Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 3
Emocijas Maijas Priedītes debijas dzejoļu krājumā virmuļo pārliecinošā vārdu, stāstu un tēlu audumā, kas var šķist pārāk intensīvs, samezglots, barbarisks. Sarunvalodas plūdums ne mirkli neļauj aizmirst par reālo, bet metaforas liekas uzlaužam gandrīz katru vārdu. Kamēr lasītājs mēģina izsekot stāstam vai liriskās varones radu rakstiem, īstais nozīmes un jēgas avots atveras citur. Tas atgādina kuģošanu Instagram vai Facebook — tu vēro, šķiro un reizēm arī reaģē uz ļaužu izrādīšanos, ikdienas hroniku, skaistiem dabasskatiem, ģimenes fotogrāfijām, deklarācijām un gadījuma rakstura bildēm, un… tev sāp. Tā, lasītāj, ir tava dzīve, kurā tev izdodas ieskatīties itin kā no malas. Tomēr, lai pie tās nonāktu, nākas noberzēt (valodisko) čaulu. Priedītes gadījumā tieši tas arī ir dzejas akts.
