Pēteris Vasks Foto — Ieva Salmane
Komponists Pēteris Vasks (79) šogad godināts ar Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu un radījis jaunu kormūzikas dziesmu ciklu ar dzejnieka Knuta Skujenieka vārdiem, aicinot uz tēvzemes un sava tuvākā mīlestību, jo vienīgi tā spēj uzveikt tumsu
Mūsu saruna sākas par ornitoloģiju un pūcēm. Pētera Vaska un režisores Dzintras Gekas ģimenes lauku mājā agrā pavasarī skurstenī ieskrējusi pūce. Sākumā abi brīnījās par dīvainām, skrapstošām skaņām dūmenī. Varbūt mājā uzdarbojas spoks? Trešajā rītā saklausīja palīgā saucienus, gluži kā cilvēka balsī izkliegtus. Izsauca skursteņslauķi. No dūmeņa izglābtā pūce pazuda skatienam, pirms kāds paspēja daiļo viešņu nofotografēt. Skaists mirklis. Bet arī brīdinājums — tāpat var zust valsts un tauta, ja latvieši nogulēs vēsturiski svarīgu brīdi un ignorēs «skaņas skurstenī», saka Vasks.
Pēteris Vasks ir pasaulē visvairāk atskaņotais latviešu komponists. Un Knuts Skujenieks (1936—2022) ir viņa mīļākais dzejnieks. Ir tapis jauns dziesmu cikls ar dzejnieka vārdiem, kas pirmatskaņojumu piedzīvoja 22. martā Latvijas Universitātes Lielajā aulā diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā un Latvijas Radio kora izpildījumā. Viss noticis gandrīz vienlaikus — Vaska mūža balva un jaundarba pirmatskaņojums.
Pēc mūža balvas saņemšanas komponists atzīst, ka paša lielākais ieguvums ir laimīga dzīve mūzikā. Jau pusaudža vecumā sapratis, ka grib iet mūzikas ceļu. «Katru skaņdarbu esmu veltījis savai zemei. Esmu guvis atzinību pasaulē, mana mūzika skanējusi visos kontinentos, izņemot Āfriku. Man pasaules durvis bijušas vaļā, bet nekas nelīdzinās darba pirmatskaņojumam Latvijā ar mūsu izcilajiem koriem, orķestriem un diriģentiem. Otra tāda skanējuma pasaulē nav.»
Pašlaik Vasks pabeidz divus pasūtījuma darbus. Uz savu nākamgad gaidāmo apaļo jubileju apsolījis jaundarbu Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim, kuru ar nepacietību gaida arī orķestri Japānā, Vācijā un Austrālijā. Otrs jaundarbs ir Antverpenes orķestra un kora pasūtījums.
Vasks bijis latviešu mūzikas modernists, kurš jau padomju okupācijas laikā iedrīkstējās iemīt jaunas skaņrades takas, radot pasaules līmeņa darbus un nobruģējot ceļu nākamajām komponistu paaudzēm. Tagad atzīst, ka viņa pēdējos gados radītā mūzika ir drīzāk romantiska un maiga, nevis avangardiska. «Vairs nav laika pierādīt sevi, radīt avangardu vai tumšas mūzikas drāmas. Vecumā ir pienācis laiks rādīt tikai gaismas, ticības un mīlestības ceļu. Tas ir mākslas un mūzikas lielākais uzdevums — atgādināt katram cilvēkam, ka ir šāda stiprā gara pils, kurā katrai tautai patverties.»
Sakāt, ka mūža garumā jūsu mīļākais latviešu dzejnieks bijis Knuts Skujenieks. Kāpēc tieši viņš?
Viņa dzejai piemīt pārlaicīgums. Skujenieks stāstīja, kā uzrakstījis vienu pantu, četrrindi: «Un nav vairs migla, un nav vairs rasa. Pa baltām oglēm skrien dzīve basa.» Un tālāk netiek neparko, otrā panta nav! Ko nu? Parādīja pantu Vizmai Belševicai, kura teikusi: «Kādu tev vēl vajag otro pantu? Tas ir gatavs dzejolis!»
Viņš runā no mūžības uz mūžību. Pirms pāris gadiem uzrakstīju dažas miniatūras ar Skujenieka tekstiem, radās cikls Klusās dziesmas. Bet tagad atkal jutu vajadzību runāt tieši viņa vārdiem. Viņa dzeja ir kā tautasdziesma — tā nerosās ap īslaicīgām viena gada notikumu aktuālām tēmām, bet skatās laikiem pāri. Es ar Skujenieka dzeju ļoti rezonēju. Šķiet, mums abiem Latvija ir ideālā pasaule — kā pasakainas dabas un skaistas, stipras tautas paradīze, kuru apdziedāt bezgalīgā mīlestībā.
