Pretdronu tīkls virs vienas no Hersonas ielām pagājušajā rudenī. Foto — Scanpix
Ukrainas dienvidu pilsētā Hersonā katrs solis ārpus mājas var izrādīties pēdējais, jo okupanti regulāri vajā civiliedzīvotājus ar droniem. Tāpēc daudziem ikdiena paiet pazemē — tā ir biedējoša postapokaliptiskas nākotnes vīzija
Taņa Leščenko ir atnākusi izņemt no bērnudārza savu meitu. Kamēr apkārt drūzmējas citi bērni un vecāki, viņa apsēžas uz sola gaitenī un uzvelk ziemas mēteli piecus gadus vecajai atvasei. Bet pirms došanās laukā jāizdara vēl viena svarīga lieta.
Taņa atver tiešsaistes tērzētavu, kurā cilvēki brīdina citus par iespējamiem dronu uzbrukumiem, ko paši novērojuši. Kādā brīdinājumā pagājušajā rudenī bija vienkārši rakstīts: «Es dzirdu dronu!» Parasti tā ir draudīga rūkšana, kas šajā Ukrainas dienvidu pilsētā dzirdama bieži. «No drona aizbēgt nav iespējams,» saka mamma. «Tas ir visbiedējošāk.» Taču šajā dienā, kad 36 gadus vecā Taņa bija atnākusi pēc savas meitas, debesis bija mierīgas. Abas devās uz autobusu pieturu.
Hersona ir pilsēta ar platiem bulvāriem un greznām cara laiku villām. Taču tagad iedzīvotāju uzmanības centrā ir debesis. Visa pilsēta atrodas lētu krievu dronu darbības rādiusā, kas tiek palaisti no okupētās teritorijas tieši Dņipras upes otrā krastā. Pēdējā gada laikā dronu uzbrukumos nogalināti aptuveni 200 iedzīvotāju un 2000 ievainotu, norāda iestādes. Ukraiņi šos uzbrukumus dēvē par «cilvēku safari». Krievijas dronu operatori met granātas uz ļaudīm, kuri, piemēram, strādā savā dārzā vai iet pa ielu.
Pirms pilna mēroga iebrukuma Hersonā dzīvoja 280 tūkstoši cilvēku. Tagad palikuši aptuveni 65 tūkstoši, jo pārējie aizbēguši uz drošākām vietām. Pasaules mērogā tieši Hersona patlaban ir vieta, kur visintensīvāk tiek izmantoti droni uzbrukumos civiliedzīvotājiem, norāda cilvēktiesību organizācijas. ANO šos uzbrukumus sauc par kara noziegumiem.
Tāpēc dzīve pilsētā galvenokārt rit pazemē. Uz pagrabiem ir pārvietotas slimnīcas, dzemdību nodaļa, teātris un desmitiem valsts iestāžu. Pagrabos ierīkoti arī bērnu rotaļu laukumi. Visas skolas darbojas tikai tiešsaistē.
Pilsēta eksperimentē ar dažādiem dronu aizsardzības līdzekļiem, taču neviens no tiem nav simtprocentīgi efektīvs. Ukrainas Bruņotie spēki ir uzcēluši dronu lidojumus traucējošu antenu mūri gar upes krastu. Pāri galvenajām ielām ir pārvilkti tīkli, kuru uzdevums ir noķert dronus, pirms tie pietuvojas mērķim un eksplodē. Ielās ir izvietotas 250 betona patvertnes, kur cilvēki var ātri noslēpties.
Pašvaldības darbinieki, kuru uzdevums ir novērst sprādzienu radītos bojājumus vai salabot pretdronu tīklus, līdzi nēsā mobilos dronu detektorus — šīs ierīces spēj pārtvert signālu no dronu kamerām, parādot to, ko redz krievu dronu operators. Pēkšņi ieraudzīt sevi vai savu automašīnu detektora ekrānā ir ļoti slikta ziņa.
Tas reiz notika ar Jaroslavu Šanko, pilsētas militāro un civilo administratoru, kurš ieņem mēra amatam līdzvērtīgu posteni. Kā viņš reaģēja? «Jāsasniedz maksimālais ātrums un jāmanevrē», lai izkļūtu no drona redzesloka, stāsta Šanko. Veicot asus pagriezienus un traucoties pa šaurām ieliņām ātrāk par 130 km/h, Šanko šoferis spēja aizbēgt.
Mazie droni, no kuriem daži ir vienkārši amatieru modeļu pielāgojumi, ir kļuvuši par precīzi vadāmiem ieročiem, kādi agrāk būtu izmaksājuši desmitiem vai simtiem tūkstošu dolāru.
