Likumsargi pārmeklē krāteri pie daudzdzīvokļu mājām Harkivā 25.novembrī. Bedri izsita Krievijas raķete. Ievainoti tika vismaz 19 cilvēki. Foto - Vjačeslavs Madijevskis/Ukrinform/ZUMA Press Wire/Scanpix
Ap Latvijas neatkarības proklamēšanas dienu Ukrainas gaisa spēki izplatīja video, kurā redzams, kā bijusī bērnudārza audzinātāja Natālija Grabarčuka ar pārnēsājamo raķešu palaišanas ierīci Igla notriec uz kādu ukraiņu objektu lidojošu okupantu izšautu raķeti. Vasarā Vācijas medijs Deutsche Welle rakstīja par angļu valodas skolotāju Filipu Averenkovu, kurš vairs psiholoģiski nespējis turpināt darbu Kijivā, kamēr valsts austrumos norisinās karš, tādēļ atsaucies valsts aicinājumiem iestāties armijā. Jau kopš kara sākuma biznesa vadībā iegūtās zināšanas armijas labā lietā liek veiksmīgs uzņēmējs Heorhijs Volkovs, kurš salīdzinoši mierīgajā Dņipro pilsētā atstāja savu biznesa konsultāciju un digitālā mārketinga uzņēmumus, lai tagad frontē vadītu bezpilota lidaparātu operatoru vienību. «Kad sākās pilna mēroga karš, es nebiju saistīts ar armiju un nebiju arī Rembo ar AK-47 rokās. Taču es zināju, ka man kaut kas jādara, lai cīnītos ar krievu ļaunumu,» nesen portālam Euromaidanpress.com stāstīja 37 gadus vecais uzņēmējs.
Šie ir tikai daži no tūkstošiem stāstu, kas aizvadīto trīs gadu laikā nonākuši masu mediju uzmanības lokā. Un vēl daudz vairāk ir tādu, par kuriem neviens nav dzirdējis. Visu šos stāstu centrā ir pašaizliedzīgi Ukrainas iedzīvotāji. Cilvēki, kuri kara sākumā ne vien neaizbēga no valsts, bet arī atteicās no relatīvi drošās dzīves Ukrainas vidienē un rietumdaļā, lai dotos aizstāvēt dzimteni. Satraukti, pat nobijušies, bet apņēmības pilni cīnīties par to, lai arī nākamās paaudzes varētu dzīvot brīvā Ukrainā un pašas lemt, ar kurām valstīm sadarboties un kādā virzienā attīstīties.
«Kad izeju ārā, redzu, ka vairākums cilvēku ir nobijušies. Karš ir sasodīti biedējošs. Tajā vai nu salūzti, vai arī kļūsti stiprāks,» DW citē no angļu valodas skolotāja par kareivi kļuvušo Filipa Averenkova teikto, un tas precīzi raksturo to, kas noticis ar ukraiņu tautu. Kara pirmajās dienās vērojamo paniku un izmisumu nomainījusi nelokāma apņēmība uzvarēt šo karu. Neraugoties uz milzīgo fizisko nogurumu, nepietiekamo bruņojumu un mēnešiem ilgo nesatikšanos ar tuviniekiem, brīvības cīnītāji frontes līnijā turpina pašaizliedzīgu cīņu pret skaitliskā pārsvarā esošu pretinieku.
Vienkāršo cilvēku drosmi un apņēmību apbrīnoju jau savos pirmajos braucienos uz karadarbības zonu, vedot palīdzības sūtījumus no Latvijas, un apbrīnoju to joprojām. Grūtību nesalauzti, stipri un drosmīgi.
No šiem cilvēkiem varam un vajadzētu iemācīties tik daudz. Kaut vai to, ka ikdienas nebūšanām nevajadzētu kļūt par iemeslu, lai mēs uzgrieztu muguru savai valstij. Pat ja mums ir sajūta, ka dažkārt valsts uzgriež muguru mums.
Ukrainā notiekošā asiņainā kara tūkstošās dienas kontekstā dzirdam valstu līderus runājam par Ukrainai nepieciešamajiem ieročiem, naudu, atļaujām uzbrukt Krievijai tās teritorijā un miera nosacījumiem. Tie visi ir neapšaubāmi svarīgi jautājumi, tomēr ša kara pašā centrā tomēr ir cilvēki. Ukrainas iedzīvotāji. Profesionāli karavīri, vienkārši strādnieki, skolotāji, sportisti, uzņēmēji. Cilvēki, kuri dodas uzbrukumos, aizstāvas ierakumos, vada dronus, nogādā hospitālī ievainotos biedrus. Bez viņu cīņasspara valstij nebūtu izdevies noturēties pret iebrucēju nu jau gandrīz trīs gadus. Bez viņu pašaizliedzības Ukrainas šodien vairs nepastāvētu kā neatkarīga valsts.
Diemžēl pašaizliedzības cena bieži vien ir dzīvība. Un ukraiņi šajā karā maksā augstu cenu. Armijas vadība reti publisko zaudējumu apmēru, lai nedotu pretiniekam iespēju izkalkulēt aizsardzības līniju stāvokli. Tomēr upuru skaits ir nojaušams. The Wall Street Journal nesen publicēja amerikāņu izlūkdienestu aplēses, ka nepilnos trīs kara gados varētu būt nogalināti aptuveni 80 000 Ukrainas aizstāvju un vēl 400 000 ievainoti.
Šis ir ļoti detalizēti dokumentēts karš. Kopš 2022. gada februāra interneta resursi ir pārpildīti ar karotāju nofilmētajiem videoierakstiem. Gan no droniem, gan viedtelefoniem, gan no pie ķermeņa piestiprinātajām kamerām. Tajos redzama varonīga cīņa, pārdroši manevri un arī karavīru bojāeja. Daudzi no video redzamajiem cilvēkiem jau ir krituši kaujās. Mēs viņiem vairs nevaram palīdzēt. Taču mēs varam būt pateicīgi ikvienam ukraiņu karavīram par ieguldījumu netaisnīgajā karā. Varam pateikt viņiem paldies komentāros zem video. Varam noziedot naudu vai noderīgas lietas. Varam sarunās ar saviem draugiem un kolēģiem vēlreiz un vēlreiz atgādināt, ka cīņa nav galā, un arī viņu sniegtā palīdzība noderēs. Un ja kādā aptaujā jautā, kam šogad esam visvairāk pateicīgi, tad varam atbildēt – Ukrainas brīvības cīnītājiem!
Jo uz spēles joprojām ir ne tikai Ukrainas brīvība, bet visas Rietumu pasaules drošība. Un šobrīd par to ar ieročiem rokās cīnās ukraiņi. Noguruši, nosaluši, nepietiekami apbruņoti, bet garā nesalauzti.
Autors ir zemessargs, profesors, polārpētnieks
