Bauskas Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Dmitrijs Jemeļjanovs skolā nonāca nejauši un ilgi šaubījās, vai paliks. Taču kāpa atalgojums, uzlabojās citi darba apstākļi, līdz ar profesionālo novērtējumu auga pašapziņa, un Dmitrijs par promiešanu vairs nedomā. Foto — no personīgā arhīva
Lai gan skolotāji par algām vairs nesūdzas, izglītības sistēmas galvenās problēmas nav atrisinātas — pedagogu trūkst, un dziļā plaisa starp mācību sasniegumiem laukos un pilsētās nav sarukusi. Turklāt arvien vairāk bērnu nonāk tālmācības privātskolās
Kad pirmo reizi intervēju Dmitriju Jemeļjanovu pirms 11 gadiem, viņš bija pavisam jauns fizikas skolotājs. Nonācis skolā neplānoti — kā otrā kursa studentam viņam piezvanīja bijušās skolas direktore. Dmitrijs piekrita aicinājumam, taču pieticīgās algas, ilgo darba stundu un profesijas zemā prestiža dēļ bija pārliecināts, ka skola ir tikai pagaidu risinājums — pabeigs studijas un meklēs ko citu. Taču Dmitrijs joprojām ir skolā un vairs prom netaisās. «Visi kritēriji, ko toreiz minēju, ir gandrīz izpildījušies,» viņš saka.
