Sastrēgums Lāčplēša ielā. Foto - Evija Trifanova, LETA
Sastrēgumi pilsētās ir nopietna problēma, kas skar tās iedzīvotājus, uzņēmumus un apkārtējo vidi. Lai gan sastrēgummaksas noteikšana var efektīvi risināt šo problēmu, tai bieži vien trūkst sabiedrības atbalsta, tāpēc īstenot šo priekšlikumu dzīvē ir sarežģīti. Inovatīva naudas atmaksas sistēma sabiedriskā transporta izmantošanai varētu palielināt sastrēgummaksas pievilcību sabiedrībā un palīdzēt krietni mazināt sastrēgumus Rīgā bez lieliem ieguldījumiem.
Sastrēgumi pilsētās lieki tērē iedzīvotāju laiku un vairo stresu, rada lielākas izmaksas uzņēmumiem un kaitējumu videi.
Nesen veiktā Rīgas un Pierīgas iedzīvotāju mobilitātes aptauja liecina, ka 125 000 iedzīvotāju piecas dienas nedēļā pārvietojas ar auto, 205 000 to dara retāk, tomēr vismaz reizi nedēļā.
42% no šiem autobraucējiem apgalvo, ka sastrēgumos iekļūst dažkārt, 24% – regulāri, bet 4% – vienmēr. Pēc manām aplēsēm, braucienu ilguma dati liecina, ka Rīgā sastrēgumos katru nedēļu nelietderīgi tiek iztērēti 4,6 miljoni minūšu. Laiks ir nauda ‒ izmantojot laika vērtības rādītājus, kas iegūti no vidējās neto darba samaksas, esmu aprēķinājis, ka sastrēgumi autovadītāju zaudētā laika dēļ izmaksā 15 miljonus eiro gadā. Šajā aplēsē nav iekļauti laika zudumi, kas saistīti ar sastrēgumiem, ko ikdienā izjūt vidēji 310 000 Rīgas sabiedriskā transporta lietotāju. Turklāt ik gadu aptuveni 50 miljonu eiro izmaksas rada ar sastrēgumiem saistītās CO2 emisijas un gaisa piesārņojums pilsētā. Šos izdevumus papildina Rīgas ekonomikas netiešās izmaksas, jo uzņēmumi cieš no apgrūtinātās pieejamības piegādātājiem un klientiem.
Teorētiski rīta un vakara sastrēgumiem nevajadzētu būt sarežģīti risināmai problēmai. Dinamiskie sastrēgumu maksājumi efektīvi darbojas tādās pilsētās kā Stokholma, Gēteborga un Singapūra, kur autovadītāji maksā, lai iebrauktu sastrēguma zonā, kas ir noslogotākā pilsētas daļa, kur satiksme ir visintensīvākā. Sastrēgummaksa mainās dienas laikā, lai automašīnu plūsma tiktu sadalīta pa diennakts laikiem, tādējādi novēršot sastrēgumu veidošanos. Sastrēgummaksa netiek iekasēta, kad satiksmes plūsma ir neliela, t. i., naktīs, brīvdienās, svētku dienās, noteiktos vasaras periodos.
Rīta stundās sastrēgummaksa ir neliela, tad tā pakāpeniski pieaug, līdz sasniedz maksimālo summu (3,50 un 2,25 eiro attiecīgi Stokholmā un Gēteborgā); dienas laikā tā samazinās, bet vakarā, kad visi dodas mājup, atkal palielinās. Līdz ar to braucienu ilgums samazinās ‒ ceļa nodeva ļauj autovadītājiem efektīvi ietaupīt laiku un naudu. Piemēram, no rīta autovadītāji no mājām uz darbu var doties vēlāk, jo nav lielu sastrēgumu.
Politiķiem parasti patīk ideja par sastrēgumu maksājuma noteikšanu, jo tas ļauj pilsētai atbrīvoties no sastrēgumiem bez lieliem pašvaldību ieguldījumiem, turklāt maksājumi arī rada ieņēmumus, ko var tērēt satiksmes infrastruktūras uzlabošanai. Tomēr sabiedrības atbalsts sastrēgummaksām bieži vien ir neliels, jo daudzi vēlētāji šos maksājumus uztver kā papildu nodokli, pret kuru viņi parasti iebilst. Turklāt vājā uzticība vietējiem politiķiem, uzskatot, ka viņi neefektīvi pārvalda iekasētos maksājumus, vēl vairāk mazina atbalstu sastrēgummaksu noteikšanai. Vairāki Rīgas mēri ir apsvēruši sastrēgummaksu ieviešanu pilsētas centrā dzelzceļa loka teritorijā, bet interese ātri vien ir zudusi, kad kļuvis skaidrs, ka idejas īstenošanai būs nepieciešams liels politiskais kapitāls.
Sastrēgummaksu pievilcību Rīgas iedzīvotāju acīs varētu palielināt naudas atmaksas sabiedriskā transporta izmantošanai. Saskaņā ar šo plānu autovadītāju maksājumi tiktu pārskaitīti atpakaļ uz viņu sabiedriskā transporta kartēm vai kontiem un varētu tikt izmantoti sabiedriskā transporta braucienu apmaksai. Tas motivētu dažus autovadītājus laiku pa laikam pārsēsties uz sabiedrisko transportu un tādējādi vēl vairāk mazinātu auto izmantošanas biežumu. Tāpat iekasētās sastrēgummaksas paliktu autovadītāju rīcībā, un valsts vai pašvaldību iestādēm nevajadzētu nodarboties ar naudas pārdali.
Naudas atmaksa būtu jāuzkrāj vairākus gadus, un, visticamāk, to nevarētu nodot citiem, lai autovadītāji netiktu motivēti biežāk izmantot automašīnu. Sastrēgummaksas var paredzēt tikai personīgajiem auto, paredzot izņēmumus ārkārtas un sabiedriskajam transportam, taksometriem, koplietošanas transportlīdzekļiem un noteiktiem tranzīta transportlīdzekļiem, kuriem sastrēgumu zonā nav alternatīvu maršrutu. Rīgas Satiksme saņemtu papildu ieņēmumus no iegādātajām biļetēm un privātajos kontos vai kartēs uzkrātajām sastrēgummaksām, kuru derīguma termiņš beidzies. Protams, konkrētas naudas atmaksas shēmas iezīmes varētu tiktu pielāgotas Rīgas apstākļiem.
Nesen veiktajā mobilitātes aptaujā uz jautājumu par gatavību Rīgas mēroga referendumā atbalstīt šādas sastrēgummaksas sistēmas ieviešanu 49% respondentu atbildēja pozitīvi, 40% – negatīvi, bet 11% nevarēja izlemt. Šāda kopumā pozitīva attieksme par sastrēgummaksas ar naudas atmaksu sabiedriskā transporta izmantošanai ieviešanu liecina, ka Rīga, iespējams, tam ir gatava jau tagad.
Autors ir domnīcas LaSER pētījuma “Rīgas metropole 2040. Pārvaldāma, dzīvojama, inovatīva” līdzautors
