Zaļāka par citām

Liepāja pagaidām vienīgā Baltijā veiksmīgi virzās pretī zaļas pilsētas statusam. Ko tā darījusi, lai kļūtu par pirmrindnieci?

Braucot pa Vecliepāju, pat nenojautu, ka pie Tramvaja tilta manu 13 gadus veco Renault ikreiz piefiksē videokameras acs. Par to uzzinu no domes pārstāvja Kārļa Beihmaņa, kurš stāsta, kā aprēķina transporta radīto gaisa piesārņojumu pilsētā. Videokamera ar mākslīgā intelekta palīdzību nolasa mašīnas numuru, transportlīdzekļu reģistrā atrod datus par izmantoto degvielas veidu, kaitīgo izmešu klasi un pēc sarežģītas formulas, ņemot vērā arī braukšanas ātrumu, aprēķina radīto gaisa piesārņojumu.

Datu vākšana ir viens no soļiem, kas Liepājai palīdzēs sasniegt mērķi no 2006. līdz 2030. gadam samazināt oglekļa dioksīda emisijas par 80%. Tādu nosprauda Eiropas Komisija, piešķirot klimatneitrālas un viedas pilsētas misijas zīmi. Pavisam uz to pretendē simt pilsētu Eiropā. Tās būs paraugs pārējām, jo visām ES pilsētām jākļūst klimatneitrālām līdz 2050. gadam.

«Mēs būsim labāk sagatavojušies klimata pārmaiņām, likumu izmaiņām un jauniem uzstādījumiem no Eiropas Komisijas un ministrijām, kuru neizpildes gadījumā draud soda sankcijas,» Beihmanis min galvenos apsvērumus, kas pašvaldībai lika pretendēt uz zaļas pilsētas statusu. Patlaban misijas zīmi saņēmusi puse no visām kandidātēm. Liepāja ir vienīgā no Baltijas valstīm.

Pātaga un burkāns

Pilsētu zaļināšana ir viens no pieciem sabiedriski nozīmīgajiem uzdevumiem, ko sev izvirzījusi Eiropas Savienība. Vēl to vidū ir vēža uzveikšana, pielāgošanās klimata pārmaiņām, augsnes un okeānu ekoloģiskā stāvokļa uzlabošana. Katrs uzdevums palīdz sasniegt kādu ES prioritāti. Pilsētu klimatneitralitāte ir ceļš uz Zaļā kursa mērķu sasniegšanu.

Pēc Eiropas Komisijas datiem, pilsētas aizņem tikai 4% no ES teritorijas, bet tajās dzīvo 75% eiropiešu. Un tieši pilsētas visā pasaulē rada vairāk nekā 70% no globālajām ogļskābās gāzes emisijām, kas veicina klimata pārmaiņas un globālo sasilšanu. Tāpēc «pašreizējais klimata avārijas stāvoklis ir jāpārvar pilsētniekiem». Plāns paredz, ka līdz 2030. gadam Eiropā būs simt klimatneitrālu pilsētu, bet līdz 2050. gadam arī visas pārējās.

«Sabiedrībai liekas — vai tiešām viena neliela, ekonomiski salīdzinoši mazāka valsts var būtiski mainīt globālo klimatu,» saka Klimata un enerģētikas ministrijas valsts sekretāra vietniece Olga Bogdanova. «Taču katras valsts centieni ir svarīgi, un katram ir jāiesaistās savu spēku robežās.» Latvijā nav lielas rūpniecības, tāpēc liela daļa atbildības gulstas uz kopējo ekonomiku, kas ietver lauksaimniecību, transportu, enerģētiku un citas nozares.

Šā iemesla dēļ būtu svarīgi pēc iespējas ātrāk pieņemt Klimata un Transporta enerģijas likumprojektus. Tajos noteikts, kā klimata mērķus sasniegt un kam deleģēt vadlīniju izstrādi. Taču pēc ASV vēlēšanām Latvijā sākās diskusijas par zaļās vienošanās nozīmi, tāpēc likumprojektu izskatīšanā paņemta pauze, norāda ministrijā. 16. janvārī Saeima nolēma to izskatīšanu pagaidām atlikt.

