēmos 250 solījumus. Vispārējie: celibāts, nemelot, nezagt, nenogalināt.

Līdzīgi kā baušļos?

Mūkiem visās tradīcijās dzīve ir ļoti līdzīga. Mēs visi esam vienā ceļā. Kļūt par mūku nozīmē «aiziet prom» – pamest māju, ģimeni. Tālāk ej viens pats, kopā ar sava klostera brāļiem un māsām. Pirms ordinācijas man šķita, esmu saistīts ar daudzām saimnieciskām lietām Nepālā un Latvijā, ar ģimeni, kas pārsvarā uzturas Austrālijā. Nav tik vienkārši pamest to visu.

Vai jūsu fiziskā nepilnība palīdz jums tikt tuvāk apskaidrībai vai, gluži otrādi, traucē? 

Ja maņas un smadzenes normāli funkcionē, tas nav liels traucēklis. Man nav bijis jācīnās ar sāpju sajūtu. Faktiski man šī fiziskā nepilnība ir palīdzējusi. Jaunībā nevarēju tik daudz piedalīties izklaidēs. Kaut ko fiziski izdarīt man prasa ilgāku laiku, bet tāpat esmu nodarbojies ar būvniecību, daudz ceļojis.

Pirmais, ko Buda mācīja: par mūsu neapmierinātību. Nebrīvs prāts nekad nebūs pilnīgi apmierināts. Mūs visu laiku kaut kas satrauc, kaut kas sāp – garīgi, fiziski. Dienas beigās prāts nekad nav apmierināts. Tāda ir mūsu realitāte.

Kur jūs liekat savu satraukto prātu – vērojat tā izpausmes?

Jā, tas ir sākums – attīstīt apzinātību. Izvērtēt, vai es rīkojos jēdzīgi savā dzīvē. Ja atbilde ir nē, nākamais jautājums –  vai varu kaut ko darīt, lai dzīvotu jēdzīgāk. 

Kā jūs raugāties uz veiksminiekiem – ar apbrīnu, vienaldzību vai ironiju?

Visas mūsu fiziskās un mentālās darbības rada potenciālu, kā rezultātā mēs nākotnē pieredzam sekas. Cilvēkiem, kuriem iet labi – viņi ir inteliģenti, bagāti, cienīti sabiedrībā -, ir sava pagātne. Viņi radījuši cēloņus, lai tas tā būtu. Viņi to ir nopelnījuši, ieguldot darbu, un es priecājos par viņiem. Karmas likumi ir ļoti līdzīgi fizikas likumiem. Tie ir noteikti, skaidri. Ja es kādu objektu paceļu gaisā un palaižu vaļā (satver savu tējas termosu), tam jākrīt – gribam vai ne. Ja kāds rīkojas negodīgi pret citiem, tas rada enerģijas potenciālu. Sekas būs – gribam vai ne.

Kāds bija jūsu mērķis, kad deviņdesmito gadu sākumā no Nepālas ieradāties Latvijā? 

Mans tēvs bija telekomunikāciju inženieris, Austrālijā uzaudzis latvietis. Pēc neatkarības atgūšanas viņš brauca uz Latviju, lai pirmsākumos palīdzētu Lattelecom. Atbraucu līdzi uz mēnesi, viņš mani iepazīstināja ar Tēvzemi. Latviešu valoda Austrālijā bija mana pirmā valoda, mēs ģimenē runājām latviski. Man bija romantisks priekšstats par Latviju. Kad pirmoreiz ielidoju Rīgā, tas bija emocionāli – redzēt, kā lidmašīna pārlido līci, nolaižas. Bet pirmais, ko dzirdēju lidostā, bija paziņojums skaļrunī krievu valodā. Nesapratu – kur tā Tēvzeme?

Mani uzaicināja lasīt [lekcijas] par budismu Latvijā, un lūdzu atļauju savam skolotājam  lamam Zopam Rinpočem. Biju dibinājis budisma centrus pasaulē, bet nebiju pārāk daudz mācījis. Viņš teica – māci Latvijā, un es to darīju. Mana ģimene tajā laikā pārcēlās no Nepālas uz Austrāliju, lai meitai būtu labāka izglītība. Sāku aizvien vairāk uzturēties Latvijā.

Kā redzat – kas cilvēkiem Latvijā vajadzīgs?

Esmu daudz dzīvojis pasaulē, visur jūtos kā mājās. Jokojos ar draugiem – man Latvija ir lielāka eksotika nekā Nepāla! Nepālā nodzīvoju gandrīz trīsdesmit gadu, runāju nepāliešu valodā. Tagad mani vairāk velk dzīvot Latvijā. Vairs neinteresē dzīvot Nepālā, lai gan tur palikusi māja. Taču par Latviju mēs sakām: esam latvieši! Ko tas nozīmē? Šajā dzīvē kā cilvēki piedzimām šajā pasaules stūrītī. Tad mums ir sajūta: es esmu cilvēks, vīrietis, latvietis. Bet tā ir tāda nejaušība gandrīz. Tas jau nav, kas mēs esam īstenībā. Viņa Svētība Dalailama uzsver, mēs esam cilvēki, visi esam brāļi un māsas. Uz vienas zemeslodes. Modernos laikos esam cieši saistīti. Ekonomiski, aizvien vairāk arī kulturāli. Nevaram vairs domāt tikai par savu viensētu. Latviešiem grūti domāt par visu Latviju kā savu sētu, bet tagad prasās domāt vēl plašāk, globāli – kā par Eiropas un pasaules daļu. Šī pasaule ir mūsu sēta. Mēs nevaram teikt – jā, bet tādi esam, un komunisms mums nodarījis traumu! Tā ir sava vājuma glaudīšana. Mums jāiemācās pielāgoties jaunām situācijām, saglabājot vērtīgo un nevelkot līdzi lieko. Tas gan nav tikai Latvijā, visā pasaulē tas jāmācās. Mani uztrauc, kādu pasauli mantos mūsu mazbērni. Arī man tagad būs mazbērns.

Tas, ko es daru – cenšos sagatavoties nāvei. Ļoti palīdz nepieķeršanās savam paštēlam. Jādomā plašāk. Šī dzīve, atlikušais laiks ir kripatiņa manā būtībā. Jo plašāks mūsu garīgais redzesloks, jo mazāk jāsatraucas par šo specifisko dzīvi un tās apstākļiem. Tagad esam latvieši, bet pārdzimstot nebūsim. Kas zina, kas būsim! Varbūt pat nebūsim cilvēki, kur nu vēl latvieši. Mums tāda psiholoģiska vajadzība, ka visu laiku meklējam sākumu un beigas – kur tas ir, kāpēc.

Budismā jau nav nekāda sākuma un beigu.

(Jautri smejas.) Tieši tā! Tur loģikai vienmēr rodas problēma.

Tad jau ir vienalga, vai nākamajā dzīvē piedzimt par suni, cilvēku vai ko citu?

Es domāju, tas nav vienalga. Vislabāk būt cilvēkam. Suns var saņemt garīgo mācību visu mūžu, bet tas viņam nedos nekādu labumu, jo viņš nespēj attīstīt savu prātu. Tāpēc ir svarīgi, ka tie no mums visiem – dzīvajām būtnēm -, kas esam cilvēki, izmantojam šo fantastisko iespēju, savu inteliģenci, lai attīstītos, sasniegtu virsotnes.

Tad sunim nav nekādu izredžu? Viņš jau arī iet grūtu ceļu – salst, nevar atrast pārtiku, ir atkarīgs no saimnieka, ja tāds ir.

Jā, suns iet savu ceļu. Viss ir nepastāvīgs – vienmēr viņš nebūs suns, reiz piedzims kā cilvēks. Taču, ja dzīvā būtne neko labāku neizdara ar savu cilvēcisko eksistenci kā tā, kura piedzimusi par suni, tad kāda jēga būt cilvēkam? Tā ir pazaudēta iespēja. Ir svarīgi maksimāli izmantot savu potenciālu, ja reiz esam cilvēki. Nevis ļauties – kas būs, tas būs! Teiciens, ko bieži dzird Latvijā: «Viss būs labi!» ir tik… nepareizs. Ja neradīsim cēloņus, lai būtu labi, tad nebūs labi. Tā ir vienkārši sapņošana.

Jūsu tēvs jau esot interesējies par budismu, aizrāvies ar to. Vai pašlaik esat vienīgais savā dzimtā, kas tam pievērsies?