Varat iztēloties, par ko Skujenieks savā dzejā runātu šodienas pasaulē, Ukrainas kara ēnā? Viņš bija cilvēks, kas izcietis krievu gulagu.
Domāju, ka rakstītu par tām pašām mūžīgajām tēmām. Dzeja ir cilvēka nemirstīgās dvēseles brīvības valoda un barība. Kas mēs esam, ja mūsos nav savu zemi un tautu mīlošas dvēseles? Nezinu, kā viņš reaģētu uz karu Ukrainā. Es kā vienkāršs lauku puisis ticu, ka tumsa nevar būt bezgalīga. Pēc lielākās tumsas vienmēr nāk gaisma un ļaunums tiek uzvarēts.
Pieļauju, ka latviešiem drīzāk ir sajūta, ka ar pašreizējām globālās politikas svārstu pārbīdēm īstā tumsa tikai sākusies un, iespējams, tuvojas mums kā melns mākonis.
Tad katram jādomā, ko viņš var darīt, lai to tumsu mazinātu, nelaistu klāt. Jo vispārējā tendence mūsu sabiedrībā ir stāvēt malā, vaimanāt un neko labu neredzēt. Tas saēd dzīvi kā rūsa: «viss ir slikti, visi politiķi ir slikti zagļi», «kam mums tāda valsts vajadzīga». Manā uztverē tas ir noziegums, uzbrukums savai valstij! Tāds pats noziegums kā Krievijas kara atbalstīšana un slavināšana. Ko esi darījis, lai tava dzimtene un zeme kļūtu labāka, dzīvotu veiksmīgāk un gaišāk? Visticamāk, neko, jo lielākie valsts pēlēji ir malā stāvētāji.
Čīkstētāji nekad nedomā par citiem, jo paši par sevi nespēj parūpēties. Ja tagad viss ir slikti, tad jājautā, kā mēs izturējām padomju okupācijas 50 gadus?
Kā izturējām?
Latviešiem piemīt spēja atrast sevī iekšējos spēka avotus. Nepadoties, izsisties. Visa mūsu tautas vēsture ir viena vienīga nepadošanās, jo mūsu dzīve diemžēl bijusi traģiska — nepārtrauktās svešu varu un citu tautu pakļautībās. Tomēr izturējām, dzīvības avots mūsos ir stiprs. Tas viss atrodams tautasdziesmās: mūsu gudrība, spēks, vitalitāte, arī seksualitāte, un pāri visam mīlestība pret savu zemi un sētu.
Un Radītājs par mums apžēlojās 1991. gadā, kad bija jau «bez piecām minūtēm divpadsmit», jo 1989. gadā Latvijā no kopējā iedzīvotāju skaita tikai 52% bija latvieši.
Tagad, kad mums ir dota otra iespēja un katram cilvēkam ir iespēja savu vienīgo dzīvi nodzīvot brīvā Latvijā, — kāpēc visu dari pa pusei un čīkstēdams, kāpēc esi remdens un katru dzīves rītu sāc ar domu, ka viss ir slikti?
Nav jau pārāk labi — pašlaik kaimiņos Ukrainā ir šausmīgs karš, arī Donalda Trampa nākšana pie varas piemet pagales ugunij. Cilvēki ir nobijušies, no valsts gaida lielāku izlēmību un drošinājumu.
Mums nevajadzētu būt pārsteigtiem par to, kāds ir lielais austrumu kaimiņš. Mēs taču viņu pazīstam tik sen un pamatīgi. Tagad ceru, ka Eiropa pamazām atmodīsies un kļūs tikpat piesardzīga pret Krieviju kā mēs vienmēr esam bijuši.
Esat ukraiņu armijai ziedojis automašīnu, nosūtījis dronu. Uz kādu kara iznākumu Ukrainā cerat?
Nekad domās nepieļauju, ka ukraiņi, Eiropa un visa demokrātiskā pasaule padosies Putina ļaunumam. Ar tādu domu nav iespējams dzīvot. Galvenais, nedrīkst pierast pie kara un no tā distancēties. Mēs ar Dzintru katru vakaru ejam nakts mierā ar pēdējām ziņām no Ukrainas un rītos ceļamies ar pirmajām ziņām.
