Mācību gada sākums Rīgas Ukraiņu vidusskolā. Foto — Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja.
Daudzi kara bēgļu bērni turpina attālinātas mācības Ukrainas skolās un neapgūst latviešu valodu. Tiem, kas iet Latvijas skolās, bieži ir grūtības mācībās. Kāpēc trešajā kara gadā joprojām nav efektīva risinājuma, kā ukraiņu bērnus integrēt mūsu sabiedrībā?
Bioloģijas skolotājas Olenas Bordjugovas ģimene aizbēga no krievu okupētās Luhanskas un Latvijā dzīvo jau divus gadus. Meitu Mariju palaida latviešu skolā. Ģimene cerēja, ka desmitgadniece ātri ielauzīsies latviešu valodā, iejutīsies jaunajā vidē un atradīs draugus. Taču dzīvē viss izrādījies citādi.
«Marija nevienu vārdu nesaprata, bet piektajā klasē uzreiz bija jāmācās latviešu valodā. Skaidrs, ka tas nebija iespējams,» atceras Olena. Nevarēdama mācībās tikt līdzi, uzcītīgā meitene nonāca psiholoģiskā diskomfortā. Valodas barjera neļāva satuvināties ar klasesbiedriem. «Meita jutās atstumta, noslēdzās sevī, vairs nevēlējās iet uz skolu.» Ar viņu strādājuši pat divi psihologi, bet tas nelīdzēja. No latviešu skolas dokumentus nācās izņemt.