Savai meitai devu tibetiešu vārdu Dolma. Tas sanskritā nozīmē Tāru – Budas atmodināto sievišķā veidolā [Budas sekotāju]. Lama Zopa Rinpoče ir vērsies pie meitas, devis viņai prakses, ko veikt. Meitas vīratēvs arī reiz bija budistu mūks Kopanas klosterī Nepālā. [Par budistu mūku atsevišķos tradīcijas atzaros var kļūt arī uz laiku, ko cilvēks pavada apcerē, nevis visu dzīvi.] Interesantas sakritības ģimenē. Meita ir ļoti sirsnīga pret cilvēkiem. Budisms varētu būt viņas ceļš, taču redzēsim.

Vai Nepālā ir labāki apstākļi, lai pievērstos apcerei, nekā Latvijā?

Kā pilsēta man Rīga ļoti patīk, tā ir maza un skaista. Katmandu tagad ir riebīga, ļoti daudz cilvēku, satiksme, gaiss galīgi piesārņots. Garīguma – nemaz. Ārpus pilsētas gan viss ir citādi. Galvenais – ko cilvēks dara ar savu prātu, nevis kur dzīvo. Nepālā palīdz atgādinājumi par to, ka garīgajam ceļam jābūt daļai no dzīves: ir klosteri, tempļi, stūpas visapkārt. Mūki staigā pa ielām, notiek mācības un rituāli. Āzijas sabiedrībās tiek ļoti cienīts, ka kāds velta savu dzīvi garīgajai attīstībai. Tas nešķiet dīvaini vai slinkums. Cilvēki zina noteikumus, piemēram, ka sieviete nedrīkst pieskarties mūkam, – Āzijā nekad sieviete man nedos roku. Piemēram, Latvijā budistu mūks nomirtu badā, jo, pēc noteikumiem, drīkstam ēst tikai to, ko laicīgs cilvēks mums piedāvā pirms divpa-dsmitiem dienā. Taču nepieciešamības gadījumā var lūgt Budam atļauju un pats pagatavot. Tas ir, lai maksimāli koncentrētos praksei. Latvijā kā mūkam man uzturēties nav viegli, jo cilvēki nesaprot, kas tas ir, kā pret to attiekties.

Kad nolēmu kļūt par mūku, sākotnēji savam skolotājam vaicāju padomu – vai varu kļūt par mūku uz gadu? Izmēģināt, kā man iet. Domāju, ka viņš to noraidīs, bet, nē, atbalstīja. Pirmais abats, pie kura vērsos ar lūgumu ordinēt, to atteica, jo man nav laba fiziskā veselība. Noteikums ir, ka jābūt labai veselībai, ja grib kļūt par mūku. Prātīgs noteikums! Varbūt modernos laikos tas nav tik svarīgi, ir visādi palīglīdzekļi, lūk, man ir kruķi. Senākos laikos, ja apgrūtini ar vajadzībām savu mūku kopienu, tas nav labi. Pēc tam Bodhgajā Indijā satiku abatu, kurš bija gatavs mani ordinēt.

Es gribu jums nolasīt vienu Laodzi atziņu no Daodedzin: «Patiesas runas nav skaistas. Skaistas runas nav patiesas. Pilnības ceļu ejošais neprāto. Tas, kurš prāto, neiet pilnības ceļu. Zināšanas – tā nav erudīcija. Erudīcija – tās nav zināšanas. Gudrais nekrāj. Jo vairāk viņš dara citu labā, jo vairāk tam ir sev. Dodot citiem, viņš vairo labumu sev. Debesu ceļš nes labumu, nevis kaitē. Gudrā ceļš ir pilnveidošanās bez sāncensības.» No sacītā izriet, ka mūsu sarunai nav jēgas. Vai piekrītat?

(Smejas.) Es piekrītu visam Laodzi teiktajam. Varu tikai cerēt, mūsu sarunai garām-ejot, kāds aiz tās ieraudzīs patiesību. 

Uldis Balodis

Dzimis 1949.gadā Melburnā Austrālijā

1974.gadā sāka apgūt budisma mācību Tibetas lamu Thubtena Ješes un Zopas Rinpočes vadībā

1976.gadā Melburnā izveidoja Tāras institūtu mahājānas tradīciju saglabāšanai

1978.gadā pārcēlās uz dzīvi Nepālā, kur pavadīja 30 gadu, mācīdams
iebraucējiem no Rietumiem iepazīties ar Budas mācību

Kopš 1994.gada regulāri apmeklēja Latviju

2000.gadā izveidoja aizsākumu budisma centram Ganden Rīgā

2011.gadā ordinēts mūka kārtā terravādas tradīcijā

2013.gadā Rīgā izveidoja lekciju un meditāciju centru Potalaka

Ir iesaka

Posted on janvāris 22, 2014 by - Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi


IZRĀDE. JŪTU TEKTONIKA NACIONĀLAJĀ TEĀTRĪ. Mūsdienu franču dramaturga Ērika Emanuela Šmita luga uzbur tipisku situāciju – lietišķa sieviete nespēj noticēt mīļotā jūtu patiesumam, tāpēc izgudro mīlas trijstūri. Tālākais izvēršas neiedomājamā notikumu virknē, jo izrādās, ka mīlestība var atriebties un aiziet pie citiem. Režisors Mihails Gruzdovs. Lomās Indra Roga un Ivars Puga. Biļetes cena € 1,50-17. Bilesuparadize.lv

KONCERTS. LATVIEŠU SIMFONISKĀS MŪZIKAS LIELKONCERTS LIELAJĀ ĢILDĒ. Gadskārtējā latviešu mūzikas koncertā pulcēsies valsts galvenie simfoniskie kolektīvi – Nacionālais simfoniskais orķestris, Liepājas Simfoniskais orķestris un Nacionālās operas orķestris.  Pie diriģenta pults – Andris Veismanis, Normunds Šnē un Aigars Meri. Skanēs reti atskaņoti Daces Aperānes, Andra Dzenīša, Pētera Plakida un Viļņa Šmīdberga skaņdarbi. Biļetes cena € 9,96-35,57. Bilesuparadize.lv

IZRĀDES. VĒLIE KAIMIŅI UN TĒVI RĪGAS KINOSTUDIJĀ. Laikmetīgā teātra programma forte forte ar divām Alvja Hermaņa ārzemēs iestudētajām izrādēm šonedēļ atklāj Rīga 2014 teātra programmu. Varēs noskatīties Minhenes Kamerteātrī pēc Īzaka Baševisa Zingera stāstiem tapušos Vēlos kaimiņus un Vīnes Burgteātra Tēvus, kurā trīs pusmūža aktieri (viens no viņiem Gundars Āboliņš) stāstīs par saviem tēviem. Biļetes cena € 28,46. Bilesuparadize.lv, Theatre.lv

KONCERTS. GRUPA SIMPLE MINDS PALLADIUM. Rīgā ar plašu ieskatu 35 gadus ilgajā daiļradē uzstāsies viena no veiksmīgākajām britu rokgrupām. Koncerts notiks koncerttūres Greatest Hits Live ietvaros. Simple Minds ir atzīti skaņu meistari un filmu mūzikas radītāji, kā arī daudzkārtēji pasaules topu līderi, viņu darbi iedvesmojuši daudzus pazīstamus mūziķus. Biļetes cena € 46,97-54,07. Bilesuserviss.lv

Jaunākās filmas

Posted on janvāris 22, 2014 by - Kino

 


oooo 12 gadi verdzībā / 12 Years a Slave. Izcilais britu režisors Stīvs Makvīns ir radījis kārtējo tour de force – nolaupītā un verdzībā pārdotā ņujorkieša Solomona Nortapa memuāru ekranizējums gan aizkustina, gan ir emocionāli smags atklātās brutalitātes dēļ. Makvīns portretē Amerikas sabiedrību 19.gadsimta vidū, un ar brīvībā dzimušā, taču ilgu un mokošu verdzību pārdzīvojušā Nortapa tēlu detalizēti izpēta nebrīves absurdu un cietsirdību. No visiem filmā iesaistītajiem aktieriem (Pits, Kamberbečs, Dano) to visspilgtāk iemieso režisora katrā pilnmetrāžas filmā spēlējušais Maikls Fasbenders sadistiska plantācijas īpašnieka tēlā. Filmas vizuālā un simbolisma caurvītā valoda elegances ziņā neatpaliek no Makvīna iepriekšējiem darbiem, lentēm Kauns un Bads. Kuplais balvu un Oskara nomināciju skaits gan automātiski nepadara šo filmu par režisora labāko kinoveikumu. Kino no 24.janvāra.

oo Es, Frankenšteins / I, Frankenstein. Patosa un pārspīlētas nopietnības šajā gotiskajā fantāzijas farsā netrūkst – to atradīsit gan personāžu deklamētajos dialogos, gan netrūkstošajā «episkumā» – Frankenšteina atdzīvinātais mironis šoreiz pieņem Holivudas labākajās tradīcijās uzskaistinātu cilvēces glābēja veidolu.  Scenārista Stjuarta Bītija (Karību jūras pirāti un Austrālija) uzņemtajā un komiksa iedvesmotajā lentē atradīsit vēl lērumu komēdisku radību – dēmonus (par «baisumu» jāpateicas neprofesionāli pastrādājušiem grima māksliniekiem) un gargulas jeb atdzīvinātas un ar biblisku nozīmību apveltītas gotiskās arhitektūras notekcaurules (angliski gargoyle). No 24.janvāra.

Mūsu pašu Rienci

Posted on janvāris 22, 2014 by - Recenzija

Iestudējuma postmodernais karuselis atgādina laiku, kad pieķert mākslinieku skaidru vērtību sludināšanā bija apkaunojums

Es cenšos atcerēties savas sajūtas tajā vakarā. Bet vienīgais, ko atceros, ka tam piemita visas sapņa īpašības, – to rakstīja Rihards Vāgners par Rienci pirmizrādi Drēzdenē 1842.gadā. Toreiz izrāde turpinājās vairāk par sešām stundām, tāpēc latviešu skatītājam 2014.gadā jājūtas atvieglotam, ka Kirstenas Dēlholmas interpretācijā operas garums ir trīs reizes īsāks. Cita lieta, ka, iespējams, kopā ar garumu pazudusi arī laba daļa «sapņa īpašību».

Viedokļi atšķiras, vai fakts, ka daļu no Rienci Vāgners uzrakstīja Rīgā, ir pietiekams attaisnojums, lai to padarītu par Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas ievadu. Tomēr, par spīti tam, ka pats komponists šo operu neuzskatīja par pietiekami nozīmīgu, atgriešanās Rīgā varētu būt iecerēta kā sava veida Vāgnera dekonstrukcijas mēģinājums jeb vienkārši «sakāve», kā to izrādes nosaukumā – Rienci. Triumfs un sakāve – nodēvējuši paši veidotāji.

Patiešām – Vāgnera demitoloģizācija skar ne tikai izrādes vizuālo un stāstniecisko pusi, bet pamanās ielavīties arī mūzikas risinājumos. Piemēram, pavisam negaidīti otrās daļas ievadā iejaucas mūsdienu skaņu projekcija, kuras autors ir latviešu komponists Voldemārs Johansons. Lai spētu noturēt klausītāju uzmanību visa iestudējuma garumā, pats Vāgners turpretī ir krietni kupirēts – ir vienmēr aktuālā uvertīra, triumfālie kora dziedājumi un dažas lipīgākās ārijas, arī pavisam skumjā lūgšana Allmächt’ger Vater, kuru Rienci izdzied starp segliem, kas samesti uz grīdas. 

Mūzikas izpildījuma kvalitāte nepieviļ – kora un solistu, jo īpaši Elizabetes Stridas un dziedātājas ar tik vāgnerisko vārdu Urzulas Heses fon den Štainenas (Rienci māsas Irēnes un Adriāno Kolonnas lomās), skaistais dziedājums tikai no jauna pierāda, ka Vāgners savu reizi var būt pavisam itālisks romantiķis.

Taču viss notiekošais uzdod pavisam citus jautājumus, uz kuriem iestudējums nesteidzas sniegt atbildes. Ne velti iestudējums nosaukts par opusu tēlos, jo – kā gan citādi nosaukt neskaidrību rindu, kura rodas, koncertam un izrādei satiekoties pusceļā? Ievadā, kad uz skatuves parādās nu jau savecējušā režisora Roberta Vilsona iestudējumiem līdzīgie tēli un izspēlē tiem pašiem iestudējumiem raksturīgo statisko mizanscēnu, tiek dots solījums, ka turpmāk mēs skatīsimies izrādi. Tātad stāstu, kuram ir sava cēloņu un seku pēctecība, un, kas vēl svarīgāk, tas būs vairāk vai mazāk saprotams. 

Turpinājums šo solījumu ātri vien sakompromitē, jo, neraugoties uz grafisko ietērpu un tikpat grafisko tēlu kustību pa skatuvi, viss arvien vairāk atgādina savstarpēji atrautus koncertnumurus. Tie pastāv paši par sevi un dažos gadījumos labā nozīmē apliecina savu skatāmību, piemēram, Adriāno hipnoze ar televīzijas vai spēļu konsoles pulti, nepareizais Te Deum vai Johansona muzikālā interlūdija, ko pavada jauno balerīnu nerimtīgā skaitīšana un viņu trauslums, kas draud neizturēt kustību fizisko slodzi. Taču tiem, kuri zālē gaida kādu vispārēju emocionālu vai intelektuālu pieredzi, nākas samierināties ar sajūtu, ka tie negodīgā kārtā atstāti muļķos.

Vienkārši šis postmodernais karuselis vairāk atbilst kādam jau pagājušam laikam, kad pieķert izrādes autorus skaidru vērtību sludināšanā būtu viņiem apkaunojums. Iespējams, tad šī skatuviskā askēze, paramilitāro biškopju-klerikāļu tērpi, grafiskie tempļu raksti, kuriem izseko bērna zīmējumu atveidojošais lāzera stars, varētu funkcionēt sev zināmo noteikumu pasaulē, nebaidoties galu galā atklāt, ka nekādu noteikumu īstenībā nav.

Tādēļ arī es nekautrējos teikt, ka visu uztvēru, bet ne visu sapratu, un to, ko es sapratu, iespējams, nemaz nevajadzēja saprast. Man galvenā simboliskā saitiņa vijās starp Valsts prezidenta uzrunu pirmizrādē* (tikpat kā plānota uzveduma daļa), kad skatuves gotiskajā melnumā pie izgrebtas ozolkoka pults stāv vientuļais un apmulsušais latviešu Rienci – tribūns, kurā vairs neviens neklausās, un uzveduma finālu, kurā lāzera starā tapis kalašņikova automāts pagriež stobru pret viņu un citiem beletāžā sasēdinātajiem pavirtušajiem latvju patriciešiem. Bet tikpat labi automāts varēja būt pavisam cita atsauce, teiksim, uz izgudrotāja Kalašņikova neseno nāvi un viņa iepriekš pausto nožēlu Krievijas pareizticīgās baznīcas patriarham, ka tik daudzi cilvēki gājuši bojā viņa izgudrojuma rezultātā. 

* Skatījos izrādi 17.janvārī, kad tika atklāta Rīga kā kultūras galvaspilsēta

Rienci. Triumfs un sakāve. Nākamās izrādes 3. un 15.jūnijā. 7-65 eiro. Bilesuparadize.lv

Par patiesību mānīšanās mākslā

Posted on janvāris 22, 2014 by - Recenzija

Filma Vairāk nekā dzīve ir pirmais dokumentālais vēstījums par pasaulē pazīstamo latviešu režisoru Alvi Hermani 

Patiesība vai rafinēta metode, kā apmānīt skatītāju – šis ir viens no jautājumiem, ko uzdod Ginta Grūbes veidotā dokumentālā liecība Vairāk nekā dzīve par Alvja Hermaņa režijas metodi «tradicionāla dramaturģiska materiāla» vietā dot priekšroku dokumentāliem līdzcilvēku dzīvesstāstiem. Cieši sadarbojoties ar aktieriem, Hermanis šādi sāka strādāt tūkstošgades sākumā. Sākot ar 2003.gadā JRT tapušo autorkompozīciju Garā dzīve, režisora izrāžu vairākums ir bagātīgi fokusējies uz līdzcilvēku stāstiem un likteņiem, tos transformējot emocionāli intensīvos tēlos un vēstījumos. 

Aktieri iet izlūkos

Nepilnu stundu garā filma niansēti un arī teātra lietās «neiesvaidītam» skatītājam saprotamā valodā ļauj ielūkoties trīs Vācijā un Latvijā veidotu Alvja Hermaņa izrāžu – Ķelnes afēra (2008), Senču asiņu balss (2010) un Vectēvs (2009) – tapšanas aizkulisēs, uzsverot vienu no režisora metodes pamatprincipiem – sadarbību ar aktieriem un viņu teju vai antropoloģiski pētniecisko darbu, gatavojoties izrādei. 

Līdzās Minhenes kamerteātrī un Ķelnes pilsētas teātrī iestudēto izrāžu tapšanas liecībām Grūbe dokumentē Vili Daudziņu, kas, gluži kā reportieris, rūpīgi un mērķtiecīgi vāc informāciju, gatavojoties monoizrādei Vectēvs Jaunajā Rīgas teātrī. Filmā, kas savā veidā ir izrādes tapšanas šķērsgriezums, ir redzami Daudziņa spēlēto tēlu prototipi – Kārlis Rēbiņš un Vladimirs Ņeizvestnijs, kuru stāstījums skatītāju emocionāli «atmet» atpakaļ izrādē, ļaujot saprast, kā šo kungu likteņstāsti ir pārtapuši aizkustinošajā uzvedumā jeb kā «dzīves dramaturģija saplūst ar teātra dramaturģiju».

