Stereotipus par pansionātiem maina pakalpojuma saturs un kvalitāte, uzskata Kristiāns Dāvis. Foto no uzņēmuma arhīva
Sabiedrība noveco, aizvien vairāk ir cilvēku gados. Tas kāpina pieprasījumu pēc sociālās aprūpes. Saredzot labas biznesa attīstības iespējas, valsts un pašvaldību funkciju pamazām pārņem uzņēmēji
Dzimstība samazinās, bet dzīves ilgums pagarinās, tāpēc seniori veido aizvien lielāku iedzīvotāju daļu — tāda tendence ir ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē, rāda jaunākais Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pārskats par veselības nozari. Pēdējo 50 gadu laikā visās pētījumā ietvertajās valstīs divkāršojies to cilvēku skaits, kas vecāki par 65 gadiem. Latvijā pensionāri patlaban veido piekto daļu no visiem iedzīvotājiem. Taču prognozes rāda, ka 2050. gadā šajā vecuma grupā būs jau gandrīz trešdaļa iedzīvotāju.
Likumsakarīgas šīs demogrāfiskās tendences sekas ir augstāks pieprasījums pēc sociālās aprūpes pakalpojumiem. «Pēdējo desmit gadu laikā sabiedrības attieksme pret sociālās aprūpes iestādēm ir uzlabojusies,» stāsta sociālantropoloģe Anna Žabicka. Viņas pētniecības intereses saistās ar novecošanu un aprūpi. Vispirms mainās valoda — tās vairs nesauc par nabagmājām vai pansionātiem, bet aprūpes centriem, senioru namiem, rezidencēm. «Palielinās apjausma, ka tā ir vidējā cilvēka nākotne, ka kaut kad tur dzīvosim visi.» Rezultātā mazinās stigma un aizspriedumi, ka šādās iestādēs dzīvo tikai vientuļie vai tie, kam sliktas attiecības ar radiem.
Latvija gan ir viena no retajām OECD valstīm, kur absolūti lielākā daļa ilgtermiņa aprūpes gultu pieder valsts un pašvaldību iestādēm. Šādas situācijas saknes meklējamas padomju okupācijas gados. Tomēr pēdējā laikā situācija mainās un tirgū ienāk aizvien vairāk privāto spēlētāju.
Modernas sociālās aprūpes iestādes top gan Rīgā un citās lielās pilsētās, gan laukos. Tas ir arī populārs veids, kā izmantot slēgto slimnīcu un skolu ēkas. Sekojot tendencēm, klientiem aizvien biežāk piedāvā iespēju dzīvot grupu mājās, ģimeniskā vidē, kā arī saņemt medicīniskos pakalpojumus, stāsta Aldis Dūdiņš no Labklājības ministrijas.
Latvijā ilgstošu sociālo aprūpi nodrošina 210 pakalpojumu sniedzēji — pašvaldības, valsts, nevalstiskas organizācijas un uzņēmumi, rāda Labklājības ministrijas informācija. Šajā statistikā gan ietilpst ne tikai iestādes, kurās dzīvo pieaugušie, bet arī bērni. Tomēr ar to ir par maz, pieprasījums pārsniedz piedāvājumu. Uz valsts aprūpes centriem cilvēkiem ar smagiem un ļoti smagiem garīgiem traucējumiem rindā gaida vairāk nekā 400 cilvēku, stāsta Dūdiņš. Cik garas tās ir pašvaldību un privātajās iestādēs, centralizēti datus neapkopo.
Lai noskaidrotu, kādi ir lielākie izaicinājumi aprūpes nozarē un kāpēc tajā vērts veidot savu biznesu, Ir Nauda uzrunāja trīs uzņēmējus.
Iedzīvotāji vecumā virs 65 gadiem
Paredzamais mūža ilgums Latvijā
Sasniedzot 65 gadu vecumu
Ilgtermiņa aprūpes gultasvietu īpatsvars privātā sektora rokās
Atsevišķās Eiropas valstīs, 2023
Atradis atbildi
Sociālā aprūpe nav labdarība — tā ir sistēma, kuras kvalitāti nosaka ieguldītā nauda un spēja par šo naudu uzņemties atbildību, uzskata Magnum Social&Medical Care īpašnieks Kristiāns Dāvis. Viņš atgādina, ka atšķirībā no Rietumeiropas valstīm Latvijā ilgu laiku dominēja pieeja, kurā pietiek ar faktu, ka pakalpojums pastāv, nedomājot par saturu un kvalitāti. To piedāvāja tikai valsts un pašvaldību iestādes. Tāpēc bija tikai likumsakarīgi, ka nozarē ienāca privātie uzņēmēji. «Bizness veicina konkurenci, bet konkurence — pakalpojuma kvalitātes paaugstināšanos.»
Dāvis šai nozarei pievērsās pirms septiņiem gadiem. Patlaban Magnum Social&Medical Care nodrošina divu veidu pakalpojumus. Liepājā izveidots moderns veselības centrs Rūre, kurā pieejams pansionāts jeb ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas iestāde. Tajā ir arī stacionārs, kurā nodrošina paliatīvo, hospisa un specializētu hronisku gulošu pacientu aprūpi, ir demences pacientu nodaļa. Vēl piedāvā fizikālo rehabilitāciju, kas pieejama ne tikai iestādes iemītniekiem, bet arī ambulatori.
Otrs pakalpojumu segments saistīts ar mobilo paliatīvo un hospisa aprūpi mājās. To, uzvarot valsts iepirkumā, no 2024. gada piedāvā Kurzemes un Latgales reģionā, Daugavas kreisajā krastā Rīgā un daļā pierīgas. Līguma termiņš ir pieci gadi.
Pēc Lursoft datiem redzams, ka jaunais pakalpojums būtiski ļāvis kāpināt uzņēmuma finanšu rādītājus. Pakalpojums tika izstrādāts, ņemot vērā pilotprojekta rezultātus. Arī to, uzvarot Veselības ministrijas iepirkumā, īstenoja Magnum Social&Medical Care. Pilotprojekts sākās 2021. gadā un ilga pusotru gadu, kad pakalpojumu piedāvāja Liepājā un Dienvidkurzemes novadā.
Taču uzņēmuma attīstību veicina ne tikai iesaiste valsts iepirkumos, bet arī Eiropas Savienības struktūrfondu projektos. Piedaloties Labklājības ministrijas un Centrālās finanšu un līgumu aģentūras (CFLA) administrētā projektu konkursā, iegūti līdzekļi senioru tipveida ēku izbūvei četrās pašvaldībās.
Trīs nami top Liepājā, līdzās jau esošajai sociālās aprūpes iestādei, tikpat Talsu novada Laidzē, Olaines novada Jaunolainē un Augšdaugavas novada Višķos. Katrai ēkai atvēlētais Eiropas atbalsts ir 1,3 miljoni eiro, pārējo izdevumu slogs gulstas uz pašiem. Kopējās uzņēmuma investīcijas šajos projektos sasniegs četrus miljonus eiro. Būvniecību plānots pabeigt šā gada vidū. Vienā ēkā dzīvos ne vairāk kā 16 iemītnieku, tātad visās kopā būs gandrīz divi simti vietu. «Pašvaldībām nebūs pienākuma visas aizpildīt, taču pastāv liela varbūtība, ka tās šo pakalpojumu pirks,» skaidro Dāvis.
Savukārt pagājušā gada beigās uzņēmums noslēdza līgumu ar Labklājības ministriju un CFLA par projektu 2,4 miljonu eiro apmērā. Tā laikā Jūrmalā taps dienas aprūpes centrs pilngadīgām personām ar garīgiem traucējumiem. «Uzņēmēju vidū tas pagaidām nav populārs pakalpojumu sniegšanas virziens,» piebilst Dāvis. «Viens no iemesliem ir tas, ka sociālā aprūpe mūsu valstī nav ienesīgākais bizness. Cilvēki, kas vēlas investēt līdzekļus, parasti izvēlas citas sfēras, kas viņiem ir pazīstamākas un šķiet drošākas.»
Viņš pats šajā nozarē jūtas zinošs. Pēc izglītības ir ārsts, studējis rezidentūrā vispārējā un asinsvadu ķirurģijā. «Jau studiju laikā man bija vēlme sasaistīt savu profesionālo izglītību ar biznesu,» viņš stāsta. «Tikai ilgstoši nevarēju atrast atbildi uz jautājumu — kādā veidā?» Būdams rezidentūrā, bieži redzēja, ka pacientu radiem rodas jautājums, ko darīt, kad slimnieka ārstēšana slimnīcā ir beigusies, bet dzīvot mājās viņš vairs nevar, jo nepieciešama specifiska veselības aprūpe. Tā viņš saprata, ka valstī pieejamo pakalpojumu klāstā «ir milzīgs caurums» — trūkst sociāli medicīniskās jeb integrētās aprūpes. Paralēli ikdienas pienākumiem sāka pētīt nozari, analizēt, kā šis bizness darbojas, meklēt piemērotu īpašumu, kur ieceri attīstīt. Tagad par ārstu nestrādā, visu uzmanību velta tikai uzņēmējdarbībai. Izvēli ne dienu nav nožēlojis. «Pārsvarā nožēloju tās lietas, ko neizdaru, nevis izdaru.»