Ja Latvija savas saistības neizpildīs laikus, mums draud naudas sods, Beihmaņa teikto apstiprina Klimata ministrijā. Sankciju apmēru aprēķina pēc sarežģītas formulas, kas ietver fiksētu maksu par konkrēto pārkāpumu un kavēto dienu skaitu. Sodu pēc Eiropas Komisijas prasības piespriež Eiropas Savienības Tiesa, kas izvērtē arī vēlmi jautājumu sakārtot un var piemērot pārkāpuma smaguma koeficientu. Soda summa var sniegties pat desmitos miljonu. 

Papildus tam pastāv risks zaudēt pieeju fondu līdzekļiem, kas paredzēti ekonomikas pārkārtošanai, mazinot atkarību no fosilajiem energoresursiem. Patlaban tiek veidots Sociālais klimata fonds, kurā Latvijai no 2026. līdz 2032. gadam atvēlēti vairāk nekā 460 miljoni eiro. Tāpat tas var apdraudēt pieeju ES finansējumam, kas tiešā veidā nav saistīts ar klimata mērķu sasniegšanu. Piemēram, Ungārijai šā iemesla dēļ pirms diviem gadiem iesaldēja Kohēzijas fonda līdzekļus 6,3 miljardu apmērā. Bet šā gada sākumā par ES saistību nepildīšanu naudas sods 320 miljonu apmērā tika uzlikts Polijai.

Vairāk nekā desmit gadu

Liepāja savu mājasdarbu sāka pildīt jau pirms 13 gadiem, kad pievienojās Pilsētu mēru paktam. Tā parakstītāji vienojās palielināt energoefektivitāti, izmantot atjaunīgās enerģijas avotus un līdz 2020. gadam samazināt CO₂ izmešus par 20%. Parakstītāju vidū bija arī Rīga. Mērķi izdevās sasniegt.

Pirms trim gadiem Liepāja un Rīga tika iekļauta to simt Eiropas pilsētu skaitā, kas kandidē uz klimatneitrālas teritorijas statusu. «Mums tas ir svarīgs uzstādījums, jo ietekmē, kādā vidē dzīvojam, cik daudz mums ir zaļo zonu, cik energoefektīvas ir mājas, kāda ir mūsu energoneatkarība,» pamato Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas priekšsēdētājs Viesturs Zeps. Interesi par šādu iespēju izrādīja četrreiz vairāk pilsētu. No Baltijas valstīm kandidātu vidū iekļuva arī Tauraģe, Viļņa un Tartu.

Tālāk vajadzēja izstrādāt enerģētikas un klimata rīcības plānu un noslēgt Klimatpilsētas līgumu. Tieši Liepāja šo uzdevumu paveica pirmā no Baltijas, un tas deva iespēju pērn oktobrī saņemt ES misijas zīmi. Līdz šim tā tikusi 53 pilsētām — arī Parīzei, Berlīnei, Valensijai, Tamperei, Helsinkiem, Stokholmai.

Rīga atpaliek, jo procesu sāka vēlāk, bet arī nonākusi finiša taisnē. Enerģētikas un klimata rīcības plāna sagatavošana prasīja «veselu virkni izlemšanu un vienošanos, kas Rīgā nav tik viegli kā Liepājā», Zeps skaidro. Jo iedzīvotāju daudz vairāk, teritorija, autoplūsma un industriālā aktivitāte lielāka. Rīgas mērķis būs samazināt izmešu daudzumu par 80% pret 1990. gadu un par 53%, salīdzinot ar 2019. gadu.

Pašlaik Eiropas Komisijas piesaistītie eksperti Rīgas nomināciju apstiprinājuši un viņu novērtējums nosūtīts Eiropas Komisijai gala lēmuma pieņemšanai. Gaidāms, ka misijas zīmi galvaspilsētai varētu piešķirt aprīlī vai maijā. Pēc tam domes deputātiem vajadzēs no jauna apstiprināt Klimatpilsētas līgumu un lemt par konkrētiem rīcības punktiem. «Diskusijas paredzamas asas, jo tas būs priekšvēlēšanu laiks,» prognozē Zeps, piebilstot, ka vārdos zaļie ne vienmēr tādi ir balsojumos.