Redzams, ka arī daži scenogrāfijas elementi – karogs ar kāškrustu (kura izritināšanu, kā atceros, izrādē publika uzņēma ar vienbalsīgu elsienu) un istabas augu pārapdzīvota telpa – nav dzimuši režisora izdomā. Šī un cita atribūtika ir redzama arī uz ekrāna – Vectēva prototipu reālajā vidē. Lai gan pats režisors teātri sauc par mānīšanās mākslu, kurā aktieri nebūt nespēlē realitātē sastaptos cilvēkus, bet uz skatuves pārtop par kādu «iluzoru personu», kas radusies aktiera un viņa spēlētās personības apvienojumā, pēc Vectēva pirmizrādes izskan frāze, ka Hermanim un Daudziņam ir izdevies atainot «augstāko patiesību». Taču – vai notikumi un tēli, no kuriem uz skatuves redzam tikai koncentrētas emocijas un poētiskākās šķautnes, ir sinonīmi patiesībai? 

Teātris tikai apmāns

Pēc Hermaņa domām, teātrī patiesības nav, savukārt šī režijas metode un radošais periods, kad viņš veidojis izrādes ar «it kā dokumentālajiem» stāstiem, ir tikai «augstāka, rafinētāka metode, kā apmānīt skatītāju». Vai dokumentālās filmas un arī režisora izrāžu skatītājs filmā spēs rast atbildi uz šo komplicēto jautājumu, paliek katra paša ziņā – Vairāk nekā dzīve ir filigrāna dokumentālā liecība, kas savā vēstījumā gudri atspoguļo gan mākslas darba radīšanas procesu, gan tā autora radošo nostāju un redzējumu, nepastāstot pārāk daudz, ļaujot skatītājam redzēto savā prātā «samontēt» pašam. 

Vairāk nekā dzīve beidzas ar Viļa Daudziņa monologu, kurā viņš pārstāsta kādu paša Hermaņa stāstu, ko režisors skatītājam atklājis jau filmas pirmajos kadros. To acumirklī papildina sulīga Alvja Hermaņa frāze: «Kaut kas tur pietrūkst. Kaut kāda māksla tur bišķi pietrūkst,» tādā veidā simboliski noslēdzot ne tikai filmu, bet arī ciklu paša daiļradē – no savas «pētnieciskās» metodes Hermanis ir nolēmis atteikties.

oooo

Vairāk nekā dzīve. Rež. Gints Grūbe. Pirmizrāde 28.janvārī kinoteātrī Splendid Palace plkst.19. Splendid Palace repertuāra seansos no 29.janvāra. Filma tiek demonstrēta Rīga 2014 laikmetīgā teātra programmas forte forte ietvaros

No mongoļiem līdz Kantam

Posted on janvāris 22, 2014 by - Intervija

Lietuviešu dzīvā klasiķa Marjus Ivaškeviča luga Izraidītie iekaro arī latviešu teātri

Jaunākais grāvējs uz Dailes teātra skatuves ir lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškeviča (Marius Ivaškevičius) luga Izraidītie, kas ar enerģijas devu sakausē skaudrumu, humoru un spēcīgu teatrālismu izrādē par kaimiņvalstī un pašu mājās sāpīgo emigrācijas tēmu. Viļņā šī izrāde jau vairākus gadus ir izpārdota, bet tā nav Ivaškeviča pirmā veiksme. Pirms desmit gadiem uzrakstītā Madagaskara jau iekļauta lietuviešu skolu obligātajā literatūrā un vēl aizvien tiek spēlēta.

Tikos ar Ivaškeviču dienu pēc Izraidīto pirmizrādes, lai parunātu gan par emigrāciju, gan par teātra lomu sabiedrībā, gan arī par viņa ieskatiem lietuviešu nacionālajā identitātē, kas ir viena no tēmām, pie kurām viņš savos darbos atgriežas atkal un atkal. Un vēl arī par Kanta Tīrā prāta kritiku.

Kāpēc lugas Izraidītie varonim Benam, kurš visu izrādes laiku tik ļoti cenšas iekļauties britu sabiedrībā, beigās pie ratiņkrēsla ir piestiprināts Latvijas karogs?

Tas jāprasa režisoram, jo tas ir viņa mākslinieciskais lēmums. Kad rakstīju lugu, Bens beigās ir ubags, kas klejo pa Londonas ielām ar savu suni, bet nav ratiņkrēslā. Taču teātris ir zīmju māksla, un bija jādara pavisam skaidrs, ka runa nav tikai par viņu, bet par lielu daļu nācijas. Viņam nav izdevies mainīt savu identitāti. Viņš visus tos gadus ir centies ne tikai paslēpt savu iepriekšējo «es», bet pat nogalināt to un kļūt par pavisam jaunu cilvēku. Taču pieaugušam cilvēkam nav iespējams sevi tā pārveidot. Mēs redzam, kas notiek ar manu paaudzi postpadomju telpā. Ir notikušas visas šīs pārmaiņas, tomēr kaut kas no iepriekšējās sistēmas, varbūt pat no agrākajiem laikiem, kā Bens saka – no mongoļiem -, ir palicis mūsos.

Lugā ļoti izcelts konflikts starp Čingishanu un Kristu. Tā ir jūsu ideja vai arī kaut kas, ko dzirdējāt no emigrantiem?

Nē, tas nav no intervijām. Es redzēju lielas atšķirības mentalitātē un identitātē starp cilvēkiem no Austrumiem un Rietumiem. Bija interesanti, kad notika šīs lugas lasījums Royal Court teātrī Londonā. Kad vietējie angļi centās spēlēt Benu vai viņa draugu Vandalu, tas sanāca slikti, jo viņiem nebija vajadzīgās agresivitātes. Bet, kad lasīja divi melnādainie no Londonas, tad tas bija nopietni un varēja noticēt, ka tas ir Bens un Vandals. 

Lai gan esam Eiropas Savienībā, mēs vēl piederam citai pasaulei, kura, manuprāt, ir vecāka, tā nav radusies tikai no 50 komunisma gadiem. Esmu rakstījis vēsturiskas lugas par Poliju un Lietuvu 19.gadsimtā, un jau tad, kad mūsu cilvēki ieradās trimdā Parīzē, atšķirības bija tādas pašas.

Varbūt tās ir vienkārši attīstības un bagātības līmeņa atšķirības? Tāpat kā melnādainajiem, kurus jūs minējāt, cilvēkiem, kas pārceļas uz Londonu, vienkārši ir zemāks statuss.

Tas nav tikai statuss. Juris Žagars man izstāstīja par kādu pētījumu, viņš par to bija dzirdējis no savas sievas – kā Amerikā veica eksperimentu. Tā dalībniekiem apraksta situāciju, kurā viņi brauc mašīnā ar savu labāko draugu, kas ir nedaudz iedzēris, un viņš izraisa avāriju, bet avārijā neviens necieš. Draugs prasa, vai tu būtu gatavs teikt policijai, ka tu biji pie stūres, jo neesi dzēris. Ko tu darītu? Visi amerikāņi teikuši, ka viņi, protams, tā nedarītu, jo tas ir pret likumu. Visi meksikāņi un austrumeiropieši teica, ka, protams, tā darītu, jo tas ir tavs labākais draugs. Tas ir tikai mazs piemērs, bet parāda, ka jau no paša sākuma kaut kas vienā pasaules daļā ir veidots citādi nekā kādā citā.

Kā jūs to izskaidrojat?

Man nav izskaidrojuma. Ja būtu, tas man vairs nebūtu interesanti.

Jūs intervējāt daudzus lietuviešus, kuri jau deviņdesmitajos gados vai gadsimta sākumā emigrēja uz Londonu. Cik daudz no tā, ko redzam uz skatuves, ir patiesi stāsti, cik – jūsu izdomājumi?

90 procenti stāstu ir patiesi, taču es lugas tēlus būvēju no diviem vai trim prototipiem, jo teātrim ir jābūt intensīvākam nekā viena cilvēka dzīve. Pirms devos uz Londonu, man likās, ka rakstīšu komēdiju par lietuviešu dīvaino un dumjo uzvešanos lielajā metropolē. Bet, kad tur ierados, sāku vākt stāstus un tajos aizvien vairāk iedziļināties. Sapratu, ka viņi dzīvo kara apstākļos. Arī Royal Court aktieriem tas bija atklājums. Viņi teica – mēs esam dzimuši Londonā, bet lugā aprakstītā pilsēta mums nav pazīstama.

Tātad tiešām bija policists, kuru bosi izsūtīja no Lietuvas, jo viņš bija atklājis pārāk daudz par mafiju? Vai viņš beigās kļuva par ubagu?

Nē, nekļuva par ubagu, bet viņam bija jābēg no Lietuvas, jo bija padzirdējis, ka kāds policijas grupējums grib viņu nogalināt. Viņš bija atklājis, cik lielā mērā policija ir saistīta ar mafiju. Es visiem apsolīju, ka viņi varēs saglabāt anonimitāti. Daudzi stāsti bija par cilvēkiem, kuri izbrauca ekonomiskās situācijas dēļ, tomēr daudz bija arī tādu, kas aizbēga no toreizējā gangsteru laika, jo šeit viņi būtu nogalināti. Tā ir ļoti interesanta emigrācijas daļa. Mēs esam aizmirsuši, kādus laikus pārdzīvojām.

Tomēr gandrīz visi izrādē redzamie stāsti beidzas slikti. Vai vismaz daži cilvēki būtu laimīgāki, ja būtu palikuši šeit?

Domāju, ka ne. Visu cilvēku stāsti beidzas slikti – ar nāvi. Taču man nešķiet, ka Bena stāsts beidzas slikti. Viņš izdara savu darbu, tur dzīvodams 12 gadus, un tad kļūst brīvs. Viņš atgriežas tajā līmenī, kurā Londonā sāka – kā ubags, tomēr viņš ir atradis pašlepnumu vai piepildījumu savai dzīvei.

Cita svarīga tēma izrādē ir atriebība. Vai to arī pamanījāt, runājot ar emigrantiem? Vai viņi ir dusmīgi uz valsti, kurā ieradušies?

Visur, kur notiek vardarbība, atriebība tiek likta kā ķieģelis uz ķieģeļa. Pēc pirmizrādes ap sešiem no rīta režisora Džilindžera kabinetā bijām palikuši vairāki lietuvieši, un mums bija, manuprāt, aptuveni divas stundas gara diskusija – vai Benam beigās būtu jānogalina anglis, kurš viņu agrāk smagi piekāvis. Mēs sākām atcerēties piemērus no savas dzīves – kā ir, kad tiešām gribas atriebties, un kā ir tad, kad beidzot satiec savu upuri un saproti, ka ir jau par vēlu, to izdarīt nav iespējams.

Jūs savulaik strādājat Zviedrijā par laukstrādnieku. Vai šī pieredze ietekmēja jūsu pieeju emigrācijas tēmai?

Varbūt zemapziņā – es pazinu sajūtu, ko nozīmē ierasties svešā valstī, lai pelnītu naudu. Tomēr mana situācija bija citāda. Tā nebija emigrācija. Es biju students, braucu turp uz diviem, trim mēnešiem, zināju, ka atgriezīšos. Arī 80 procenti uz Angliju aizbraukušo stāsta, ka viņi atgriezīsies. Mēs te būsim tikai 5-10 gadus, ceļam māju Lietuvā… Tomēr var redzēt, ka viņu bērni tur izaug un kļūst par citiem cilvēkiem, viņi pat nezina lietuviešu valodu. Es saprotu, ka viņi nekad neatgriezīsies, bet viņi negrib to sev atzīt. Vēl ir citi cilvēki, kas tur ilgāk dzīvojuši un stāsta, ka ir dīvaina sajūta – tā nav viņu vieta, taču viņi arī nejūt, ka Lietuva būtu viņu vieta. Šie cilvēki ir kaut kur gaisā. 

Ja dzīvo ārpus savas valsts astoņus desmit gadus, arī valsts mainās, un tu zaudē izpratni par noteikumiem, zaudē drošības sajūtu. Taču es negribu izklausīties tā, it kā būtu pret pārvietošanos. Tā bagātina cilvēkus. Tā nav šo cilvēku problēma. Tā ir problēma mūsu valstīm, ka tik daudz cilvēku brauc prom. Arī no Polijas milzumdaudzi ir aizbraukuši, miljoni. Taču viņiem tā nav problēma, jo ir vēl 38 miljoni, viņi saka – O.K., bezdarbs ir mazāks. 

Latvijā emigrācija jau vairākus gadus ir bijusi svarīga politiska un sociāla tēma. Vai tā ir arī Lietuvā?

Man šķiet, ka luga palīdzēja [iesākt šo diskusiju]. Pirms tam par to daudz nerunāja, bet pēc izrādes parādīšanās mūsu avīzēs sākās milzīgas diskusijas. Tas palīdzēja arī Lietuvā palikušajiem saprast aizbraucējus, jo ir tāda dīvaina lieta – tie, kas ir palikuši, emigrantus uzskata par nodevējiem, bet Anglijā nonākušie palicējus uzskata par «lūzeriem», kas neko nespēj mainīt savā dzīvē.

Taču es neuzskatu, ka luga ir par emigrācija. Tā ir par mums pašiem. Emigrācijā parādās kontrasti ar citām tautām, rasēm, kultūrām, var detalizētāk redzēt, kā pats izskaties, kāda ir tava seja. Jo mājās tā ir vienkārši seja.

Kāda ir izrādes latviešu versija salīdzinājumā ar lietuviešu?

Man šķiet, ka tā ir ļoti laba. Te dažas lietas ir pat spēcīgākas un skaidrākas nekā lietuviešu versijā. Esmu ļoti apmierināts.

Pagājušajā gadā Baltijā svinējām 25 gadus kopš neatkarības kustību dibināšanas. Viens no to galvenajiem saukļiem bija «atgriešanās Rietumos». Ņemot vērā lugā rādītos konfliktus, ko jūs sakāt par šo ideju?

Esmu liels eirooptimists – mums Austrumeiropā nav cita ceļa. Nav iespējams būt neatkarīgam no pilnīgi visa – ir jāizvēlas vai nu Krievija, vai Eiropa. Kā tagad redzam Ukrainā, nav trešā ceļa. 

Man pašam Eiropa patīk. Tur ir bijusi liela nežēlība, tomēr tā ir vieta, kas vēsturiski radījusi ļoti daudz skaistuma. Es lepojos, ka piederu šai pasaules daļai, pat ja identitātes ziņā nekad nejutīšos, ka esmu simtprocentīgs eiropietis. Varbūt tā jutīsies mani bērni. Man tā būtu liela traģēdija, ja Eiropas Savienība sabruktu. Man šķiet, ka cilvēkam var būt vairākas identitātes – gan vietējā, gan globālā. Eiropeiskas identitātes celšana ir Eiropas galvenais uzdevums. Tad nebūs jautājumu, kāpēc mums būtu jāpalīdz Grieķijai vai Spānijai.

Cik jums ir svarīgi, ka jūsu lugas ir sociāli nozīmīgas?

Kad biju jaunāks un redzēju dažus politiskā vai sociālā teātra piemērus, es domāju, ka tā nav māksla. Taču tad redzēju ungāru režisora Arpada Šilinga izrādi Melnā zeme, kas mani ļoti ietekmēja. Tā bija estētiski skaista, tomēr ļoti politiska un sociāla. Sapratu, ka ir iespējams radīt mākslu, kas ietekmē sociālo dzīvi. Tagad es gribu atrast sāpīgos punktus, dzīvot vairāk uz zemes, tajā vidē, kurā esam.

Latvijā, šķiet, teātris ir sabiedriski visietekmīgākā mākslas forma. Vai Lietuvā ir tāpat?

Šķiet, ka jā. Teātris var ātrāk reaģēt nekā citi žanri. Kino nepieciešama liela nauda, tās savākšana prasa daudzus gadus, un, kad beidzot sāc uzņemt filmu, tajā apskatītā problēma vairs nav aktuāla. Teātris ir lētāks. Teātrim ir bijusi krīze, tas nezināja, kā atbildēt kino, bet [aktuālo problēmu atspoguļošana] ir veids, kā var atgriezties Šekspīra laikā un būt ļoti tiešs, uzrunāt to, kas notiek apkārt. Lietuvā proza arī ir svarīga, bet vairāk tāpēc, ka vēl aizvien ir daudzas vēsturiskas lietas, par kurām nerunā, piemēram, ebreju genocīds. Par šo tēmu ir gan teātra izrādes, gan grāmatas.

Jūs esat strādājis visos šajos žanros – prozā, teātrī, kino. Kā izlemjat, kurā žanrā veidot darbu?

Tēma to izlemj. Taču lugas Izraidītie gadījumā [režisors] Oskars [Koršunovs] visu laiku teica, ka tas faktiski ir filmas scenārijs. Viņš pat saskaitīja, cik vietās notiek lugas darbība, sanāca deviņdesmit. To visu parādīt uz skatuves bija smags darbs. Bieži rakstu teātrim, bet forma ir vairāk kinematogrāfiska. Kad rakstu, vienmēr redzu tuvplānus, nevis skatuvi. Tāpēc manas lugas faktiski ir filmas. (Smejas.) Tagad esmu sajūsmināts par kino, jo tas man ir kaut kas jauns un svaigs. Savukārt prozā jau desmit gadus nevaru nobeigt romānu. Proza gaida savu laiku.

Kad iznāks jūsu jaunā filma Santa?

27.janvārī. Tas ir kopražojums ar Somiju, stāsts par skaistu lietuviešu sievieti, kura uz dažām dienām aizbrauc uz Rovaniemi. Tur kādā bārā vīrietis sāk ar viņu flirtēt, un izrādās, ka tas ir Santaklauss – vietējais aktieris, kurš tēlo Ziemassvētku vecīti. Filma sākas kā romantisks stāsts, tad pārvēršas par īstu drāmu.

Jums savulaik bija ļoti sekmīga luga Madagaskara.

Tā nebija mana ideja, to ieteica teātra direktors un režisors Rims Tumins (Rimas Tuminas), kurš daudzus gadus glabāja ļoti interesantu materiālu par kādu lietuvieti, kuram starpkaru gados bija ideja pārcelt Lietuvu uz drošāku vietu. Viņš sāka meklēt tādu vietu – sākumā Kanādā, tad Dienvidamerikā un beidzot atrada Āfrikā. Šis vīrs teica, ka nav iespējams izdzīvot starp tik lieliem un agresīviem kaimiņiem kā Krievija, Vācija un Polija, tāpēc visai tautai ir jāpārceļas. Tā bija ļoti sekmīga izrāde un tagad luga ir skolu obligātajā literatūrā. Tas man īsti nepatīk, bet tā nu ir «klasika», un izrāde vēl aizvien tiek spēlēta. Iestudējums noveco, taču ir ticis izrādīts trīssimt vai četrsimt reižu. Madagaskara bija grāvējs – un arī bija par mums.

Starpkaru gados arī bija liela emigrācija, pārsvarā uz Ziemeļameriku, bet cilvēki pārcēlās arī uz Dienvidameriku. Šis lietuvietis redzēja, cik ātri viņi tur asimilējas, tāpēc gribēja šos emigrācijas viļņus novirzīt uz vienu konkrētu vietu, lai cilvēki nezaudētu savu lietuviešu identitāti.

Maskavā sāk rādīt jūsu lugu par Kantu. Kāpēc izlēmāt rakstīt par viņu? Nešķiet, ka tāda tēma liks cilvēku masām gāzties uz teātri.

Arī tā nebija mana izvēle. (Smejas.) [Slavenais lietuviešu režisors Eimunts] Ņekrošus mani pierunāja, ka jāuzved kaut kas tāds, ko šķietami nav iespējams uzvest. Izlēmām uztaisīt izrādi no Kanta Tīrā prāta kritikas. Sāku tajā iedziļināties, kas nebija viegli, taču patiesībā tas ir ļoti labs materiāls, jo Kants runā par to, kas ir cilvēks. No kādiem garīgajiem ķieģeļiem viņš ir veidots. 

Bija interesanti to pašam saprast un tad pārlikt saprotamā formā arī skatītājiem. Kants nebija labs rakstnieks, un viņš bieži teica, ka cer uz kādu, kas varētu viņa darbus pārtulkot valodā, ko cilvēki var saprast. Es neesmu īstais cilvēks, bet varbūt es esmu viens no tādiem. Taču luga ir komēdija – trīs stundas gara. Cilvēki Maskavā nāk gatavi klausīties filozofisku tekstu, un tad viņi trīs stundas visu laiku smejas.

5 jēdzieni, kas raksturo lietuviešus
Mongoļi. Lietuviešos, krievos, poļos ir agresivitāte, kuru neatrodu citās tautās. Tagad gan tā iet mazumā.

Nesaprotam, cik mēs esam mazi. Cenšamies vienmēr uzvesties kā liela valsts, jo domājam, ka vēl esam tikpat lieli kā 15.gadsimtā.

Drošsirdīgi. Varbūt tāpēc, ka nesaprotam, cik esam mazi. Bet man tas patīk.

Mobili. Ir mīts, ka esam iesakņojušies savā zemē, taču katru reizi, kad kļūstam brīvi, seko milzīgs emigrācijas vilnis.

Iekšzemes valsts. Nav izejas uz jūru. Daži domā, ka tas padara cilvēkus noslēgtākus un fatālistiskākus.

CV

Dzimis 1973.gadā Lietuvā, Molētos
Studējis filoloģiju Viļņas Universitātē
Bijis laikraksta Respublika sestdienas pielikuma Julius un Lietuvas TV kultūras programmas redaktors
1996.gadā iznāk pirmā grāmata – noveļu krājums Kāpēc bērni
1998.gadā iznāk pirmais romāns Stāsts no mākoņa. Luga Kaimiņš uzvar jaunās dramaturģijas konkursā
2001.gadā filmas Lillā dūmi scenārijs saņem TransEuroScript balvu
2004.gadā uzved lugu Madagaskara, kas saņem balvu kā gada labākā izrāde
2012.gadā Viļņā uzved lugu Izraidītie
Darbi tulkoti krievu, vācu, franču, poļu, angļu, slovēņu, latviešu un citās valodās

1914

Posted on janvāris 15, 2014 by - Rīga 2014

Vērienīgi par neaizmirstamo karu

Projekta kuratore Ginta Gerharde-Upeniece atzīst, ka izstāde ir stāsts un reizē arhitektonisks inscenējums, kuru veido trīs sadursmju zonas – konflikts laika dimensijā (kara rezultātā mainījās vērtību sistēma), konflikts cilvēkā (alkas dzīvot un mīlēt iepretim nepieciešamībai upurēt dzīvību) un konflikts ģeogrāfiskajā telpā (kara rezultātā sabruka impērijas un izveidojās jaunas valstis).

Izstādes ievada instalācija Uz impēriju drupām pirmo reizi parāda Rundāles pils muzeja krājumā glabātus interjera, mākslas un sakrālo priekšmetu fragmentus, kas izteiksmīgi vēsta par Pirmajā pasaules karā nodedzinātajām un izlaupītajām muižām un pilīm, katra no tām bija mazs muzejs, bibliotēka un arhīvs. Kara laikā frontes līnija atradās Daugavas abos krastos (upes vienā pusē bija krievu pozīcijas, otrā pusē – vācu), visvairāk cieta muižas un baznīcas, kas atradās upes krastos vai tuvumā.

Karš pieprasīja drosmi riskēt, spēju upurēties un atdot dzīvību. Izstādes sadaļā Strēlnieki skatāmas fotogrāfijas no Latvijas Kara muzeja un privātkolekcijām, kas stāsta par jaunības maksimālismu un romantisko patriotismu, ar kādu daudzi devās karā, nāvi un līdz izmisumam pilno nespēju to pieņemt, ko simbolizē fotogrāfija ar kritušā karavīra pēcnāves masku.

Plašākā izstādes sadaļa Aculiecinieki dod vienreizēju iespēju iepazīties ar gleznām, grafikām un tēlniecības darbiem, kas tapuši kara rezultātā neatkarību ieguvušajās zemēs, kuras mūsdienās zinām kā Somiju, Igauniju, Lietuvu, Poliju, Latviju, Slovēniju, Slovākiju, Ungāriju, Horvātiju, Čehiju un Serbiju. Izstādes trešo zonu veido no šīm valstīm atvesti darbi, kuru autori piedzīvoja Pirmo pasaules karu. 

Izstādes noslēgumā ir laikmetīgās mākslas darbs – mākslinieki Krišs Salmanis, Ēriks Božis un Andris Breže radījuši filozofisku komentāru par kara tēmu. Izstādei piesaistīta Francijas laikmetīgās mākslas korifeja Kristiāna Boltanska instalācija Sirdspuksti. 

Izstāde 1914. No 18. janvāra līdz 20.aprīlim LNMM izstāžu zālē Arsenāls. Vairāk informācijas 1914.lv

Starp diviem sirdspukstiem

Posted on janvāris 15, 2014 by - Rīga 2014

Rīgā būs skatāmi divi slavenā franču mākslinieka Kristiana Boltanska projekti – videodarbs Starp laikiem un Sirdspukstu arhīvs

Mākslā vispār ir tikai daži objekti: sekss, Dieva meklējumi, cīņa ar nāvi, – franču mūsdienu mākslinieks Kristians Boltanskis (Christian Boltanski) teica intervijā žurnālam Rīgas Laiks pērnā gada augustā. «Un cīņa ar nāvi ir kaut kas dīvains un ļoti svarīgs ikvienam. Kādreiz miršana bija kas tāds, kas notika pašas dzīves iekšpusē. [..] Tagad mēs kaunamies no miršanas. Mēs gribam to aizmirst, aizmirst, ka mēs mirstam.»

