Režisoru labi ir sapratušas arī scenogrāfe Marija Ulmane, kostīmu māksliniece Annemarija Ščegoļeva un horeogrāfe Lilija Lipora. Foto — Lauris Vīksne
Nacionālā teātra izrāde Karalis Ibī un citi monstri — teatrāla spēle par vērtību krīzi
Mulsinoši — tas ir visbiežāk lietotais publikas vārds, runājot par ukraiņu režisora Vladislava Troicka Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēto Karalis Ibī un citi monstri. Jā, iestudējums ir pretrunīgs — ļoti labi izdomāts, taču ne tik veiksmīgi īstenots. Turklāt skatītājam ir jābūt iepriekš sagatavotam.
Karalis Ibī un citi monstri ir kompozīcija, kurā franču simbolisma dramaturga Alfrēda Žarī (1873—1907) luga Karalis Ibī veido tikai vienu no piecām ainām, pārējo autorību dala Troickis un dramaturģe Elza Marta Ruža. Tomēr, lai saprastu, kā izrāde funkcionē, ir jāsāk ar Žarī.
Viņu jūs neatradīsit skolu programmās, tomēr nav arī gudri rīkoties, kā to dara Gundars Grasbergs, kurš intermēdijā starp ainām publikai saka — par lugu aktieri nebija dzirdējuši. Tas nozīmē atzīties, ka neko nezini par modernismu, postmodernismu un laikmetīgo mākslu, jo Ibī 20. gadsimta teātrī aizsāk gluži vai visu. Futūrisms, dadaisms, absurds, sirreālisms, un padomājiet, kas no šiem virzieniem rodas. Ne velti ietekmīgāko digitālo avangarda mākslas repozitāriju internetā dēvē Ibī vārdā — tas ir UbuWeb, un mēs visi tajā dzīvojam.