Misijas zīmes saņēmējiem ir praktiski labumi — iespēja iegūt papildu punktus projektu konkursos par ES fondu naudas piesaisti un pieejams finansiāls Eiropas Komisijas atbalsts digitālo rīku izstrādei un citām aktivitātēm.

Puse nāk no mašīnām

Tātad, lai rādītu citām pilsētām priekšzīmi, Liepājai emisijas vajadzētu samazināt par 80%. Lielākais izaicinājums ir transporta izmeši, kas veido pusi no visām CO₂ emisijām, stāsta Beihmanis.

Berlīnē gaisa piesārņojuma samazināšanai 2008. gadā tika ieviesta zemas emisijas zona, kurā iebraukšana atļauta tikai automašīnām ar emisijas uzlīmi. Ko līdzīgu varētu īstenot arī Liepājā, apstiprina Beihmanis. Taču pašvaldībai lēmums jābalsta uz datiem. Iepriekš aprēķinus veidoja tikai no degvielas uzpildes staciju informācijas par nopirktās degvielas apjomu, taču tie nesniedz precīzu ainu. Tāpēc Liepāja īstenoja projektu par gudrajām videokamerām. Kopējās projekta izmaksas bija 40 tūkstoši eiro, ko sedza ES grants. 

Kameras uzstādītas divās vietās centrā, iegūtie dati platformā Nzc.liepaja.lv redzami ikvienam iedzīvotājam. «Gribam dot iespēju katram pašam aizdomāties par savas rīcības sekām un vajadzību mainīt paradumus,» saka Beihmanis. Par piemēru min Tokiju, kur personīgo transportu izmanto tikai 2—4% iedzīvotāju. Lielākā daļa izvēlas vilcienu vai metro.

Liepāja iedzīvotāju paradumu maiņu stimulē, attīstot veloceliņu tīklu. Kopumā tas jau sasniedz 65 kilometrus, bet attīstība turpināsies. Salīdzinājumam — Daugavpilī ir ap 30 kilometriem, Rīgā — 120. 

Uz zaļāku dzīvošanu mudina arī maksas autostāvvietas, ko vecpilsētā sāka ieviest pirms daudziem gadiem. Pašlaik cena ir 70 centu stundā. Prasība neattiecas uz elektroauto. Pārējos spēkratus par brīvu var atstāt vairākos nesen izbūvētos laukumos centra tuvumā — pie koncertzāles Lielais dzintars, teātra, Jūrmalas parka — un tālāk doties kājām, ar sabiedrisko vai koplietošanas transportu.

Patlaban Liepājā pieejami koplietošanas elektroskūteri un auto, bet nākotnē varētu būt arī koplietošanas velosipēdi. Tāpat plānots pilnveidot sabiedriskā transporta pakalpojumus. «Dzīvoju Karostā, un man ir divi bērni, kuri jāved uz bērnudārzu un pulciņiem, tāpēc pats pārsvarā pārvietojos ar automašīnu. Taču divas nedēļas biju spiests bez tās iztikt, un uzreiz izjutu diskomfortu,» savā pieredzē dalās Beihmanis. Pēc viņa domām, sabiedriskajam transportam vajadzētu kļūt ērtākam un drošākam — lai iedzīvotāji var paļauties, ka galamērķī nonāks vajadzīgajā laikā.

Patlaban pašvaldības aģentūra Liepājas Sabiedriskais transports gatavo nolikumu par pakalpojumiem nākamajiem 10 gadiem. Pašreizējais līgums beidzas šogad, tas noslēgts ar Liepājas Autobusu parku. Iepirkumā noteikts, ka trešdaļai no visiem transportlīdzekļiem jābūt elektroautobusiem. Līdzīga prasība attiecas arī uz pašvaldības autoparka iepirkumiem. Ja pērk vienu auto, tam obligāti jābūt elektromobilim, ja divus, tad vienam. Lielāka skaita gadījumā — 30%.

