Kara dēļ jāliek krieviem pasaulē justies nekomfortabli

Pagājušonedēļ pieredzētais Krievijas zvērīgais raķešu trieciens Kijevas bērnu slimnīcai bija skaudrs atgādinājums ikvienam «kara nogurdinātajam», kurš padevies ilūzijai, ka līdz ar pieklusušo ziņu plūsmu no Ukrainas apsīkusi arī karadarbība. Tā diemžēl nav. Nav apsīcis ne karš, ne okupantu zvērība.

ANO Cilvēktiesību novērošanas misija Ukrainā pēc video ierakstu analīzes un notikuma vietas izpētes izvirzījusi pieņēmumu, ka trieciens bijis tiešs, nevis ēkā iekritusi notriekta raķete. Tātad plānots uzbrukums civilajam objektam. Apšaudīt ar raķetēm slimnīcu, kurā ārstējas pašu spēkiem evakuēties nespējīgi bērni, ir visgļēvākā, nožēlojamākā rīcībā, kādu vien spēj veikt bruņots karavīrs.

Tā spilgti izgaismo Kremļa melus, ka Krievija ir gatava miera sarunām un varētu izbeigt karu kaut šodien.

Kad karojošās puses ir apņēmības pilnas apklusināt ieročus un sēsties pie sarunu galda, tās necenšas apzināti vairot sāpes jau tā daudz cietušajiem civiliedzīvotājiem. Karadarbību eskalē vien tie, kuri vēlas pretinieka pilnīgu sakaušanu. Tātad varam secināt, ka Krieviju un Vladimiru Putinu neinteresē miers, konflikta izbeigšana vai kompromiss. Viņus interesē Ukrainas beznosacījuma padošanās, kas tiek īstenota ar neierobežotu civilo teroru. Izklausās pazīstami? Mēs paši, latvieši, esam to piedzīvojuši un zinām krievu mentalitāti.

Zīmīgi, ka uzbrukums notika tieši pirms NATO 75.samita, kas pagājušās nedēļas vidū norisinājās Vašingtonā. Līdz ar to šādu uzbrukumu varētu tulkot arī kā signālu aliansei, ka Maskava nebaidās no iespējamiem atbildes soļiem. Drīzāk pat tā provocē, pārbauda Rietumus, lai redzētu, kā tie reaģēs uz atklātu bezkaunību.

NATO apsolītā militārā palīdzība 40 miljardu eiro apmērā nozīmē, ka Krievija tik drīz nevarēs pieveikt ukraiņus kaujas laukā.

Lai cik ļoti viņi palielinātu kaujas spējas, arī Ukrainai būs ko likt pretī. Tādēļ varam prognozēt, ka krievi centīsies pastiprināt raķešu uzbrukumus, mēģinot pārraut elektrības padevi, apkuri un iznīcinot civiliedzīvotājus. Baidos, ka nākamajos mēnešos mēs redzēsim vēl vairāk apzinātu teroru aktu. Slimnīcas, tirdzniecības centri, lielās dzīvojamās ēkas, skolas. Apdraudētas būs visas ēkas, kur uzturas daudz cilvēku. Tuvojoties ziemai, atstāšana bez pajumtes būs vēl nežēlīgāka nekā vasarā.

Cerams, ka es kļūdos. Taču atkal – mēs paši to esam piedzīvojuši un zinām, kā krievs domā un uzvedas. Maz ticams, ka uz iznīcināšanu vērsti cilvēki varētu pēkšņi mainīties. Pēc pagājušās nedēļas notikumiem vairs nesaprotu, kam vēl ir jānotiek, lai lēmumu pieņēmēji rietumos pamostos un beigtu sapņot par miera sarunāšanu. Runāšanai jau bija divarpus gadi, un nekas nav sarunāts. Kādēļ tagad, kad Krievija iedarbinājusi kara laika ekonomiku, lai tā vēlētos runāt?