Uzturēšanās ilgstošas sociālās aprūpes iestādē Liepājā klientiem, kas pārsvarā ir seniori, mēnesī izmaksā vidēji 1500—2000 eiro, summa atkarīga no nepieciešamās aprūpes. Izklausās dārgs pakalpojums — vai pietiekami daudzi pensionāri to var atļauties? «Latvijā šis pakalpojums nav dārgs,» palabo Dāvis. «Vai varat atrast, teiksim, viesnīcu, kur par dažiem desmitiem eiro diennaktī četras reizes ēdina, aprūpē, rehabilitē, trenē muskuļus, nodarbina prātu?» Izpētes laikā viņš noskaidrojis, ka Rietumeiropas valstīs par to jāmaksā, sākot no 4000 eiro mēnesī.
Noteikumi paredz, ka klients dzīvei aprūpes iestādē novirza 85% no savas pensijas. Atlikušo summu sedz vai nu pašvaldība, vai radinieki. Pansionātā Liepājā ir ap 180 vietu, un šobrīd aptuveni puse klientu izmanto pašvaldības atbalstu, puse — tikai privāto finansējumu. Nākotnē lielākā daļa pansionātu nonāks privāto pakalpojumu sniedzēju rokās, prognozē Dāvis. «Kas pašvaldībai ir vienkāršāk — uzturēt ēku, desmitiem cilvēku lielu kolektīvu vai arī reizi mēnesī aizskaitīt uzņēmumam konkrētu summu?» Daļa to dara jau tagad.
SIA Magnum Social&Medical Care
Apgrozījums // Peļņa
- 2023 2 305 909 // 147 986
- 2024 11 108 045 // 1 103 952
Avots: Lursoft
Ar analītisku skatu
Stiklota daudzdzīvokļu ēka ar gaišām telpām četros stāvos, kur iekārtotas istabiņas, ēdamzāle, nodarbību un atpūtas telpas — tāda izskatās uzņēmuma Adoro melodija rezidence Dzintara melodija Rīgā, Jaunpils ielā. Kopumā šeit ir divsimt vietu pilngadīgiem cilvēkiem, kam nepieciešama sociālā aprūpe. Tā ir lielākā šāda veida iestāde Latvijā, palepojas Uldis Priedītis. Viņam pastarpināti pieder 2% uzņēmuma daļu, pārējais — igauņu investīciju fondam BaltCap, kas iegulda dažādās nozarēs un uzņēmumos Baltijā. Abu pušu sadarbība sākās 2002. gadā, šis ir trešais kopīgais projekts.
Izraugoties darbības nozares, Priedītis meklē to, kas gan pašam, gan investoriem varētu būt interesanti. Tā pirms dažiem gadiem radās ideja pievērsties sociālajai aprūpei. Analizējot statistiku, viņš secināja: «Sabiedrība kopumā nav ļoti vesela, bet gultasvietu skaits ir nepietiekams.» Pēc Eurostat datiem, 2019. gadā par veseliem sevi uzskatīja tikai 35% Latvijas iedzīvotāju vecumā virs 65 gadiem. Tas bija viens no zemākajiem rādītājiem Eiropas Savienības dalībvalstu vidū.
Cilvēkiem, kam nepieciešama ilgtermiņa aprūpe, 38% gadījumu to veic ģimenes locekļi, radinieki vai citi neformāli aprūpētāji. Tas savukārt bija viens no augstākajiem rādītājiem. Par biznesa potenciālu Priedītis informēja BaltCap, kam jau bija pansionāti Igaunijā un Lietuvā. Pieredze — pozitīva, «varēja secināt, ka iespējama racionāla uzņēmējdarbība, kas var nest augļus», tāpēc piekrita pamēģināt arī Latvijā.
2022. gadā darbību sāka kompānija Adoro, kam pieder Adoro melodija un kam pašlaik ir divas pakalpojumu sniegšanas vietas. Paši tās sauc par rezidencēm, lai mazinātu aizspriedumus. «Vēlamies, lai cilvēki tiešām grib šeit dzīvot, nevis uzturēties tikai tāpēc, ka nepieciešama aprūpe,» pamato Priedītis. Minēto ēku Jaunpils ielā pārpirka no uzņēmuma Senior Baltic, kas ap 2013. gadu tapa ar franču investoru atbalstu. Nams būvēts tieši ilgstošas sociālās aprūpes sniegšanai, pēc franču standartiem un plānojuma. Tur piedāvā arī veselības aprūpi, par ko noslēgts līgums ar Nacionālo veselības dienestu. Otra rezidence pieder meitasuzņēmumam Adoro Šampēteris un atrodas Zolitūdes ielā, to iegādājās no Senior ABC, kas tobrīd no 90 vietām spēja aizpildīt tikai pusi. Vizuāli arī tā līdzinās jaunā projekta dzīvojamajai mājai.
«Mēs mēģinām mainīt paradumu, ka vecie un slimie cilvēki jānovirza tālāk no savas ierastās dzīvesvietas, kā to izteikti darīja padomju laikos,» Priedītis skaidro vietu izvēli un atgādina, ka tad pansionātus būvēja ārpus pilsētu centriem, nomaļās vietās. «Mēs cenšamies savas iestādes veidot cilvēkiem ierastā vidē — tas viņiem ļauj justies pilnvērtīgiem.» Lielākā daļa rezidentu ir Rīgas un pierīgas iedzīvotāji. Kopš abas rezidences darbojas Adoro paspārnē, tās ir pilnībā aizpildītas, iedzīvotāji pārsvarā ir gados vecāki cilvēki. Par dzīvošanu viņiem jāmaksā vidēji 1600—2100 eiro mēnesī. Daļa izmanto Rīgas domes Sociālā dienesta piedāvātos vaučerus, kas nodrošina ikmēneša atbalstu līdz 800 eiro. Sadarbības līgumi par līdzfinansējumu deklarētajiem iedzīvotājiem noslēgti arī ar citām pašvaldībām.
Papildus tam pakalpojuma apmaksai klienti novirza 85% no savas pensijas. «Mūsu iemītnieku vidējā pensija nedaudz pārsniedz piecsimt eiro,» zina teikt Priedītis. Atlikušo starpību sedz vai nu rezidents pats, vai viņa radinieki. Pašvaldības atbalstu saņem divas trešdaļas iemītnieku.
Redzot augsto pieprasījumu, tuvāko divu gadu laikā gultasvietu skaitu plānots palielināt par 260. Lai to sasniegtu, līdz 150 gultasvietām paplašinās rezidenci Zolitūdes ielā un atvērs jaunu pakalpojumu sniegšanas vietu Šmerlī. Tur būs 200 gultasvietu. Paredzēts investēt vismaz 15 miljonus eiro, tam izmantos aizdevumu no BaltCap un kredītiestādēm. Līdz 2028. gadam investīciju apjoms varētu dubultoties. Vai tiešām prognozē tik milzīgu pieprasījumu pēc pakalpojuma? «Lai nodrošinātu sociālās aprūpes pieejamību, Latvijā vēl nepieciešams ap astoņiem tūkstošiem gultasvietu,» balstoties uz OECD datiem par 2023. gadu, stāsta Priedītis. Tam pretī gan stājas jautājums par iedzīvotāju maksātspēju — vai privātā iestādē to spēs atļauties visi, kam nepieciešams?
Izaicinājumus sagādā arī pakalpojuma cenas un kvalitātes salāgošana. «Ievietojot tuvinieku privātā iestādē, cilvēki gaida vairāk,» novērojusi uzņēmuma operacionālā direktore Žanete Ilziņa. Viņa uzrauga abu rezidenču darbību. «Tas ir normāli, jo katram viņa radinieks ir vissvarīgākais.» Tomēr nākas skaidrot, ka personāls nevar būt līdzās pilnīgi visu laiku — tad pakalpojums maksātu daudz vairāk un diez vai kāds to varētu atļauties.
Patlaban uzņēmumā strādā ap 150 cilvēku, vakanču nav. Vadība ļoti rūpējas par viņu labbūtību. «Cenšamies nodrošināt visu darbam nepieciešamo, tajā skaitā tehniskos palīglīdzekļus, lai atvieglotu pienākumu veikšanu,» saka Ilziņa. Komandā ir arī veselības aprūpes kapelāns un klīniskais psihologs, kas atbalsta ne tikai iemītniekus un viņu radiniekus, bet arī darbiniekus. Priedītis piebilst, ka lielākajai daļai nozarē strādājošo šis darbs ir aicinājums, jo «ir taču tik daudz lielisku alternatīvu, kur sevi nodarbināt, — jaunuzņēmumi, tehnoloģiju uzņēmumi, sabiedriskais sektors un citi».
Kad jautāju, kas šajā emocionāli smagajā darbā sagādā gandarījumu, viņš piemin reizes, kad izdodas palīdzēt cilvēkam pēdējā dzīves posmā mazināt sāpes, sniegt atbalstu, lai sagatavotu viņu aiziešanai. «Tā ir daļa no mūsu ikdienas.» Bet Ilziņa papildina, ka ikdienā gadās arī daudz priecīgu ainiņu. Sākot dzīvot plašākā lokā, daudzi seniori izraujas no vientulības un atplaukst. Iemītnieku vidū veidojas pat pāri un jaunas ģimenes.
SIA Adoro melodija
Apgrozījums // Peļņa
- 2023 2 760 188 // 387 635
- 2024 3 283 169 // 707 458
Avots: Lursoft
SIA Adoro Šampēteris
Apgrozījums // Peļņa
- 2023 803 709 // 1466
- 2024 1 497 421 // 131 103
Avots: Lursoft
Rozā briļļu efekts
Pēc tam, kad iekļuva smagā avārijā, Jānis Roze sāka sev uzdot eksistenciālus jautājumus. Prātu urdīja šaubas par to, vai atvēlēto laiku uz šīs zemes izmanto lietderīgi. Jau desmit gadu strādāja medicīnas tehnoloģiju jomā, tajā pašā sfērā bija ieguvis arī izglītību, taču trūka gandarījuma par darbu, ko dara. Ap to laiku pašvaldības pansionātā apmetās kāda radiniece, un «sanāca ieraudzīt reālo situāciju». Sniegtā pakalpojuma kvalitāte nebija apmierinoša, un Rozem radās pārliecība, ka var izdarīt labāk.
Tolaik viņš dzīvoja Salaspilī un piemērotu vietu biznesa idejas īstenošanai meklēja pierīgā. Noskatīja jaunbūvi, kur varētu ierīkot senioru aprūpes iestādi, taču bija 2008. gads — Latviju skāra finanšu krīze. Naudas pansionāta ierīkošanai pašam nebija, bet investori un bankas aizdevumu nedeva, jo neuztvēra to par ienesīgu uzņēmējdarbības jomu.
«Taču laikam dzīvē tā notiek, ka vienā brīdī lietas sāk notikt pašas no sevis,» secina Roze. Sarunājoties ar pazīstamu ķirurgu, uzzināja, ka Rūjienas slimnīcā ir daudz brīvu telpu, jo samazināts pakalpojumu sniegšanas apjoms. 5,5 tūkstošu kvadrātmetru lielajā ēkā darbojās tikai ārstu privātprakses un neliela aprūpes nodaļa. Skaidras vīzijas, ko iesākt ar pārējo, īpašniekam — pašvaldībai — nebija. Roze piedāvāja savējo un saņēma zaļo gaismu.
Uzņēmumu Senioru māja viņš nodibināja kopā ar brāli Kārli, kurš pārzina grāmatvedības un finanšu jautājumus. Piesaistīja arī viņa sievu Sandru, viņai bija pieredze tirdzniecībā. «Daudzi saka, ka nevar kopā ar ģimeni taisīt biznesu, bet mēs esam pierādījums, ka var. Tas ir iemesls, kāpēc šajā nozarē darbojamies joprojām,» pārliecināts ir Roze. Pienākumi sadalīti tā, ka viņš pats ir uzņēmuma vadītājs un vīziju ģenerators, Kārlis atbild par finansēm, bet Sandra veic operacionālos pienākumus, kas saistīti ar personāla vadību, iepirkumiem, ēdināšanu un pārējiem ikdienas darbiem.
Telpu nomas tiesības pašvaldība piešķīra ar noteikumu, ka uzņēmums pārņems aprūpes nodaļas esošos 27 klientus un visus darbiniekus. Tas bija labs starta kapitāls. Taču aprēķini biznesa plānā rādīja — lai atpelnītu pašizmaksu, nepieciešami vismaz 70 klientu. Šī skaitļa sasniegšanai vajadzēja gadu. «Šajā nozarē liela nozīme ir reputācijai, bet mēs tirgū bijām pilnīgi jauns spēlētājs,» secina Roze. Pašlaik klientu skaits sasniedz 105, lielākoties Vidzemes reģiona iedzīvotāji, bet ir arī cilvēki no Rīgas un tās apkārtnes. Reiz šeit apmeties Amerikas latvietis no Ņujorkas, kurš vēlējies pēdējos dzīves gadus pavadīt dzimtenē. Ģimene bija izceļojusi, kad viņš vēl bija bērns.