Līdzīgi bruņoti droni pēdējā laikā tikuši izmantoti, lai uzbruktu civiliedzīvotājiem Sudānas pilsoņu karā un Meksikas bandu konfliktos, norāda cilvēktiesību organizācijas Human Rights Watch asociētā direktore Belkisa Ville. Taču Hersona ir visredzamākais piemērs. «Mēs baidāmies, ka tas ir tikai sākums un var kļūt par realitāti civiliedzīvotājiem arī citās konfliktu zonās visā pasaulē. Šādi droni ir palīdzējuši uzbrukumus iedzīvotājiem padarīt daudz lētākus.»
«Nebija, kur paslēpties»
Pēdējo četru gadu laikā Hersonai nav bijis iespējas atvilkt elpu. Pēc pilna mēroga iebrukuma Krievijas spēki to sagrāba un noturēja deviņus mēnešus, līdz bija spiesti atkāpties. Par mūsdienu pilsētas dibinātāju uzskata 18. gadsimta krievu aristokrātu un Katrīnas Lielās mīļāko, princi Grigoriju Potjomkinu. Viņš bija apglabāts vietējā baznīcā. Atkāpjoties krievu karavīri paņēma līdzi prinča kaulus.
Pēc tam, kad Ukrainas karaspēks 2022. gada novembrī atbrīvoja Hersonu, Krievijas spēki sāka apšaudīt pilsētu ar artilēriju no upes pretējā krasta. Nākamajā gadā par visefektīvāko okupantu ieroci kļuva mazie droni.
Šo ierīču izraisītie ievainojumi tagad ir ļoti bieži. «Mēs esam aizmirsuši par autoavārijām,» saka ķirurgs Olehs Pinčuks. Dažkārt ievainotie, atveseļojoties slimnīcā, paši savām acīm var redzēt piedzīvoto uzbrukumu, jo okupantiem patīk publicēt internetā no drona kameras uzņemtos videoierakstus. Cietušie var noskatīties, kā drons viņiem pietuvojas. Kad bruņotais lidaparāts ir jau pavisam tuvu, izvairīties no tā ir gandrīz neiespējami.
Pensionētais šoferis Mikola Hjadamaka (67) atceras, ka dzirdējis dronu, kas sāka vajāt viņa automašīnu. Bēga uz mājām un cerēja patverties iekštelpās, taču iestrēga vārtu rokturis. Tieši pie sētas viņu ievainoja vairākas granātas šķembas. «Aizbēgt nav iespējams,» Mikola stāsta no slimnīcas gultas.
Santehniķis Serhijs Ševčenko (36) centās patverties aiz koka, ap kuru drons pirms eksplodēšanas riņķoja vairākas reizes. «Nebija, kur paslēpties,» stāsta jaunais vīrietis.
Autostāvvietas apsargs Volodimirs Oleiničuks (52), dzirdot dronu, paslēpās zem savas sarga būdiņas. Drons turpināja riņķot, gaidot, kad vīrietis līdīs laukā. Kad tas nenotika, operators nometa granātu blakus pamatiem, ievainojot Volodimiru.
Oleiničukam visbiedējošākais šķiet fakts, ka droni tiek vadīti — tātad kāds cilvēks pilotē lidaparātu, apzināti izvēlas upuri un veic manevrus. «Es jutu, ka šī persona grib iznīcināt tieši mani.»
Kamēr skolas ir slēgtas, vienas no nedaudzajām vietām, kur bērni var socializēties, ir pagrabtelpas. Tajās piedāvā deju, mākslas un citas nodarbības, notiek filmu seansi. Vienā no šādiem pazemes centriem rotaļu zonā ir uzstādītas smilšu kastes, lai bērniem tomēr būtu iespēja pieskarties zemei. Jo ārā spēlēties vairs nav droši. Kad parādās droni, «jāslēpjas patvertnē vai jebkurā vietā, kur nav redzamas debesis», saka 11 gadus vecā Darja. Viņa pagājušajā vasarā slēpās zem kokiem parkā, kad pāri pārlidoja drons.
Lai gan daudzi cilvēki ir pametuši Hersonu, Taņa Leščenko, kuru sastapām bērnudārzā ar meitu Aļonu, neplāno braukt prom. Viņas ģimenei vienkārši neesot, kur doties. Abas vispirms aiziet līdz tuvākajai autobusu pieturai, kur briesmu gadījumā var paslēpties blakus novietotajā betona bunkurā. Tad mamma vēlreiz atver tiešsaistes tērzētavu. Ziņu par briesmām nav. Abas ātri aizsteidzas mājās.
* Rakstu sērija Karš Ukrainā pieejama brīvpieejā ar AS Latvijas finieris atbalstu. #KopāParUkrainu
