Šodien es uzvilku sarkanu kreklu. Drīzāk jau blūzi. Pusgarām piedurknēm, mazām, melnu audumu apvilktām podziņām. Sākumā biju domājusi atstāt atvērtu. Pirms iziešanas ilgi skatos spogulī. Aizpogājos.
Vispār es gribētu novilkt drēbes. Novilkt ādu un atlobīt uzblīdušo miesu, kas smacē pie vismazākās kustības. Salikt visu glītā kaudzītē uz krēsla pie gultas. Lai paliek vieni vienīgi kauli. Bez ādiņas. Atgulties burzītos palagos un sajust, kā elpā cilājas krūtis.
Šodien negribas nekur iet. Bet, ja piemājas veikala ailē starp gāzētajiem dzērieniem un higiēniskajām paketēm satiec attāli zināmu seju, kas smaida un apber ar samākslotām frāzēm, tad neatliek nekas cits, kā piekrist un iet.
Ak dievs, es tevi vispār neatpazinu!
Čau! (Vispār būtu foršāk, ja mēs sarunu varētu turpināt kādu citu reizi, nevis tagad, kad stāvu treniņbiksēs un ar sardelēm rokās.)