Iztiks bez gāzes

Trešo daļu no pilsētas oglekļa emisijām veido dabasgāze. To galvenokārt izmanto rūpniecības un privātmāju sektors. Centralizētā siltumapgāde, ko nodrošina Liepājas Enerģija, pēdējo 13 gadu laikā no dabasgāzes gandrīz pilnībā pārgājusi uz biomasas kurināmo. Iepriekšējā apkures sezonā šķeldu izmantoja jau ap 90%.

Procentuālā attiecība katru sezonu var mainīties atkarībā arī no klimatiskajiem apstākļiem, stāsta Liepājas Enerģijas valdes priekšsēdētājs Jānis Jansons. Jo aukstāks, jo vairāk jāpiekurina ar dabasgāzi. To šajā sezonā Liepājas Enerģijai piegādā Latvenergo, kas ir arī uzņēmuma lielākais īpašnieks. Mazākums pieder pašvaldībai un uzņēmumam Enerģijas Risinājumi. Gāzes piegādātājs katru gadu tiek noskaidrots iepirkuma konkursā.

Šoziem atjaunīgo resursu izmantošana siltumapgādē varētu būt par dažiem procentiem lielāka, lēš Jansons. Ziema nebija barga, un izbūvēta viena jauna katlumāja — tā nodrošina siltumu Zaļās birzes mikrorajonam, tajā skaitā jaunajam Liepājas cietumam, kas vēl tiek būvēts. 

Pašvaldība uzņēmumam noteikusi mērķi uz biomasas kurināmo pāriet pilnībā un centralizētās siltumapgādes tīklam piesaistīt jaunus klientus. Dabasgāzi vēl izmanto Tosmares un Karostas mikrorajonos, kur joprojām darbojas autonomās katlumājas. «Lai to mainītu, varētu izmantot atlikuma siltumu, kas veidosies, ja uzņēmējiem izdosies realizēt ambiciozos plānus par ūdeņraža ražotņu atvēršanu,» stāsta Jansons. Plašāk par mērķa sasniegšanas iespējām viņš negrib runāt: «Nekad nav bijis tik daudz ideju kā pēdējos divos trijos gados.»

Ūdeņraža rūpnīcu plāno būvēt uzņēmums CIS Liepāja, tā varētu atrasties ostā. Kopējais investīciju apjoms varētu sasniegt 1,2 miljardus eiro. Uzņēmuma vadošais partneris ir norvēģu kompānija Clean Industrial Solutions Holding, bet 16% pieder Liepājas uzņēmējam Andrim Griģim. Rūpnīcas maksimālā jauda varētu sasniegt simt tūkstošus tonnu gadā. Ūdeņradi paredzēts pārdot kompānijai, kas ražo lidmašīnu degvielu. Ražošanas procesā varētu izmantot enerģiju no Baltijas jūrā iecerētajiem vēja parkiem. Patlaban top ietekmes uz vidi novērtējums, kura gala slēdziens gaidāms nākamgad.

Siltināta trešā daļa

«Bet vēl daļa aspektu ir tādi, ko tiešā veidā paši nevaram ietekmēt,» saka Beihmanis. Tas attiecas uz daudzdzīvokļu namu siltināšanu, kas uzlabo energoefektivitāti. Lēmums ir īpašnieku rokās, uz viņiem gulstas arī izmaksas. Lai ēku atjaunošanu veicinātu, pašvaldība finansiāli atbalsta projektu tehniskās dokumentācijas izstrādi. Sedz pusi izmaksu, kuru kopsumma parasti ir 6—10 tūkstoši eiro. Kopš 2007. gada renovācijai iespējams piesaistīt Eiropas fondu naudu. Pirms tam siltināšana notika ar pašvaldības finansējumu vai par kredīta līdzekļiem.

Iedzīvotājus uz rīcību gan vairāk mudina materiālais ieguvums, nevis domas par vides saudzēšanu. Janvārī vidējais maksājums par siltumu nerenovētā daudzdzīvokļu mājā bija 1,72 eiro par kvadrātmetru bez PVN, siltinātā — tikai 81 cents, redzams interneta vietnē Liepajasenergija.lv. Dati tiek atjaunoti katru mēnesi. Izveidots arī klientu portāls, kur tiešsaistē var sekot siltumenerģijas patēriņam pa dienām.

