Mūsu pašu Rienci • IR.lv

Mūsu pašu Rienci

7
Skats no operas Rienci. Triumfs un sakāve fināla.

Iestudējuma postmodernais karuselis atgādina laiku, kad pieķert mākslinieku skaidru vērtību sludināšanā bija apkaunojums

Es cenšos atcerēties savas sajūtas tajā vakarā. Bet vienīgais, ko atceros, ka tam piemita visas sapņa īpašības, – to rakstīja Rihards Vāgners par Rienci pirmizrādi Drēzdenē 1842.gadā. Toreiz izrāde turpinājās vairāk par sešām stundām, tāpēc latviešu skatītājam 2014.gadā jājūtas atvieglotam, ka Kirstenas Dēlholmas interpretācijā operas garums ir trīs reizes īsāks. Cita lieta, ka, iespējams, kopā ar garumu pazudusi arī laba daļa «sapņa īpašību».

Viedokļi atšķiras, vai fakts, ka daļu no Rienci Vāgners uzrakstīja Rīgā, ir pietiekams attaisnojums, lai to padarītu par Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas ievadu. Tomēr, par spīti tam, ka pats komponists šo operu neuzskatīja par pietiekami nozīmīgu, atgriešanās Rīgā varētu būt iecerēta kā sava veida Vāgnera dekonstrukcijas mēģinājums jeb vienkārši «sakāve», kā to izrādes nosaukumā – Rienci. Triumfs un sakāve – nodēvējuši paši veidotāji.

Patiešām – Vāgnera demitoloģizācija skar ne tikai izrādes vizuālo un stāstniecisko pusi, bet pamanās ielavīties arī mūzikas risinājumos. Piemēram, pavisam negaidīti otrās daļas ievadā iejaucas mūsdienu skaņu projekcija, kuras autors ir latviešu komponists Voldemārs Johansons. Lai spētu noturēt klausītāju uzmanību visa iestudējuma garumā, pats Vāgners turpretī ir krietni kupirēts – ir vienmēr aktuālā uvertīra, triumfālie kora dziedājumi un dažas lipīgākās ārijas, arī pavisam skumjā lūgšana Allmächt’ger Vater, kuru Rienci izdzied starp segliem, kas samesti uz grīdas. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu