Vita Dumanska ir labi pazīstama personība Ukrainas pilsoniski aktīvajā sabiedrībā, kura pašlaik vienlaikus «stutē» vīru, bērnus un ideju par labāku valsti
Tikko dzelzceļa stacijā sagaidījusi divus dēlus, kuri atgriezušies no ciemošanās pie radiem Ļvivas apgabalā, kijiviete Vita Dumanska steidzas uz apspriedi par jaunu politisku projektu. «Kara laikā sieviešu loma Ukrainā pieaugusi līdz neticamiem apmēriem,» ar smaidu saka 39 gadus vecā sieviete. «Ukraiņu sievietes šodien spēj tikt galā ar visu pat tad, kad pazūd elektrība. Tas nav ne slikti, ne labi. Tā ir mūsu realitāte.» Īpašu atbalstu no viņas gaida arī vīrs, kas nesen demobilizēts no armijas un atkal cenšas pielāgoties civilpersonas dzīvei.
Dumanska ir labi pazīstama personība Ukrainas sabiedrībā, jo vada kustību Chesno (Godīgi). No tās jau vairāk nekā 10 gadus baidās korumpēti politiķi un prokrieviski noskaņoti deputāti. Chesno regulāri analizē valsts parlamenta un pilsētu domju darbu, īpaši kritizējot izšķērdīgus un acīmredzami negodprātīgus lēmumus. Kara laikā tā izveidojusi arī īpašu reģistru, kurā apkopo informāciju par tiem, kas lobējuši Krievijas intereses, tādā veidā veicinot militāro agresiju.
Vitas līderisma gars sācis izpausties jau bērnībā, kad mazpilsētā netālu no Ļvivas uzaugusī meitene mērķtiecīgi īstenoja savu sapni par studijām un zinātnisko karjeru galvaspilsētā. Pabeigusi aspirantūru Kijivas Nacionālajā ekonomikas universitātē, viņa sāka pirmos veiksmīgos projektus Kijivas Ekonomikas skolā. Pati visvairāk lepojas ar programmu Agroledi (Agrolēdija), kas atbalsta sievietes, kuras nodarbojas ar uzņēmējdarbību lauksaimniecībā. Šajā programmā vairākiem desmitiem sieviešu tika sarīkoti braucieni uz līdzīgiem uzņēmumiem Eiropā, lai iegūto varētu izmantot savā dzimtenē.
Pašcieņas revolūcijas laikā 2013. un 2014. gadā Vita bija otrā bērniņa gaidībās. Kamēr vīrs aktīvi apmeklēja protesta pasākumus Kijivas centrā, viņa pēdējos grūtniecības mēnešos savās mājās laipni uzņēma aktīvistus, kuri meklēja naktsmītni vai vienkārši vēlējās izmazgāt drēbes.
Krimas aneksija un kara sākums Donbasā Vitu satrieca tik ļoti, ka viņa nolēma aktīvi iesaistīties sabiedriskās aktivitātēs, lai tādā veidā cīnītos par demokrātisku valsti.
«2013. vēl bija pretošanās gads, bet 2014. gadā pavērās lielo iespēju logs,» uzskata Vita. «Sociālie aktīvisti beidzot jutās sadzirdēti, kļuva par viedokļu līderiem, paši nonāca varas un kontroles institūcijās.» Arī Chesno, sadarbojoties ar citām organizācijām un partneriem Eiropā, spēja īstenot svarīgas politiskās reformas — elektronisko ienākumu deklarāciju ieviešanu un jaunas vēlēšanu sistēmas izveidošanu, atsakoties no mažoritārās sistēmas, kas smakoja pēc korupcijas. Ne viss, protams, gāja gludi, atceras Vita. Īpaši spurojās oligarhi, ierosinot pret aktīvistiem dažādas tiesas prāvas, bet viņiem piederošie mediji «gāza virsū dažādus dubļus». Bija arī draudu zvani un vēstules.
Paralēli cīņai pret korupciju aktīvisti pamanīja, ka Ukrainā veidojas arvien spēcīgāks prokrieviskais spārns — gan televīzijā, gan parlamentā, gan arī reģionālā līmenī. No šodienas skatpunkta tā izskatās kā savlaicīga gatavošanās pilna mēroga Krievijas invāzijai.
Lai gan dažādi avoti brīdināja par gaidāmo iebrukumu, Vita emocionālā līmenī atteicās ticēt, ka sāksies plaša mēroga karš. Uzbrukums viņas ģimeni pārsteidza Kijivā, no kurienes bēgšana līdz Ļvivai ar abiem bērniem prasīja 24 stundas. Divas dienas vēlāk vīrs brīvprātīgi pieteicās mobilizācijai, bet Vita iesaistījās jaunās sabiedriskās aktivitātēs.
Dumanska atzīst, ka, lai gan vada vienu no spēcīgākajām analītiskajām nevalstiskajām organizācijām Ukrainā un bija saņēmusi ne vienu vien brīdinājumu, viņa emocionālā līmenī atsacījās ticēt, ka būs liels karš.
«Piemēram, bija sagādāta tonna maizes, kuru vajadzētu izdalīt trūcīgajiem. Zinājām, ka daudzi cilvēki atraduši patvērumu dzelzceļa stacijā. Sazvanījāmies ar stacijas vadītāju un devāmies turp ar kravas automašīnu. Burtiski stundas laikā bija jānokārto policijas caurlaide.» Mazliet vēlāk Chesno dzima ideja ķerties pie lietas, kurā viņi ir profesionāli — organizācija izveidoja «valsts nodevēju reģistru», sniedza intervijas ārzemju medijiem, skaidrojot Ukrainas politiskos un sociālos izaicinājumus.
Privāti Vitas vislielākās raizes pašlaik ir bērnu izglītība, kura acīmredzami cietusi kara laikā, kad mācības notika attālināti. «Jāpastutē» arī vīrs, kas atgriezies savā iepriekšējā darbā. Vita novērojusi, ka ne tikai Chesno, bet arī daudzās citās organizācijās vadošus amatus arvien biežāk ieņem spēcīgas sievietes. Un viņa par to priecājas. «Man vienmēr ir bijis augsts pašnovērtējums. Taču tagad arī daudzām citām sievietēm ir unikāla iespēja realizēt sevi dažādās sfērās — sākot no augstākās vadības un beidzot ar profesijām, kuras tradicionāli tika uzskatītas par «vīriešu lietu». Klīst runas, ka mums pat varētu būt sieviete premjerministre — pirmo reizi 15 gadu laikā. No vienas puses, durvis ir atvērtas, bet, no otras puses, tā ir ļoti liela atbildība! Drīzumā mēs būsim sieviešu vadīta nācija,» Vita noslēpumaini pasmaida.
Ar vīru Oleksandru.
Foto no personīgā arhīva
* Rakstu sērija Ticot uzvarai pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra