Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1
Latviešu proza 2023. gadā
Grāmata kā dārgums un vērtība, ko tai piešķir nepasakāmais, un vārdi, kurus nevaram atrast ikdienas sarunā, sociālajos tīklos publicētā monologā vai arī informatīvi kritiskā avīžrakstā — šo atziņu gribētu paturēt prātā, pārlūkojot pagājušajā gadā izdoto prozu. «Esmu centies paust nepasakāmo,»1 atzīst norvēģu rakstnieks Juns Fose, kura vārds viņam piešķirtās Nobela prēmijas dēļ pagājušajā gadā skaļi izskanēja literārajā pasaulē. Atbildot uz jautājumu, vai rakstnieks augsto apbalvojumu uztver arī kā balvu par «literāru« literatūru plašākā nozīmē, Fose apliecina ticību literatūrai, kas ir neapšaubāma pašvērtība, literatūrai, kas, cik vien iespējams, ir patiesa un laba un kurai nav cita nodoma.2 Viņš runā par literatūru, kuras mērķis nav informēt, sprediķot, pamācīt un kuras valodai ir neatkarīga eksistence. Iespējams, kāds norādīs, ka citēt Nobela prēmijas laureātu nav oriģināli un ka viņa mēraukla literatūras vērtībai nav piemērojama latviešu prozas autoriem. Tomēr interesanti, ka līdzīgu domu gandrīz vienlaikus ir paudis citas pagājušā gada balvas — vācu grāmattirgotāju ikgadējās Miera prēmijas — saņēmējs rakstnieks Salmans Rušdi: «Man nepatīk literatūra, kurai ir nolūki, kura īstenībā ir maskēts politisks komentārs un kura mani grib pamācīt. (..) Tai nav jāsaka, ko darīt vai domāt. Tai ir jābūt.»3
Rietumu rakstniecība pašlaik jūt spiedienu no abām politiskā spektra pusēm, ko akcentē arī Rušdi, runājot par amerikāņu literatūru. Tāpat vācu valodā rakstošie autori arvien biežāk nonāk situācijās, kad jau leksiskā līmenī īpaši jāpiedomā pie «neitrālu» vārdu izvēles, jo sabiedrībā norisinās aktuāla diskusija, piemēram, valodas lietojuma jautājumos, un radošajā procesā ar to nākas rēķināties. Lielākajai daļai autoru politkorektums šķiet vērā ņemams faktors pārliecības vai vienkārši karjeras izredžu dēļ. Globālākā literatūras apritē šīs tendences iezīmē izaicinājumus, par kuriem signalizē dažādi strāvojumi sabiedrībā. Rodas jautājums, vai un cik lielā mērā un kā literatūra var risināt sociālas problēmas.
Mīts, fantāzija, pārpasaulīgais
«No kurienes rodas stāsti?» Salmana Rušdi romānā Hārūns un stāstu jūra zēns Hārūns jautā tēvam, kurš atbild: «Tie rodas no citiem stāstiem, no stāstu jūras, pa kuru mēs visi kuģojam.» Rušdi mitoloģiju te izceļ kā iedvesmas avotu, no kura smeļ daudzi. «Lielākā daļa stāstu tomēr sakņojas citos stāstos, iespējams, vairākos stāstos, kas ir savā starpā saistīti, kas saplūst un mainās, un pastāvīgi kļūst par jauniem stāstiem. To mēs saucam par fantāziju.»4
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.