«Rēķins ar visu kredītu mums tagad ir uz pusi mazāks nekā pirms siltināšanas,» stāsta Ausma Jansone, kas dzīvo Klaipēdas ielā. Par divistabu dzīvokļa apkuri viņa iepriekš maksāja 120 eiro mēnesī, tagad ap 50 eiro. Jansone ir mājas vecākā un renovācijas procesā iesaistījās no pirmās dienas. To paveica 2015. gadā, un iedzīvotāji uzreiz izjuta finansiālu ieguvumu. Kredītu ņēma uz 15 gadiem, tātad tagad palicis maksāt vairs tikai piecus.

Kopumā Liepājā siltināta trešā daļa no 600 daudzdzīvokļu mājām. Skaita ziņā tas ir augstākais rādītājs Latvijā. Līdz 2030. gadam vajadzētu nosiltināt vēl 200 namu, saka Beihmanis. Process veiksmīgi virzījies uz priekšu līdz 2022. gadam, tad iestājās pārtraukums. «Ar katru nākamo siltināšanas atbalsta programmu Ekonomikas ministrija ir gājusi arvien lielākā birokrātijā, tāpēc arvien mazāk māju vēlas iesaistīties.» Uz to pašvaldība ministrijai norādījusi jau vairākkārt.

Veidojot jauno programmu, kas tiks atvērta šomēnes, iebildumi esot ņemti vērā, apliecina Selīna Vancāne no Ekonomikas ministrijas. Turpmāk pietiks ar ēkas vienkāršoto energosertifikātu, kas maksā līdz simt eiro. Liepājnieki vajadzīgos datus var iegūt par brīvu — klientu portālā. Iepriekš prasītais sertifikāts maksāja pusotru tūkstoti. Vēl uzlabojums ir tas, ka pieteikumu pieņemšanā Altum strādās kā vienas pieturas aģentūra. Jaunajā ēku siltināšanas programmā būs pieejami ap 170 miljoniem eiro līdz nākamā gada beigām. Par šo naudu iespējams atjaunot ap 270 daudzdzīvokļu namu.

Lai ēku sektorā Latvijā līdz 2050. gadam sasniegtu klimatneitralitāti, vajadzētu panākt, ka siltināšanas projektus īsteno 26,6 tūkstoši daudzdzīvokļu namu. Pavisam valstī tādu ir ap 40 tūkstošiem. Līdz šim izpildīti tikai 6% no mērķa. Viena objekta atjaunošana maksā vidēji 840 tūkstošus eiro, visa projekta īstenošanai vajadzētu vismaz 11 miljardus eiro. «Līdzšinējā pieredze rāda, ka galvenā problēma ir nevis finansējuma trūkums, bet iedzīvotāju nespēja vienoties,» stāsta Vancāne, un to apliecina arī liepājnieces Ausmas Jansones pieredze. 

Klaipēdas ielas nama siltināšanas projektu izstrādāja jau 2010. gadā, taču dzīvokļu īpašniekiem gandrīz piecus gadus bija grūti vienoties par tālāko. Deviņstāvu ēkas siltināšana maksāja ap 300 tūkstošiem eiro, vajadzēja ņemt kredītu. «Mēs bijām vieni no pirmajiem Liepājā, un cilvēki baidījās, jo nebija pieredzes,» stāsta Jansone. Vancāne cer, ka problēmu vienoties risinās likuma izmaiņas, kas ļaus šādus lēmumus pieņemt ar mazākuma balsojumu.

Pēc Ekonomikas ministrijas datiem, Rīgā ir ap sešiem tūkstošiem daudzdzīvokļu namu, ko būtu nepieciešams steidzami siltināt. Atbilstoši klimata rīcības plānam līdz 2030. gadam vajadzētu būt renovētiem diviem tūkstošiem, stāsta Zeps. Viņš paredz, ka Altum programmā šogad no Rīgas tiks iesniegti vairāk nekā 100 projektu. «Bet tempam vajadzētu augt.»

