Budistu mūks Uldis Balodis (65) pēc ordinācijas ieguvis vārdu Bikšū Dharmapāla un Rīgas jaunatvērtajā centrā Potalaka māca budismu un vada meditācijas
Vīrs uz kruķiem tradicionālajā budistu mūku kašajā – tumšsarkani dzeltenajās drānās, laipni smaidot, nāk pretī. Telpas vecajā Rīgas centra namā, kur viņš mīt un izveidojis arī lekciju centru, ir vēsas, augstiem griestiem. Nelielā termosā sagatavots tējas maisījums no Indijas, ko Brālis – tā kopš kļūšanas par mūku UIdis Balodis lūdz sevi dēvēt – sarunas laikā padzeras.
Pirmoreiz Latvijā viņš ieradās pirms divdesmit gadiem, kopā ar tēvu apmeklējot izcelsmes zemi Latviju. Uzaudzis Melburnā Austrālijā, viņš jaunībā ieinteresējās par dzenbudismu un vēlējās studēt japāņu valodu. Pēc tikšanās ar Tibetas lamām 25 gadu vecumā pievērsās Budas mācībai. Kopā ar domubiedriem izveidoja Tāras in-stitūtu Melburnā, kas nodarbojās ar mahājānas tradīciju saglabāšanu.
Pēc dažiem gadiem pārcēlās uz Nepālu, kur turpināja iedziļināties budismā, apprecējās, audzināja meitu. Nu vairākus gadus viņš pastāvīgi mīt Latvijā. Sešdesmit divu gadu vecumā Bodhgajā Indijā viņš tika ordinēts kā terravādas līnijas mūks ar vārdu Bikšū Dharmapāla, tas nozīmē – pilnīgi ordinēts mūks, Dharmas aizsargātājs. Intervijā Brālis dalās domās par to, kāpēc pasaules sētā latviešiem dzīvot tik grūti un vai tas vispār ir svarīgi – būt latvietim.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.