Viens no kultūras galvaspilsētas gada atklāšanas programmas nozīmīgākajiem notikumiem būs Boltanska izstāde izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā.

Rīga par kultūras galvaspilsētu kļūst zīmīgā gadā. Šogad apritēs 100 gadu kopš Pirmā pasaules kara sākuma. Karš vienā acumirklī aizslaucīja miljoniem cilvēku dzīvību, bet vienlaikus stiprināja daudzu Eiropas nāciju vēlmi iegūt pašnoteikšanos. 

Nav savas dzīves

Kristians Boltanskis piedzima Parīzē 30 gadus vēlāk. Pirmais pasaules karš jau bija beidzies, arī Otrais tobrīd gāja uz beigām, un tomēr itin nekas vēl nebija galā, jo laikam gan nebūs liels pārspīlējums arī visu 20.gadsimtu un varbūt arī vēl laiku, kurā dzīvojam patlaban, uzlūkot vai nu kā daļu no Pirmā pasaules kara nepārvaramās varas vai tās turpinājumu. 

Boltanskim nav mākslinieka izglītības, taču ievērību viņš sāka izpelnīties salīdzinoši agri. Jau darbības pirmsākumos par būtiskām tēmām viņam kļuva atmiņa un cilvēka spēja apzināties sevi kā kāda noteikta laika daļu. 

Atmiņa piemīt visiem – ne velti Boltanskim tik atbilstošs izrādījās kādā 1972.gadā notikušā izstādē izmantotais apzīmējums «individuālā mitoloģija», jo viņš ar saviem darbiem «stāsta» par lietām, ar kurām vajadzētu spēt identificēties ikvienam. «Izciliem māksliniekiem vairs nav savas dzīves,» viņš reiz esot sacījis. «Par viņu dzīves piepildījumu kļūst tādu stāstu stāstīšana, lai citi tos sāktu uzskatīt par savējiem.»

Vienalga, vai tie būtu darbi, kuros 80.gadu vidū Boltanskis izmantoja, piemēram, 30.gados tapušus Vīnes ebreju skolas skolēnu portretus, vai instalācijas, kurās lietā tika likti lietotu apģērbu kalni (protams, tā bija nepārprotama atsauce uz fotogrāfijām ar koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem un nogalinātajiem ebrejiem atņemto drānu kaudzēm), ir noprotams, ka viņš drīz nonācis pie atskārtas – ja vispār var domāt par savu nāvi, tas iespējams vienīgi, vai nu «salīdzinot» to ar nāvēm un dzīvēm, kas bijušas pirms tevis, vai domājot par tiem, kas nāks pēc tevis. Tās ir mutvārdu tradīcijām radniecīgas rūpes par atmiņā saglabātās, bet pašu nepieredzētās pagātnes tālāknodošanu cilvēkiem, kurus, visticamāk, nekad nesastapsim. Tās ir darbības, kuru mērogs kaut kādā ziņā spēj gan aizēnot katras individuālās nāves faktu, gan apveltīt to ar zināmu jēgu.

Sirdspuksti un filmiņas

Rīgā tiks izstādīti divi Boltanska projekti – videodarbs Starp laikiem (Entre Temps) un «radošais pētījums» Sirdspukstu arhīvs (Les Archives du Cœur), kurā aicināti iesaistīties un to turpināt būs arī izstādes apmeklētāji. 

Sirdspukstu arhīvu Boltanskis veido kopš 2008.gada, un tajā ikviens kopā ar personisku vēstījumu «mūžībai» var atstāt savu sirdspukstu ierakstu. Ieraksti glabājas datubāzē centralizētā serverī, un apmeklētājiem tiek piedāvāta iespēja meklēt un sameklēto noklausīties. 

Kristians Boltanskis ir teicis, ka Sirdspukstu arhīvs esot «sirdspukstus ierakstījušo eksistences pierādījums». Savu pierādījumu apmeklētāji varēs ierakstā aiznest sev līdzi.

Darbā Starp laikiem (2003) cilvēka eksistences apliecinājumus Boltanskis, ja tā var teikt, ir meklējis sevī – darba pamatā ir viņa paša fotoportretos fiksētās laika izraisītās pārmaiņas, sākot no piecu gadu vecuma līdz 57. Starp laikiem ir tāds kā ievads darbam Storage Memory, pie kura Boltanskis turpina strādāt vēl arvien. Viņa mājaslapā (Christian-boltanski.com) ikviens var pierakstīties un ik mēnesi saņemt 10 videofilmiņas «no Boltanska dzīves». 

Mēneša maksa ir 10 eiro, minimālais pierakstīšanās laiks – viens gads. Tātad par 120 eiro ikvienam ir iespējams kļūt par 120 it kā pilnīgi sveša cilvēka dzīves mirkļu aculiecinieku un «īpašnieku», proti jau tagadnē izspēlēt situāciju, ar kādu mēs saskaramies ikreiz, kad mūsu rokās nonāk pagātnes foto, kino vai kādas citas liecības, un par tajās iemūžināto iespējams izteikt vienīgi minējumus.

Manuprāt, Boltanska klātbūtne Rīgā kā Eiropas kultūras galvaspilsētā ir savā ziņā pašsaprotams, bet tajā pašā laikā ārkārtīgi nozīmīgs notikums. Domāšana par pagātni un atmiņu pārcilāšana kaut kādu iemeslu dēļ pie mums labāk padodas televīzijas sērijfilmu, memuāristikas vai politisku lozungu formā. Boltanskis pagātni ļauj ieraudzīt un sajust kā neizbēgamu mūsu ikdienas un tagadnes daļu.

Kristians Boltanskis. No 19.janvāra līdz 20.aprīlim izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā

Skaņu arheologs

Posted on janvāris 15, 2014 by - Rīga 2014

Eksperimentālais mākslinieks Voldemārs Johansons (33), kas piedalīsies piecos Rīga 2014 pasākumos, gan raksta mūziku, gan, piemēram, ļauj saklausīt radioaktīvo daļiņu izlādes. «Noteikts skaits notikumu laika vienībā. Mani interesē šis ritms»

Kad nedēļas nogalē operas Rienci. Triumfs un sakāve otrās daļas sākumā uz skatuves uznāks balerīnas klasiski baltos, gaisīgos svārciņos, lai majestāstiski un lēni dejotu fragmentu no slavenās Mariusa Petipā horeogrāfijas baletam Bajadēra, tam fonā skanēs Voldemāra Johansona alternatīvā elektroniskā mūzika. «Astoņas minūtes,» viņš saka. «Centos veidot «audumu», kas kontrastē ar Riharda Vāgnera mūzikas pasauli. Tā nav baleta mūzika klasiskā nozīmē, vairāk ideja, kā sasiet kopā dažādus notikumu slāņus. No vienas puses, ļoti niansēta, no otras, vienkārša mūzika, elektroniskās mūzikas skulptūra, tāds kā sapnis.»

Vienā izstādē ar Joko Ono

Rienci režisore, dāņu avangarda spilgtā parādība Kirstena Dēlholma, kas Latvijas Nacionālajā operā jau ir iestudējusi izrādes Operācija: Orfejs un Kara daba, Voldemāram Johansonam aci uzlikusi nevis Rīgā, bet 2008.gadā Zviedrijā, Malmo Konsthall izstādē Electrohype ieraudzīdama viņa ūdens, skaņas un gaismas instalāciju Aero Torrents. «Mēs nejauši satikāmies, satikāmies caur mākslu. Kad Kirstena bija līdzautore ar ūdeni saistītai izstādei Randers Kuntsmuseum Dānijā, viņa tur iekļāva manu darbu – labā kompānijā kopā ar [slaveno amerikāņu videomākslinieku] Bilu Violu un Joko Ono,» pasmaida Johansons.

Inteliģents, lakonisks gan uzvedībā, gan runas manierē, Voldemārs sarunā un telpā atstāj vietu noslēpumam. Kultūras procesu pārzinātāji sakās viņu zinām, bet īsti nepazīstam. Taču – bluikš! – Johansona vārds pēkšņi ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunajā ēkā paredzētās Rīga 2014 latviešu avangarda parādes, izstādes Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam galvgalī. 

Johansons pārstāvēts arī šāgada Skaņu meža skaņas mākslas akcijā Rīgas Botāniskajā dārzā, starptautiskajā mediju mākslas izstādē Lauki izstāžu zālē Arsenāls. Un pat Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja izstādē Dzintars – mītiskais un zinātniskais.

Jēzus vecuma vīrietis ar bārdu un grieķu profilu nav ārzemnieks, kā daudzi nez kāpēc iedomājas, bet rīdzinieks. Dzimtas leģenda vēsta, ka Johansoniem rados bijis kāds zviedrs. Saikni ar vienu no pirmajiem latviešu mākslas avangardistiem Kārli Johansonu, dzīvojušu no 1890. līdz 1929.gadam, Voldemārs nav precizējis. Paša vecāki neesot mākslinieki, bet ļoti alternatīvi domājoši cilvēki. Tēvs Ivars Johansons, arheologs, strādājis arhitektoniskās izpētes grupā AIG, mamma Ilze – Rīgas Restaurācijas birojā. «Atceros – manā bērnībā mājās skanēja Dzeltenie pastnieki. Patīkami pārsteidza, kad vēlāk atkal sev atklāju mūziku, ko biju dzirdējis trīs gadu vecumā,» Voldemārs saka.

Klasificē: viņš esot viens no cilvēkiem, kam skaņas uztvere ir spēcīgāka nekā vizuālā uztvere. Pagājušā gadsimta beigās un šā gadsimta sākumā – tik akadēmiski skan trīsdesmitgadnieka vārdi! – viņš vairāk strādājis ar attēlu, videoprojekcijām, tagad cītīgi pēta telpas un skaņas īpašības. «Mūzikas lietas man interesēja no bērnības. Patika dziedāt dziesmas, manai meitai Atēnai, kam ir divi gadi, tagad arī patīk. Dziedāju korī, spēlēju grupās, spēlēju ģitāru, elektriskās bungas. Ģimene mani atbalstīja, tiku pie datortehnikas, kas ātri izkonkurēja ģitāru.»

Aizbraucis uz mūzikas festivālu Roterdamā, Nīderlandē, Johansons uzzināja, ka pavisam netālu atrodas mācību iestāde ar viņam interesējošu, aizraujošu specializāciju. «Studēju Hāgas Karaliskās konservatorijas sonoloģijas nodaļā. Tajā laikā biju pirmais no Latvijas, kas tur mācījās, bet tagad zinu vēl dažus citus. Tā ir viena no labākajām vietām Eiropā, kur mācīties eks-perimentālo mūziku.»

Patlaban Voldemārs Johansons Liepājas Universitātes studentiem jau nododot zināšanas interaktivitātē, skaņas pamatos, sintēzē. «Tā ir plašāka tēma, ko sauc par skaņas arheoloģiju,» viņš met netiešu tiltu uz savas ģimenes vēsturi. «Tāpat kā vizuālā ainava, ir arī skaņas ainava, kas atšķirīga dažādām vietām un kam arī ir tendence mainīties, nonivelēties. Viena no lietām, kas mani pašu interesē, ir skaņas pirmavoti. Dažādi veidi, kā skaņas rodas.»

Islandes tvaiks

Izstādē Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam mākslinieks turpinās sēriju Izstarošana jeb Émissions, kas 2011.gadā bija apskatāma Rīgas Galerijā 21.

«Vizuālā, telpiskā kārtība, kurā es ievietoju konkrētu proporciju sistēmu – kvadrāts, noteiktas formas taisnstūris un vēl lielāks taisnstūris, ar šīm trim figūrām dažādos mērogos var aizpildīt jebkuru telpu -, ir diezgan sena tehnika,» viņš savā mājaslapā rāda no izstāžu zāles griestiem uz leju stīdzošu, iekarinātu četrstūra plākšņu instalāciju. «Otrs elements – ritms. Tās ir īstas, ārkārtīgi skaniskas Āfrikas granīta plāksnes, ko pēc noteiktas ritma programmas ieskandina nelieli skaņas devēji. Plāksnes darbojas kā perkusiju instrumenti. Un ritms ir tāds, ko es neesmu izdomājis – tas ir tvaika izplūdes ritms no Islandes karstā avota. Datus ieguvu dabas novērojumos. Vēl kāds impulss šim darbam – man ļoti interesē senie mūzikas instrumenti, skaņu radīšanas veidi. Akmens zvani, koka veseri…»

Islandes nekurienē Voldemārs ierakstījis lērumu skaņu, kas varbūt būs noderīgas tikai pēc gadiem. «No vienas puses, tā ir intuitīva pieeja – sekoju tam, kas mani interesē, no otras puses, pēc kāda laika es citā kontekstā redzu šo materiālu, saprotu, kā to varu pielietot.»

Viņu fascinējot iespēja savienot ļoti racionālas un iracionālas idejas, uzrādīt norises, kas nav saskatāmas vai sataustāmas. Jaunajā Izstarošanas versijā tikšot izmantotas ne tikai no griestiem uz leju daudzdimensionāli sakārtās granīta plāksnes, bet arī radioaktīvo daļiņu izlādes, fiksētas… turpat izstādes telpā! «Visur ir radiācija, augļi mēdz būt radioaktīvi, cilvēkā arī ir neliela radiāciju. Noteikts skaits notikumu laika vienībā. Mani interesē šis ritms.»

Johansons piemin savu 2012.gada personālizstādi Organiskie raksti izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā, kuras vidū caurspīdīgā kastē novietoja īstu skudru pūzni, kukainīšu kustības trajektoriju monitorēja un vizualizēja ar datoru, pie sienām piekāra arī attēlus ar gaisīgām spirālēm. «Skatījums uz dažādiem datu materiāliem, formām, kādās dati ir sastopami,» viņš saka. «Izvēlējos noteiktus datu avotus un analizēju tos pēc algoritma, kas datus var pārveidot telpiski. Nevadījos pēc romantiskiem apsvērumiem, mani vairāk interesēja datu matērijas īpašības.»

Kas tie par spirālēs pārvērstiem datiem, cenšos saprast. Patiesībā viņš pat neatceroties, sarunas biedrs tiek vaļā no atbildes. «Uzskatu, ka mākslai vajag dot maz paskaidrojuma. Arī savai personālizstādei nedevu nekādus paskaidrojumus. Tas bija laiks, kad Latvijas Mūzikas akadēmijā rakstīju maģistra darbu par datu pielietojumu mūzikas kompozīcijā. Šīs lietas bija aktuā-las, gribēju parādīt tieši to geštaltisko* pusi.»

Brīnuma dzimšana

«Pētnieciskais mākslinieks», «renesanses tipa mākslinieks, kurš savā radošajā praksē apvieno interesi par vizualitāti, skaņu un zinātni» – tādi ir mēģinājumi iezīmēt Johansona specializāciju. Izstādes Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam kuratore Ieva Astahovska, pirms sākt klasificēt, izlīdzas ar vispārinošu frāzi «ārkārtīgi interesanta personība». Viens no starptautiski novērtētākajiem latviešu māksliniekiem ar katru kāju stāv savā sfērā – mākslā un mūzikā – taču nedomā palikt tikai šajās robežās. Izmantojot eksaktas zināšanas, nododas vispārsteidzošākajiem eksperimentiem, saka kuratore.

«Mākslinieks, kas izvēlas bezkompromisa risinājumus, ko raksturo riska moments. Nav vienkārši ar viņu sadarboties,» viņa neslēpj. Tajā pašā laikā Astahovska ne reizi vien bijusi veiksmīga «eksperimenta» rezultāta lieciniece: «Johansona darbos un atmosfērā ap tiem ir kaut kas tiešām fascinējošs, cilvēki jūtas kā aplaimoti.»

Acīmredzot arī mākslinieka inženiertehniskās prasmes ir tik pilnīgas, lai, tāpat kā Leonardo da Vinči gadījumā, radītu ne tikai skaistumu, bet arī tehnoloģiskus brīnumus dažādās nozarēs?

«Dzīvojam laikā, kad ir daudz iespēju zināšanas vai informāciju iegūt, iemācīties pašam – internetā, no grāmatām, arī no akadēmiskās, zinātnes literatūras. Esam zināšanu sabiedrība, tā ir unikāla situācija. Lielu daļu mana laika aizņem lasīšana un avotu pētniecība,» viņš ir atbildējis.

Par pārsteigumu sev ierindots Latvijas visu laiku ietekmīgāko mākslinieku avangardistu septītniekā, arī Johansons šajā dzīves posmā sevi tomēr vairāk uzskata par eksperimentētāju. Eksperimentējot meklē jaunas formas, jaunus izteiksmes veidus. “Interesantākais – atklāt tieši to, kas raksturo mūsu laikmetu.»

No vienas puses, ar sintētisku, elektronisku skaņu palīdzību notiek jaunas realitātes veidošana, viņš sev raksturīgajā veidā situāciju analītiski izķidā līdz pirm-elementiem. 

No otras puses, «modernisms ir nonācis līdz tam, ka daudzās lietās tomēr varam mācīties no dabas: nevis pirmajā pietuvinājumā, bet dziļākas enerģijas līmenī esam virzījušies prom no dabas, taču loks atkal atved atpakaļ».

* Figūra, tēls, forma – no vācu val.