Domāju, ka Kremlī nostiprinās pārliecība, ka gadu gaitā viņiem izdosies «nomocīt» ukraiņus.

Ja paraugāmies vēsturē, tad tieši šāda «gumijas stiepšana» ir krievu kara plāna sastāvdaļa. Krievi pieraduši dzīvot nekomfortablos apstākļos, tādēļ spēj pusbadā un aukstumā izturēt ilgāk nekā pretinieki. Šādā veidā tiem izdevās sagaidīt gan Napoleona varenās armijas apmiršanu, gan nacistu karaspēka sairšanu ieilgušā karā divās frontēs.

Rietumu līderiem jāapzinās – pat ja tuvākajos mēnešos izdotos nosēdināt Krievijas un Ukrainas līderus pie miera sarunu galda, nebūtu nekādu izredžu izdzirdēt no Putina, ka viņš atdos Krimu un okupētās Ukrainas austrumu teritorijas. Aizmirstiet par to! Labākajā gadījumā viņš piekritīs novilkt jauno abu valstu robežu pa pašreizējo frontes līniju. Ticamāk gan, ka tiktu izvirzītas vairākas citas prasības – neuzņemt Ukrainu ES un NATO, iecelt Krievijai lojālāku valdību un citi absurdi ultimāti, kas būtībā neļautu Ukrainai funkcionēt kā patiesi brīvai un demokrātiskai valstij.

Tieši tādēļ nevajag domāt, ka ar krieviem var tirgoties vai vienoties.

Viņi nemeklē mieru. Viņi saprot tikai un vienīgi spēka valodu. Kā dzīvnieki mežā. Stiprākais uzvar, bet vājākais, iespiedis asti starp kājām, nozūd brikšņos. Kamēr krieviem nebūs jāmūk atpakaļ uz savām sādžām, miera nebūs. To esmu sapratis no personīgās pieredzes, vairākas desmitgades dzīvojot Latvijā.

Ko gan varam darīt šādā situācijā, lai palīdzētu ukraiņiem padzīt okupantu? Esam jau iedevuši viņiem ieročus, naudu, sadzīves preces, apģērbus. Visu, ko varējām iedot. Domāju, ka pienācis laiks atņemt krieviem visu to, kas padara viņus spēcīgus – Rietumu sašķeltību un pašu krievu tik ļoti izdaudzināto «kultūras telpu», kas ļauj viņiem kādreizējās padomju ietekmes zonas valstīs justies tik komfortabli kā mājās. Pirmais ir politisks lēmums. Valstu līderiem jāvienojas ikvienā komentārā ieņemt stingru, nepielaidīgu pozīciju pret Krieviju un dot nepārprotamu signālu, ka attieksmes maiņa būs iespējama tikai pēc kara izbeigšanas un armijas izvešanas no Ukrainas teritorijas. Tad arī varēs sākt diskutēt par miera līgumiem un kompensāciju apmēriem.

Otrais ir gan politisks, gan pilsoniskās atbildības jautājums.

Ikviens eiropietis un arī citu valstu iedzīvotājs var un drīkst kategoriski atteikties runāt ar krieviem krievu valodā un atklāti demonstrēt, ka ne pats iebraucējs, ne «krievu kultūra» viņu zemē nav vajadzīgi. Jo īpaši tas attiecas uz postpadomju valstīm, kur trīs desmitgades pēc impērijas sabrukšanas joprojām veikalos un citās publiskās vietās jautājumi tiek uzdoti krieviski un arī atbildes skan šajā valodā. Jo retāk krievi dzirdēs savu dzimto valodu, jo mazāks viņiem šķitīs «russkij mir» jeb krievu pasaule. Un varbūt kādā dienā iedomātā «ģeržava» jeb lielvalsts pašu krievu prātā būs sarukusi par niecīgu, reti apdzīvotu pleķīti starp Pleskavu un Urāliem.

Juris Alberts Ulmanis ir zemessargs, profesors, polārpētnieks.