Autora foto
Reģionālās un valsts drošības kontekstā par drošību jārūpējas vienmēr, arī miera laikos. "Ja gribi mieru, gatavojies karam," teica romieši. Šī gatavošanās var izrādīties visefektīvākā, ja par to gādā ne tikai valsts un starptautiskās organizācijas, bet katrs individuāli vai apvienojoties kopienās. Domājot par iespējamu ārkārtas situāciju, var rasties jautājums: “Ko es varu darīt, lai palīdzētu?” Viens no līdzdalības veidiem ir problēmu risināšana, iekļaujoties brīvprātīgo organizācijās.
Brīvprātīgajā darbā cilvēki ar dažādām prasmēm un atšķirīgu pieredzi var dot ieguldījumu savā kopienā un sabiedrībā kopumā. Par to esmu arī pārliecinājies praksē, sniedzot brīvprātīgo palīdzību Hersonas apgabalā. Tā ir atbildības un pilsoniskās apziņas izpausme, būtiska sabiedrības solidaritātes pazīme, kur katrs mazs ieguldījums veido plašāku līdzdalības tīklu. Brīvprātīgo loma kara situācijās ir nenovērtējama. Tieši brīvprātīgie ir tie, kas sniedz kritisku atbalstu gan civiliedzīvotājiem, gan militārajiem spēkiem.
Kā brīvprātīgais Hersonā es pieredzēju dažādus izaicinājumus un guvu vairākas atziņas. Ir svarīgi saprast, ko mēs varam darīt šodien, lai rīt mums nenāktos saskarties ar šiem izaicinājumiem. Ukrainā pirmās problēmas, ar kurām sabiedrība saskārās kara apstākļos, bija resursu trūkums, koordinācijas izaicinājumi un brīvprātīgo drošības apdraudējums.
Tik daudz miera laikā pašsaprotamu lietu kara laikā ir nesasniedzamas – degviela, veikali, aptiekas, mediķi, pajumte utt. Jāsaprot, ka visi uzbūvētie aizsardzības plāni var strādāt labi, bet X stundā tie var nenostrādāt vispār vai apstāties pie pirmā neparedzētā šķēršļa. Tāpēc ir svarīgi apzināties iespējamos scenārijus, balstoties citu pieredzē, un pastāvīgi veikt plānu "stresa testus" reālajā dzīvē, lai identificētu vājās vietas vai tā saukto "pudeles kaklu".
Visi secinājumi jāapkopo un jāuzlabo trūkumi. Piemēram, kas notiks tad, ja visi iedzīvotāji nolems vienā dienā doties uz lidostu, ostu, staciju vai robežu? Pirms pāris gadiem mēs to visu vērojām TV ekrānos no Ukrainas kaimiņvalstu robežām.
Ārkārtas situācija miera laikā un kara laikā būtiski atšķiras. Karš noris nemitīga stresa un spriedzes apstākļos, nav laika domāt un svērt – pasaule pārvēršas pirmatnējā haosā. Ukrainas skaudri gūtās atziņas ir jāizmanto, lai Latvijas sabiedrība būtu gatava rīkoties racionāli, ja nākas saskarties ar iespējami sliktāko scenāriju – militāru iebrukumu.
Valsts uzdevums ir rūpēties par tās drošību un tas tiek realizēts dažādos veidos. Drošība un aizsardzība ir izvirzīta par prioritāti. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) nemitīgi rīko mācības sadarbībā ar sabiedroto spēkiem. Taču ir tāds jēdziens kā civilmilitārā sadarbība jeb CIMIC – tā ir formāla sadarbība starp militārajām vienībām un civilajām institūcijām, organizācijām, kā arī sabiedrību kopumā. Tas ietver tieši sadarbību krīžu pārvaldībā, miera uzturēšanā un humanitāro palīdzību nodrošināšanā, gādājot par maksimāli efektīvu resursu izmantošanu, un koordinētas palīdzības sniegšanu.
Lai gan sadarbība pastāv, tai vajadzētu būt pieejamākai un saprotamākai visai sabiedrībai, arī tiem, kuri vēl nav iesaistījušies, vai kuriem nav brīvprātīgā darba pieredzes. Brīvprātīgie bieži nodrošina dzīvības glābšanai nepieciešamos resursus, piemēram, pārtiku, ūdeni, medicīniskos materiālus un pajumti cilvēkiem, kuri nonākuši konfliktu skartajās zonās. Šāds atbalsts ir īpaši nozīmīgs apgādes ķēžu traucējumu laikā. Kara laikā brīvprātīgie nereti piedalās arī medicīniskajā palīdzībā. Daudzi medicīnas darbinieki kā brīvprātīgie dodas uz frontes līnijām vai kara skartajām zonām, lai sniegtu pirmo palīdzību ievainotajiem u.c.
Būtiska ir vienotas datu bāzes izveide. Krīzes apstākļos tām būtu jābūt pieejamām iedzīvotājiem. Tādās datu bāzēs būtu reģistrēti gan palīdzības sniedzēji jeb brīvprātīgie, gan tie, kuriem primāri nepieciešama palīdzība.
Kad 2022. gadā agresorvalsts atkārtoti iebruka Ukrainas teritorijā, daļa iedzīvotāju bēga pāri robežām, daļa palika. Starp tiem, kas palika, bija veci ļaudis, cilvēki ar īpašām vajadzībām, smagi slimie, kuri parasti pilnībā vai daļēji ir atkarīgi no radinieku vai brīvprātīgo palīdzības. Ja palīdzība viņiem nav tikusi organizēta un šī cilvēku grupa nav iepriekš apzināta (nav zināms, cik tādu ir, kur tos meklēt, kas viņiem ir visvairāk nepieciešams, kur vajadzīgo dabūt un citas ar to saistītas problēmas), tad šī iedzīvotāju grupa cieš pirmie – pat bez lodēm. Ukrainas pieredze māca, ka šāda datubāze jāizveido laikus – vēl pirms krīzes.
Arī resursi būtu jāreģistrē šajās vienotajās datu bāzēs – medikamenti, higiēnas līdzekļi, pārtika u.c. Piemēram, Ukrainā Kijivas brīvprātīgajiem bija problemātiski pārvietoties no viena Dņepras krasta uz otru, jo tilti bija slēgti un bez atļaujas tos šķērsot nedrīkstēja. Ārkārtas situācijās valstī tiek noteiktas komandantstundas, līdzīgi kā tas bija Covid-19 laikā Latvijā. Šādi ierobežojumi būtiski ietekmē resursu un brīvprātīgo plūsmu. Tāpēc informācijas pieejamība ir kritiski svarīga, lai nodrošinātu ātru resursu pieejamību un piegādi.
Jādomā par mobilās aplikācijas un zvanu centra izveidi kā neatņemamu daļu no organizētās palīdzības sistēmas, kas nodrošinātu ātru un precīzu informācijas apmaiņu starp iedzīvotājiem un atbildīgajām institūcijām.
Visbeidzot jāpatur prātā, ka teorija un prakse nereti krietni atšķiras. Tāpat kā bruņotajos spēkos, arī brīvprātīgajiem būtu regulāri jāveic apmācības gan krīzes pārvaldībā, gan resursu plānošanā. Lai nodrošinātu, ka sistēma darbojas reālajā dzīvē, ir nepieciešami regulāri testi un uzlabojumi. Ir svarīgi iegūt atsauksmes no brīvprātīgajiem un iedzīvotājiem, lai identificētu problēmas un strādātu pie uzlabojumiem. Taču pats galvenais – ikvienam no mums ir jābūt gatavam un jāapzinās savs individuālais rīcības plāns ārkārtas situācijā. Tādēļ, manuprāt, ir būtiski sadarboties noturības pilnveidošanā un zināšanu apmaiņā nacionālā, Baltijas jūras reģiona un starptautiskā mērogā.
Autors ir domnīcas Veselības aprūpes sistēmu noturība viens no dibinātājiem
