Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Lai gan viena no valdības prioritātēm ir atrast risinājumu, lai bērnudārzos var atstāt arī mazuļus no viena gada vecuma, šai idejai ir arī daudz oponentu. Svarīgi saprast, ka iespēja apmeklēt pirmsskolu jau no viena gada vecumu palīdzētu virknei ģimeņu, tomēr vienlaikus nebūs tā, ka visi vecāki pēkšņi vēlēsies, lai bērns sāk apmeklēt pirmsskolu tik agri. Šādai iespējai noteikti ir jābūt un katra ģimene var pati izvēlēties, kurā brīdī sākt pirmsskolas gaitas, ņemot vērā bērna individuālās vajadzības.
Atbilstoši pielāgotas telpas un apmācīti darbinieki
Domājot par iespēju bērniem apmeklēt pirmsskolu jau no gada vecuma, svarīgi ņemt vērā, ka tām pirmsskolām, kuras vēlēsies piedāvāt šādu pakalpojumu, būs jāpielāgojas. Virknē privāto pirmskolu jau tagad ir bērni šādā vecumā, un tam ir atbilstoši pielāgotas telpas un sagatavoti pedagogi.
Runājot par tehniskām lietām, jāsaprot, ka pirmsskolā var uzņemt arī bērnu, kurš vēl nestaigā vai staigā ļoti nedroši. Tad nepieciešams parūpēties, lai ir atbilstoši higiēnas nosacījumi, nebūtu caurvēja un tiktu ievēroti citi drošības noteikumi. Taču tas nav neiespējami. Arī pedagogiem un darbiniekiem jābūt apmācītiem un jāzina, kā strādāt ar tik maziem bērniem – kā pārģērbt, nolikt gulēt u.tml., gan būt tam gatavam psiholoģiski. Strādājot ar bērniem līdz vienam gadam mājdārziņā, esam pārliecinājušies, ka ir maldīgi uzskatīt, ka maziem bērniem jau neko daudz vajag. Ikvienam bērnam nepieciešama uzmanība, rūpes un droša vide.
Paaugstinās pensijas vecums un vecvecāki kļūst aizvien jaunāki
Pirmsskola no viena gada vecuma ir jautājums gan par to, kas nepieciešams bērniem, gan par to, kas nepieciešams vecākiem. Daudzās ģimenēs agrīnas pirmsskolas pieejamība ir izšķirošais jautājums, lai saglabātu konkurētspēju vai veicinātu karjeras izaugsmi. Daļa vecāku nonāk situācijā – kad jāizvēlas, atgriezties darbā tūliņ, saglabājot amatu vai pat saņemot paaugstinājumu, vai zaudējot šādu iespēju pavisam. Ja agrāk virknei ģimeņu risinājums bija vecvecāku atbalsts, tagad, kad paaugstinās pensijas vecums un vecvecāki kļūst aizvien jaunāki, ir daudz mazāk ģimeņu, kurās vecvecāki nestrādā un var palīdzēt ar bērnu audzināšanu.
Pašvaldību līdzfinansētai iespējai sākt pirmsskolu no viena gada ir jābūt, daudziem vecākiem tas būs plāns “B”. Vienlaikus nav pamata satraukumam – nevienā brīdī nav izskanējusi ideja, ka tas būs obligāti, vecākiem aizvien būtu brīva izvēle, kad sākt pirmsskolas gaitas – no viena gada, trīs vai pat pieciem gadiem. Tāpat svarīgi ņemt vērā, ka agrīnajā pirmsskolā nav stāsts par izglītības programmas īstenošanu. Tā galvenokārt ir emocionāli un fiziski droša vide bērniem un atbalsta plecs vecākiem. Turklāt ir svarīgi, lai tā nebūtu pilna diena, vismaz ne uzreiz. Gan bērniem, gan vecākiem ir vajadzīgs adaptācijas periods.
Pret jaunajām māmiņām ir ļoti augstas prasības
Mūsdienu sabiedrībā pret jaunajām māmiņām ir ļoti augstas prasības. Mammas, kuras izlemj atgriezties darbā, nereti saskaras ar sabiedrības nosodījumu, taču patiesībā mums ir jāatbalsta un jāstiprina jaunie vecāki. Izvēle par labu agrīnai pirmsskolai var nebūt saistīta ar darbu – nereti jaunās māmiņas saskaras ar depresiju, izdegšanu, pārgurumu un pāris stundas dienā, kamēr bērns ir drošā pirmsskolas vidē, var būtiski palīdzēt arī mammai. Ikdienā nereti redzam, kā mammas mainās, kad saņem atbalstu un vismaz dažas stundas, ko veltīt sev.
Ņemot vērā šos apstākļus un to, cik ļoti aktīvi diskutējam par demogrāfijas problēmām, ir dīvaini dzirdēt pārmetumus idejai par agrīno pirmsskolu. Taču vienlaikus jāsaka, ka mēs kā sabiedrība vēsturiski esam kritiski pret dažādām pārmaiņām, bieži vien nespējot iekāpt citu kurpēs un iedomāties, kā jūtas ģimenes, kurām pirmsskolas pieejamība ir ļoti kritisks un svarīgs jautājums. Protams, bērnudārzs no viena gada vecuma uzreiz neatrisinās visus demogrāfijas izaicinājumus, to neizmantos visas ģimenes, bet tas būs skaidrs signāls visiem, ka valsts apzinās izaicinājumus un situācijas, ar ko saskaras jaunie vecāki. Mums jāsaprot, ka vecāki neizvēlas agrīno pirmsskolu tāpēc, ka viņiem būtu apnicis savs bērns, bet gan dažādu apstākļu ietekmē. Tāpēc mums, kā sabiedrībai, ir jābeidz vaimanāt un vainot jaunos vecākus, bet gan jāmeklē labākais risinājums.
Autore ir mamma, skolotāja, lektore, izglītības metodiķe
