Daudz menedžeru, bet maz līderu: kam jāmainās Latvijā, lai mainītos politikas kultūra?

Līderības tēma man ir ārkārtīgi svarīga, esmu to pētījusi un tajā darbojusies nu jau gandrīz 20 gadu. Un esmu nonākusi pie secinājuma, ka stratēģijas, plāni, prioritātes, rezultāti ir ļoti svarīgi, bet vēl svarīgāk ir zināt, par ko līderis cīnās, kādas ir viņa vērtības, kāpēc viņš dara to, ko dara, vai redz un dzird tos, kurus vada, vai apzinās, ka viņš ir daļa no problēmas, kuru viņa vadītā sistēma piedzīvo, un līdz ar to – arī daļa no risinājuma. Pretējā gadījumā viņš ir tikai vadītājs, kurš cenšas atrisināt tehniskas problēmas. Un tādu mums Latvijā varas elitē netrūkst – atšķirībā no īstiem līderiem.

Kāpēc mums vajadzīgi empātiski un drosmīgi līderi?

Apstākļos, kad redzam tik daudz sašķeltības un radikālas neiecietības, dusmu, naida, kad pasaulē plosās militāri konflikti un cilvēku darbības izraisītas dabas katastrofas, empātiska un drosmīga līderība ir vajadzīga vairāk nekā jebkad agrāk. Un mums vairāk nekā jebkad agrāk trūkst īstu līderu valstu un sabiedrību augstākajos pārvaldes līmeņos. Varu gūst antivaroņi ar manipulācijas, melu, iebiedēšanas, arī šķietamu vērtību piesaukšanas paņēmieniem. Mēs nepiedzīvojam neko jaunu. Izdzīvojam mūžseno mītu par labā cīņu ar ļauno, par Lāčplēsi un Melno Bruņinieku mūsu pašu dzelmē un ārpus mums. Pašlaik šī cīņa ir saasinājusies, un katru mirkli esam spiesti izdarīt izvēli, kurā pusē nostāties.

Man ir liela privilēģija ikdienā strādāt vienā no pasaules spožākajām biznesa skolām, Insead Francijā, un kopā ar brīnišķīgiem kolēģiem, tai skaitā TOP 50 līderības domas veidotājiem pasaulē, veidot gan pašai savu, gan arī citu izpratni par to, kā darbojas un kā tiek vadītas cilvēku radītas sistēmas.

Runājot par līderību, cilvēki parasti ilgojas pēc vienkāršām atbildēm un formulām. Līderībā tādu nav. Pastāv ap 30 000 teoriju, kas ir līderība, apliecinot, cik grūti definējama tā ir. Lielākā daļa teoriju saka vienu un to pašu – līderība ir īpašības un spējas, kuras cilvēkam vai nu piemīt kopš dzimšanas, vai arī tās var apgūt un tad nonākt hierarhijas augšpusē un vadīt. Bet pētījumi rāda – mums vajag citādu līderību!

Kā liecina OECD 2024. gada dati, Latvijā politiķiem uzticas tikai 13% iedzīvotāju, parlamentam – vien katrs ceturtais. Kā tas nākas? Tā būs, kamēr turēsimies pie šādas izpratnes par līderību. Kāpēc es to tik droši varu apgalvot? Pavaicājiet paši sev – kur un kad jūs esat piedzīvojuši patiesu līderību? Maz ticams, ka teiksiet, ka sekojāt šim cilvēkam, jo viņš atbilda kompetenču modelim vai viņam bija stratēģija. Cilvēki nesekoja Mārtinam Luteram Kingam, jo viņam bija prioritātes un stratēģija. Nē! Cilvēki viņam sekoja, jo – “Man ir sapnis!” Visticamāk, jūs iedomāsieties konkrētu cilvēku, kuram uzticējāties; kurš ļāva jums noticēt, ka varat vairāk; ka jutāties sadzirdēts, nozīmīgs, iedrošināts. Viņš jums ļāva kaut ko sajust, un tā rezultātā jūs kaut ko darījāt. Līderība ir ļoti emocionāla un ļoti praktiska.

Jāpārstāj sev jautāt – kā es varu nokļūt tur, varas hierarhijas augšgalā, bet gan – kuru cilvēku nākotne man patiesi rūp? Mums ir vajadzīgi līderi, kuri izrāda rūpes pavisam konkrētā veidā, kuri liek justies sadzirdētiem.

Latvijā patlaban trūkst līderu augstākajos varas līmeņos, kuri palīdzētu mums saskatīt lielākas, cēlākas iespējamības stāstu nākotnē un gribētu vest mūs uz šo pagaidām vēl neesošo vietu un laiku par spīti cenai, kas par to jāmaksā.

Trūkst to, kuri mūs ved, par kuriem bez šaubīšanās var teikt – viņi runā tiešu valodu un saka patiesību, atzīst savas kļūdas un atvainojas, klausās un sarunājas, ir pazemīgi, iejūtīgi un personīgi līdzpārdzīvo par tiem, kuri cieš visvairāk, saglabā ciešu kontaktu ar sabiedrību, noliek malā savas intereses un spēj uzupurēties, paceļ mūsu sirdis uz augstākiem ideāliem un palīdz mums augt, lepojas ar Latviju un tās cilvēkiem, saprot problēmu komplekso būtību, pieņem sarežģītus lēmumus.

Aiz problēmas saskatīt cilvēku

Viena no lielākajām līderības problēmām Latvijā šodien ir vienkāršotu, tehnisku risinājumu piemērošana adaptīvām problēmām izglītībā, medicīnā, ekonomikā, drošībā un visās citās jomās.

Viena no pirmajām lietām, ko līderiem palīdz izprast Džona Kenedija Valdības skolā Hārvardā, ir atšķirība starp tehniskām un adaptīvām problēmām. Tehniskai problēmai ir skaidrs cēlonis, skaidrs risinājums, un eksperti ar to parasti tiek galā – gluži tāpat kā speciālisti tiek galā ar sāpošu zobu vai saplīsušu auto. Taču līderi vada cilvēkus, un līdz ar to visas problēmas, ar kurām tie saskaras, ir adaptīvas. To cēlonis ir saprotams, tikai sanākot kopā visām iesaistītajām pusēm, jo tās visas ir kaut kā saistītas ar problēmas rašanos un līdz ar to – tām pieder arī daļa no risinājuma.

Adaptīvu problēmu risināšanā vissvarīgākais ir veidot drošu vidi, kurā visas problēmā iesaistītās puses var ne tikai diskutēt un uzdot jautājumus, bet arī strādāt ar emocijām un zaudējumiem, veidot un uzturēt attiecības, labāk saprotot problēmu, nevis cīnīties pret to vai vienai pret otru. Šādas vides uzdevums ir veidot dzīvas, īstas, atklātas sarunas. Dehumanizācija – otra uzskatīšana par priekšmetu, instrumentu savu mērķu īstenošanā – ir viens no cēloņiem varas un sabiedrības atsvešinātajās attiecībās. Un tās iet abos virzienos.

Kur ņemt tādus līderus?

Liela mūsu problēma ir augstākajā varas elitē esošie “psiholoģiskie pusaudži”, kuri varu izmanto, lai apmierinātu savas “pusaudžu” vajadzības. Šķiet, viņi vēl nav izauguši līdz tam vērtību līmenim, lai kalpotu cēliem mērķiem, uzupurētos. Vēlme dzīvot labi ņem virsroku. Kur ņemt patiesi iedvesmojošus līderus?

Pirmkārt, mūsu tautas pieredzē ir vismaz trīs izšķiroši posmi, kad nelielas ļaužu grupas – pieci, seši kopā sanākuši enerģiski, drosmīgi, izglītoti, garīgi nobrieduši pieaugušie – bijušas gatavas altruistiski kalpot Latvijai. Bez tā nebūtu ne mūsu tautas piedzimšanas pirmajos Dziesmusvētkos, ne pirmās, nedz arī otrās neatkarības. Tieši tas ir vissvarīgākais – grupa, nevis indivīds, kas sanāk kopā nebūt ne lielā vienprātībā, bet saprašanā, ka ir kāds lielāks mērķis, kā vārdā ir vērts apvienoties un darīt kopā. Tādi cilvēki taču mums ir gan valsts pārvaldē, gan nevalstiskajās organizācijās, gan biznesā, gan tai pašā politikā! Taču nereti šie līderi cīnās pa vienam. Un nekas nav vieglāk kā šādu atšķirīgo balsi izolēt, izstumt, samalt. Kā reiz rakstīja antropoloģe Margareta Mīda, “nekad nešaubieties, ka neliela grupa apņēmības pilnu cilvēku spēj mainīt pasauli; patiesībā tikai tā tas vienmēr ir noticis.” Viens nevar mainīt sistēmu, bet kopā tas ir iespējams.

Otrkārt, par līderi nepiedzimst un par līderi nevar kļūt, klausoties lekcijas par līderību. Nevar mainīt pasauli, nemainot sevi. Tā ir vienīgā patiesība, kuru mēs neapspriedām Valsts līderu attīstības programmā. Lai kļūtu par līderi, jābūt nonākušam tajā punktā dzīvē, kad autentiskums ir svarīgāks par izpatikšanu cilvēkiem un kad ir radusies nepieciešamība attīstīties garīgi, emocionāli, strādāt ar savām personības ēnas pusēm, saklausīt un atsaukties savam patiesajam aicinājumam. Un, visbeidzot, nepieciešama telpa, idejas un prakses, lai attīstītu savu līderību pieredzē kopā ar citiem.

Tieši tāpēc tapa Valsts līderu attīstības programma, kurā vissvarīgākā līderības teorija ir katra paša individuālā teorija, kuras efektivitāte tiek pārbaudīta nekavējoties praksē, saņemot tiešu atgriezenisko saiti no biedriem. Viss ir vienkārši – vai šī teorija liek citiem sekot tev? Vai tā aizkustina emocionāli un liek rīkoties praktiski? Bez sekotājiem nav līderības.

 

Autore ir SSE Riga Valsts līderu attīstības programmas vadītāja