Senioru māja nodrošina īslaicīgo un ilglaicīgo sociālo aprūpi. Īslaicīgā aprūpe nozīmē to, ka uz laiku līdz mēnesim ir iespēja apmesties cilvēkam, kuru parasti aprūpē, piemēram, radinieks, bet viņam nepieciešama atpūta. Veic arī paliatīvo aprūpi un aprūpi cilvēkiem ar demenci dažādās smaguma pakāpēs. Iemītnieku veselību ikdienā uzrauga ārsta palīgs un medmāsa. Lai dzīve būtu interesantāka, ierīkots senioru dienas centrs, kur notiek dažādas aktivitātes, sākot no rīta vingrošanas, beidzot ar kultūras pasākumiem.
Lai pakalpojumu varētu sniegt kvalitatīvi, izdevumi ir lieli, nosaka Roze. Patlaban klientiem par vienu dienu senioru mājā vidēji jāmaksā 34—44 eiro jeb apmēram no 1050 līdz 1400 eiro mēnesī. Nosakot maksu par dzīvošanu, ņēma vērā apsaimniekošanas izmaksas, vajadzību nodrošināt darbiniekiem konkurētspējīgas algas un rūpēties par uzņēmuma attīstību. Vienlaikus cenu ietekmēja lielais attālums no Rīgas un aplēses par iedzīvotāju maksātspēju.
«Kad sāku darboties šajā nozarē, man bija lielas rozā brilles. Ja būtu zinājis visus izaicinājumus, kas sagaida, noteikti būtu nobijies,» Roze atzīst. Pirmās grūtības sagādāja tas, ka trūka privātā biznesa pieredzes un zināšanu par sociālās aprūpes nozari. «Taču īstajā laikā rodas īstie cilvēki.» Attāla radiniece, kas strādāja sociālās aprūpes nozarē Vācijā, piedāvāja atbraukt un palīdzēt ieskrieties. Nedēļas garumā mācīja savu pieredzi un dažādus knifus gan vadības komandai, gan darbiniekiem.
Patlaban Senioru mājā strādā 48 cilvēki, vidējais vecums — ap 30 gadiem. Izvērtējot kandidātus, šeit neskatās izglītības diplomu, galvenais ir empātija. «Jebkurā aprūpes procesā ir vadlīnijas, bet vienmēr jācenšas strādāt tā, lai pirmajā vietā būtu cilvēks,» uzsver Roze. Par darbiniekiem nākas konkurēt ar valsts un pašvaldības sociālās aprūpes centriem, kas atrodas turpat Rūjienā.
Lai strādājošajiem būtu ērtāk veikt darbu uzskaiti un vadībai analizēt izpildi un veidot pārskatus, pēc kuriem sagatavo rēķinus, pagājušajā gadā Senioru māja izstrādāja aprūpes programmatūru, kurā integrēti mākslīgā intelekta rīki, un tagad katra aprūpes vieta aprīkota ar planšeti. «Agrāk visu piefiksēja uz papīra lapām un aprēķini prasīja ļoti ilgu laiku,» nepieciešamību pēc šāda uzlabojuma pamato Roze. Kad būs novērstas testējot fiksētās nepilnības, programmatūru plānots piedāvāt kā produktu citām līdzīga profila iestādēm.
Bet tuvākajā nākotnē darāmo darbu sarakstā ir jauna aprūpes centra būvniecība. Tas būs vērsts uz demences pacientu aprūpi un tāpat atradīsies Vidzemes reģionā, tikai tuvāk Rīgai. Biznesa plāns jau gatavs, savu uzdevumu paveicis arī arhitekts, un notiek sarunas par finansējuma piesaisti. Projekta izmaksas mērāmas vairākos miljonos, neko vairāk pagaidām Roze nevēlas atklāt. Tikai pasmaida: «Ja jau domājam par jauna aprūpes centra celšanu, tās rozā brilles joprojām nav nokritušas.»
SIA Senioru māja
Apgrozījums // Peļņa
- 2023 1 069 844 // 17 635
- 2024 1 269 932 // 75 028
Avots: Lursoft
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