Kad lielā nācijā tiek atmodināti ļauni, iznīcinoši spēki, to džinu iedabūt atpakaļ pudelē vairs nav iespējams. Krievu nācijai diemžēl šī pasaules valdnieku, iekarotāju un visvarenās tautas domāšana ir asinīs jau sen. Un ir naivi domāt, ka nākotnē pēc Putina nāves Krievijā pie varas nāks gaišs demokrāts. Arī tautai ir pieradums dzīvot kā vergiem zem cara tētiņa.
Kopā ar dzīvesbiedri, režisori Dzintru Geku esat gadiem braukuši uz Sibīriju, veidojot filmas par izsūtītajiem latviešiem. Iepazināt arī Krievijas cilvēkus.
Viņi ir saindēti ar propagandu un impērisko domāšanu. No vienas puses, sirsnīgi un viesmīlīgi, labi cilvēki. No otras puses, viņiem jau pirms 20 gadiem bija iedzīta pārliecība, ka Baltijā visi esam nacisti, kas apspiež nabaga krievus. Vistālākajā Sibīrijas galā vietējie jautāja — kāpēc jums Rīgā katru dienu pa ielām maršē fašisti? (Domāts leģionāru piemiņas gājiens martā — red.) Un pāri visam pārliecība, ka krievu tautas nelaimēs gan Krievijā, gan ārpus tās vainīgi amerikāņi. Vienā no Dzintras Gekas filmām kāds piedzēries krievu vecis bļauj: «Ja nebūtu mūsu, jūs taču tai savā «pribalķikā» sen būtu badā nomiruši! Mēs, Krievija, jūs barojam!» Tā, lūk.
Mēs atguvām brīvību pēc 50 okupācijas gadiem, jo cerība nebija zudusi. Tagad man sāp, ka latviešu cilvēkos zudis ideālisms un vērtības, jo patriotisms un savas valsts mīlestība tiek mērīta ikmēneša ienākumos un komunālajos rēķinos. Saprotu, ka cilvēkiem ar zemiem ienākumiem tiešām klājas ļoti grūti. Problēmu ir pārāk daudz, un pēc 30 neatkarības gadiem varēja būt labāka ekonomiskā situācija. Tomēr līdzīgas problēmas ir visās pasaules valstīs, pat bagātākajās. Bet mūsu ir tik maz, ka nedrīkstam zaudēt centību un mīlestību. Latvijai vajag katru mūsu sirdi.
Kas, jūsuprāt, ir lielāks drauds Latvijai un Eiropai — pats Putins vai Tramps kā Putina draugs?
Tramps ir Putina roklaiža, tas ir skaidrs. Putins ir maniakāls slepkava, viņš nav ārstējams, tāpat kā Krievija vēl ilgi nebūs ārstējama.
Par Trampu domāju, ka viņš arī gribētu būt diktators — pasaules varenākais diktators, kuru citi diktatori respektē. Viņa gājieniem un katru dienu parakstītajiem lēmumiem nemaz nav iespējams izsekot, tas ir cirks ar ļaunu klaunu galvenajā lomā.
Bet jebkurā bezcerīgā situācijā redzu gaismas staru. Gaidu, ka amerikāņu tauta kā brīvās pasaules līdere attapsies un nepieļaus, ka viens traks, sevī iemīlējies dīvainis sagrauj gan Amerikas demokrātisko iekārtu, gan visu Rietumu pasauli. Ceru uz pārmaiņām pēc starpvēlēšanām nākamgad, kad tiks vēlēts ASV Kongress. Amerikāņi jau tagad plaši protestē pret Trampa, Vensa un Maska politiku.
Pašlaik par Trampu man bīstamāks šķiet viceprezidents Venss, jo Tramps ir vecs vīrs un saules mūžu nedzīvos — mēs esam vienaudži, starp citu. Venss ir jauns, bet vēl sliktāks par Trampu. Par viņu es uztrauktos vairāk. Eiropai jāatmostas vēl ātrāk! Jo demokrātiskās valstis pasaulē paliek mazākumā! Ceru uz jauno Vācijas kancleru, kuram, kā izskatās, ir stingrs mugurkauls. Labi izskatās arī britu premjers. Varbūt pat franču Makrons sāk atjēgties.
Vēl es ceru, ka Putins savu impēriju vienkārši izputinās, jo karš un iekšējās represijas dārgi maksā.
Vai jūtaties apdraudēts un nobijies nezināmās nākotnes priekšā?
Nē. Bet reizēm iedomājos, kāda izskatīsies Latvija pēc 100 gadiem. Sevišķi uztrauc vēsturiski zemākie dzimstības rādītāji — latviešiem tas ir lielākais ilgtermiņa drauds, jo pati tauta var iznīkt. Kas runās latviski un mīlēs Latviju pēc 100 gadiem? Šis jautājums liek manai sirdij asiņot. Bet diemžēl tā ir kopīga tendence visai baltajai rasei Eiropā. Pat Francijā, Vācijā un Zviedrijā dzimstība turas labā līmenī iebraucēju, nevis vietējo tautu dēļ. Arī katoļu tradīcijās dzīvojošiem itāļiem un spāņiem vairs nedzimst bērniņi. Es to nesaprotu — pēc Otrā pasaules kara labklājība Eiropā ir nemitīgi augusi, cilvēki dzīvo arvien labāk, bet jūtas tik nabadzīgi, ka «nevar atļauties» bērnus? Kas ar mums notiek? Bet es dzīvoju skumjā optimismā un nepieņemu versiju, ka latvieši izmirs un mūsu vairs nebūs.
Mēs emocionāli reaģējam uz dažādiem apdraudējumiem Latvijas dabā: bēdājamies par izmirstošiem dzīvnieciņiem, putniem, pļavu puķītēm. Bet paši riskējam kļūt par izmirstošu sugu. Katra tauta un valoda, kas pazūd no pasaules kartes, ir zaudējums civilizācijas ekosistēmai un šai brīnišķīgajai zemeslodei. Bet lielākā zaudētāja ir katra valsts un zeme, kuru vairs neapdzīvo tauta, kas to patiesi mīl. Cita tauta šai zemei vienmēr būs pamāte.
Vai patlaban pamanāt kādas vājās vietas Latvijas ārējās aizsardzības un iekšējās drošības jomās? Zinu, ka esat komponists, tomēr…
Neesmu militārais eksperts vai politiķis, bet skaidri saprotu — jāstiprina mūsu armija visos veidos. Paskatieties uz Somiju: kopš Ziemas kara Otrā pasaules kara laikā, kurā somi uzvarēja PSRS uzbrūkošo armiju, visās turpmākajās neatkarības desmitgadēs somi uzturējuši obligāto militāro iesaukumu. Pazīstu daudzus somu diriģentus, pianistus un vijolniekus ar smalkiem pirkstiem — visi apguvuši militāro mācību un pat nespēj iztēloties, ka varētu būt citādi.
Zviedri ir daudz mīkstāki un slīpētāki, prot izslīdēt no lieliem globāliem konfliktiem sev izdevīgā veidā un militārā ziņā ir ļerpatas. Tagad abas valstis iestājušās NATO, bet krīzes situācijā redzu jēgu tikai no somiem. Mums no viņiem ātri jāmācās.
Latviešiem tagad jādomā arī par savu atbildību vēlēšanās, lai mēs nekļūstam par nākamo Ungāriju, Serbiju vai Slovākiju, kur pie varas nākuši promkremliski spēki un no tiem tikt vaļā ir gandrīz neiespējami. Ja vēlētāja vienīgā interese ir populistu piedāvāts pīrādziņš un solījumi nereālai labklājībai, esam lielās briesmās. Balsojot par oligarhu, tātad Kremļa draugu partijām kā Šlesera partija, mēs pārdodam savu valsti nelabajam, un nodarīto postu būs grūti atjaunot.
Diemžēl vēlētāji visā pasaulē kļūst arvien aprobežotāki, ir zems izglītības un politisko procesu izpratnes līmenis. Arī Trampu ievēlēja labticīgā, vienkāršā amerikāņu tauta — tie, kuri uzķeras uz skaļiem un tukšiem solījumiem un tic, ka siers par brīvu dabūjams arī ārpus peļu slazda. Tas ir šausmīgi!
Ir grūti noskatīties, ka latviešu sabiedrība joprojām tic populismam, it kā [2007. gadā] nekādas Lietussargu revolūcijas nebūtu bijis. Vēl vairāk mani uztrauc tas, ka tagad latvieši savā ģimenes un draugu lokā spriež, kurp bēgs, ja krievi mums uzbruks.
Jā, arī es šādās sarunās esmu piedalījusies.
To es nespēju pieņemt! Kas tad izcīna vai notur valsts brīvību, uzvar karos? Tie ir cilvēki, kas gatavi kailām rokām nostāties priekšā tankiem! Mēs tam bijām gatavi Atmodas laikā. Kur palikusi mūsu drosme un sirds, ka tagad visi plāno bēgšanu? Kur ir mūsu ticība sev, kur tēvzemes mīlestība? Ir pēdējais laiks ķerties pie nacionālās ideoloģijas veidošanas.
Ideoloģija skan nelāgi, jo mūsu apziņā saistās ar padomju okupāciju vai mūsdienu Krieviju. Bet katrai valstij un tautai ir nepieciešama vienojoša ideoloģija, kas vērsta uz pašsaglabāšanos, kopību un tēvzemes mīlestību.
Tagad katrs ir tik individuāls ūnikums, ka sabiedrībai vairs nav kopīgu vadmotīvu. Katrs pats par sevi, nevienu nedrīkst pat nejauši aizskart. Bet kur būs mūsu tautas dēli un meitas, kas sargās Latviju? Izņemot Dziesmusvētkus reizi piecos gados, ir iestājies valstiskās ideoloģijas vakuums. Kas ir kopīgais valstiskais pamats, uz kā mēs stāvam? airBaltic gada peļņa vai katra cilvēka gatavība iet kaujā par savu zemi? Ja tautai nav stingra garīgā pamata, tā ir bojāejoša. Tāpēc mums jāattīsta jaunsardzes kustība, jāaudzina bērnos savas zemes mīlestība. Ja vecāki to nedara, jādara skolai un valstij — patriotisma tukšums ir jāaizpilda.
Tāpat nekavējoties jārūpējas par skolēnu koriem katrā skolā, jo latviešiem koris ir nevis greznība, bet tautas pastāvēšanas un identitātes jautājums. Kad Dziesmusvētkos operatori rāda tuvplānā dziedātāju sejas, vienmēr apraudos — mēs esam tik skaisti, starojoši! Kas nākotnē dziedās Sidraba birzī, ja skolās vairs nebūs bērnu koru?
Politiskā situācija ir nopietna. Man pašlaik tiešām pietrūkst valstiskas pašcieņas vadītas tautas gatavošanas grūtiem laikiem. Tagad ir saņemšanās brīdis ikvienam — lielam un mazam. Mēs varam visu, tikai jāgrib un jābeidz gaidīt, kad kāda cita valsts, lielāka un bagātāka, problēmas atrisinās mūsu vietā. Jātur sevī ticība, cerība un mīlestība.
Es dzīvoju ticībā savai tautai.
P. S.
Pēteris Vasks ir žurnāla Ir uzticams lasītājs un žurnāla 15 gadu jubilejā vēlējās pateikt īpašus vārdus. Tomēr atzina, ka nav vārda meistars. Tāpēc vēlējumu redakcijai un saviem «kolēģiem» lasītājiem, asaras slaucīdams, sacīja dzejnieka Knuta Skujenieka vārdiem.
Lai pie tavas pieres egle
Zaļu roku liek.
Lai neviena rūpe šonakt
Tevi nesatiek.
Lai tev drošu ceļu rādīt
Liela zvaigzne krīt.
Lai ikvienu sapni vari
Plaukstā pasvārstīt.
Lai ver vārtus katra sēta,
Kurp vien gaita ies —
Katrs avots, katra aka
Pasniedz padzerties.
Lai tu vari katram vienam
Abas rokas dot.
Un kā zelta mežābele
Sniegā salapot.
5 Pētera Vaska iedvesmas
Dziesmusvētki. Cik skaista, gudra un stipra ir mana tauta, kad dzied! Esmu nolēmis beidzot iestāties kādā korī, lai piedalītos nākamajos Dziesmusvētkos.
Latvijas Radio koris un diriģents Sigvards Kļava. Caur viņiem dzimst mani kormūzikas jaundarbi.
Saulrieta ainavas Latvijā — tas ir Dieva brīnums.
Minhenes kamerorķestris, kas nesen atskaņoja manu Pirmo simfoniju Balsis un Otro čella koncertu Klātbūtne. Viņi spēlē, stāvot kājās. Tā ir īpaša attieksme un enerģija.
Komponista Viļņa Šmīdberga jaunais albums Kamermūzika. Brīnišķīga mūzika izcilā izpildījumā.