Rēķinot koeficientu uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju, lielo pilsētu vidū Rīga siltināšanas apjomā ierindojas tikai septītajā vietā. Vēl sliktāks rādītājs ir tikai Daugavpilī. «Daudz ko nosaka pašvaldības vadības iesaiste un gatavība komunicēt,» saka Vancāne, kura 15 gadus analizējusi, kāpēc kādā pašvaldībā daudzdzīvokļu ēku renovācija veicas labi, bet citā buksē. «Ušakova laikā Rīgā vispār par to nerunāja. Bija zems apkures tarifs. Vairāk komunicēja par individuāliem gāzes katliem, no kuriem tagad maksimāli ātri būtu jāiet prom.»

Ēku renovācijas jautājums galvaspilsētā tika aktualizēts 2020. gadā. Tagad arī Rīga piedāvā atbalstu tehniskās dokumentācijas sagatavošanai, to var saņemt domes Enerģētikas aģentūrā. Paralēli pašvaldība strādā pie energoefektivitātes fonda izveides. Tas dos iespēju pašvaldībai atbalstīt ēku atjaunošanu brīdī, kad namīpašniekiem nebūs pieejams ārējais finansējums.

Ambīcijas

Zaļāku dzīvošanu Liepājā veicina arī ikdienas procesu digitalizācija. Iedzīvotājiem vairs nevajag doties uz domi, lai uzrakstītu iesniegumu, iesniegtu piedāvājumu iepirkumu konkursā, pieteiktu bērnu rindā uz dārziņu vai skolu, saņemtu pabalstu. To visu var izdarīt portālā Epakalpojumi.liepaja.lv. Digitalizācija ļauj samazināt arī dabas resursu izmantošanu pašā domē — papīra patēriņu izdevies samazināt par 70%.

Dabas resursu patēriņu mazina arī sensori pie atkritumu urnām pludmalē. Tādus pašvaldība uzstādīja pērn. Sensori palīdz noteikt urnu piepildījumu, tāpēc iespējams jēgpilnāk plānot iztukšošanu. Tāpat var pētīt, vai piepildījums līdzsvarojas, ja maina konteineru attālumu vai skaitu.

Taču Liepāja ir arī viena no pilsētām, kas attīsta industriālos parkus un veiksmīgi piesaista investorus. Vai virzība uz klimata neitralitātes mērķu sasniegšanu viņus neatbaidīs? Speciālās ekonomiskās zonas pārvalde izstrādā vadlīnijas, kādi uzņēmumi pilsētā ir vēlami, stāsta Beihmanis. «Turklāt viņus no savas puses jau spiež Eiropas prasības. Mēs jaunas neizvirzām, toties piedāvājam uz mērķu sasniegšanu iet kopā.» Pašvaldība varētu iesaistīties, piemēram, domājot par aprites enerģētiku un palīdzot oglekļa dioksīdu pārveidot «realizējamā vielā». 

Pagājušā gada beigās pašvaldība ar virkni uzņēmēju parakstīja līgumu par Ilgtspējīgas industrijas centra izveidi. Viens no projektiem paredz rūpniecībā un enerģētikā emitētā un savāktā oglekļa dioksīda uzglabāšanu un transportēšanu. To realizēs vietējais uzņēmums NORSAF (iepriekš — GI Termināls), kura līdzīpašnieks ir Raimonds Kisiels. Gāzi iecerēts izmantot par izejvielu, ražojot ilgtspējīgu aviācijas degvielu.

Jaunākie dati rāda, ka Liepāja līdz 2022. gadam oglekļa emisijas samazinājusi par 45%. Vai kas slikts notiks, ja nesasniegs klimatneitralitātes mērķus? «Tas nav mērķis, kas obligāti jāsasniedz, bet ambīcijas, uz ko tiekties,» paskaidro Beihmanis. Būtiskākais ir izstrādāt ceļa karti. 2030. gads ir tikai skaitlis, kas liek aktīvāk koncentrēties uz mērķa sasniegšanu.

Misijas zīmi saņēmušās ES valstu pilsētas

Avoti: Ekonomikas ministrija, SIA Liepājas Enerģija

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem