Ilustrācija — Patrīcija Māra Vilsone
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 6
Sprauga starp sagrabējušajām plastmasas žalūzijām un nodzeltējušo loga rāmi bija gandrīz nepamanāma, tomēr izveicīgie maija saules stari bija to uzgājuši. Savākušies biezos, dūmakainos kūļos, tie ielauzās mēbelēm pieblīvētajā kabinetā, kur uz viena no dīvāniem atrada kādu guļam.
Tas bija vīrietis ar plāniem matiem, deniņos iesirms. Viņš gulēja uz vēdera, iespiedis seju nelielā dekoratīvajā spilvenā, un gārdzoši vilka plaušās sauso gaisu. Ar katru ieelpu uzkumpušie pleci krampjaini noraustījās. Mugurā viņam bija netīri balts, sagumzīts virsvalks, kājās — tumšzaļas bikses, zemē pie dīvāna kā nevīžīgi nomestas malkas pagales mētājās vecas koka sabo tupeles.
Žalūzijas sargāja smacīgo istabu no gaismas, bet diena kā žilete graizīja pustumsas paliekas, nesaudzīgi aptaustīdama guļošo stāvu, ieglūnēdama viņa kavētajā apziņā, kas bija tikpat duļķaina kā uz grīdas atstātā stikla krūze.
