Austrumslāvu faktors

Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1

Kādos mītos Krievija balsta vēstījumus par «krieviskā elementa» klātbūtni Latvijas teritorijā kopš aizlaikiem? Un kāpēc tiem pretī mums jāliek savs vēstures stāsts?

Sarunā piedalās Daina Bleiere, vēstures doktore, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece, Juris Goldmanis, vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas docents, Andris Levāns, vēstures doktors, LU asociētais profesors, Vēstures un filozofijas fakultātes Arheoloģijas nodaļas vadītājs, Gvido Straube, vēstures doktors, LU profesors, Latvijas vēstures institūta direktors, Ineta Ziemele, tiesību zinātniece, Rīgas Juridiskās augstskolas profesore, Ph.D. (Kembridža). Sarunu sagatavoja Rudīte Kalpiņa.

Krievijas propagandisti nereti stāsta, ka Latvijas teritorija senatnē bijusi krievu zeme un šeit dzīvojušas krievu kopienas. Kas jums par to sakāms?
Andris Levāns. Apgalvojums, ka Latvija un Igaunija ir krievu vēsturiskās zemes, ir tipisks pa­domju historiogrāfijas izdomas auglis. Šī ģeopo­litiskā ideja savukārt sakņojas krievu vēsturnieka Nikolaja Karamzina daiļradē, kurš 18.—19. gad­simta mijā sacerēja Krievijas impērijas kā vieno­tas valsts vēstures stāstu: karu rezultātā šajā «val­stī» iekļautās Baltijas teritorijas esot senas «krievu zemes», sākot no 11.—13. gadsimta. Kā arguments tika piesaukta Polockas un Pleskavas kņazu «vēs­turiskā» ietekme Austrumbaltijas reģionā, kas esot paliekoši — reliģiski, politiski un kulturāli – transformējusi ne tikai Daugavas baseina etniskās kopienas.

Ineta Ziemele. No starptautiskā skatpunkta un pēc tā, ar ko saskaros praksē, — mēs savu vēstures stāstu ne tikai neesam līdz galam izpētījuši, mēs to arī nestāstām citiem. Taču pasaulē norisinās naratīvu cīņa, kas ir arī politiska cīņa. Diskusijās, kas notiek «lielajās» politiskajās un akadēmiskajās valodās, Latvijas balss diemžēl ir klusa un nemanāma. Trūkst mūsu naratīva par Krievijas elišu ilgstošo cīņu par mūsu teritoriju, par varu un par resursiem, par piekļuvi Baltijas jūrai.