«Katra stāstnieka vaduguns lielā mērā nosaka to, ko un kā viņš stāsta,» uzsver Māra Mellēna. Foto — Aivars Liepiņš.
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 1
Sarunājas Māra Mellēna un Guntis Pakalns
Pēdējos gados aizvien biežāk ierasts rakstīto vārdu aizstāt ar runāto. Vieni teic, ka turpinās lasīt, jo lasot teksta saturu var apgūt ātrāk, nekā klausoties. Citiem pa prātam transportā pavadīto laiku atvēlēt jaunas informācijas uzņemšanai, domām, izziņai. Vēl citi šausminās, ka no rakstības kultūras kāpjamies atpakaļ mutvārdu kultūrā, kas radīs negatīvas sekas, jo rakstības kultūras ir jaudīgākas un niansētākas, ar daudz plašāku un ietilpīgāku valodu nekā mutvārdu tradīcijā.
Tomēr arī literatūra vēsturiski veidojusies uz mutvārdu kultūras pamata. Labs stāsts joprojām ir pieprasīts un par vērtīgu atzīts gan rakstos, gan vārdos, gan mākslā un citās jomās. Tieši ar mutvārdu starpniecību mēs mantojam un nododam tālāk to, ko sauc par tradīciju — savai kultūrai svarīgo un raksturīgo dzīves uztveri un pasaules skatījumu. No paaudzes paaudzē attīstām izpratni par savstarpējo sadzīvošanu, visu to, kas ietverams bieži izzobotajā, bet tāpēc jau vērtību nezaudējušajā vārdā «dzīvesziņa».
