Ja darbinieks nodara zaudējumus darba devējam

Rakstā aplūkosim būtiskākos jautājumus par civiltiesisko atbildību, kas var rasties situācijā, kad darbinieks nodara zaudējumus darba devējam.

Saskaņā ar Latvijas Civillikumu katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību ir nodarījis (1779.pants). Vispārīgie civiltiesiskās atbildības priekšnoteikumi ir prettiesiska vainojama darbība vai bezdarbība, zaudējumi un cēloņsakarība starp tiem.

Runājot par zaudējumiem, ko darbinieks nodarījis darba devējam, jāņem vērā arī Darba likuma kā speciālā likuma noteikumi attiecībā pret Civillikuma regulējumu šajā jautājumā. Lai gan Darba likuma 86.pants vispārīgi nosaka līdzvērtīgu pamatprincipu – darbiniekam ir pienākums darba devējam atlīdzināt radušos zaudējumus, ja viņš tos ir nodarījis darba devējam prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ – tomēr Darba likums satur arī citus detalizētākus noteikumus, ieskaitot izņēmumus, kas tiks aprakstīti tālāk rakstā.

Kas ir darbinieka prettiesiska, vainojama rīcība?

Kā minēts augstāk, darbiniekam ir jāatlīdzina darba devējam zaudējumi, kurus viņš nodarījis savas prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ.

Ar “prettiesisku rīcību” klasiski saprot kāda normatīvā akta pārkāpumu. Tomēr tiesu praksē ir atzīts, ka darbinieka rīcība atzīstama par prettiesisku ne tikai kāda konkrēta normatīvā akta pārkāpuma gadījumā, bet arī tad, ja viņš, neizrādot nepieciešamo rūpību, vai nu vispār nepilda, vai nepienācīgi izpilda savus darba pienākumus, kas konkretizēti darba līgumā un citos darba devēja aktos, kas viņam ir saistoši[1].

Tātad par prettiesisku rīcību uzskatāmi arī gadījumi, kad zaudējumi nodarīti, ja darbinieks bez attaisnojoša iemesla neveic tam uzdotos darba pienākumus, vai arī veic tos nepienācīgi. Rīcība var būt ne tikai darbība, bet arī darbinieka bezdarbība, piemēram, gadījumā, ja darbinieks neizpilda savus darba pienākumus.

Piemēram, darbiniekam darba pienākumu veikšanai ir uzticētas darba devēja materiālās vērtības (manta), noslēdzot par to līgumu (piemēram, nosaucot to par materiālo vērtību līgumu), un līgumā vai darbiniekam saistošos iekšējos noteikumos nosakot, kā darbiniekam jārīkojas ar šo mantu. Ja darbinieks būtu pārkāpis šos rīcības noteikumus, kā rezultātā uzticētajai darba devēja mantai tiktu nodarīts kaitējums, varētu iestāties darbinieka atbildība.

Kā piemēru var pieminēt lietu, kad darba devējs instruēja kravas pārvadājumu šoferi, ka apstāties drīkst tikai drošās vietās, tomēr šoferis Rumānijā apstājās atpūsties ārpus apdzīvotas vietas neapsargātā stāvvietā, kur tika nozagta daļa pārvadātās kravas. Tiesa secināja, ka darbinieks apzinājās iespējamo risku, tomēr izvēlējās apstāties ārpus apdzīvotas vietas, nevis apsargātā stāvvietā, līdz ar to viņš ir pieļāvis rupju neuzmanību. Šādos apstākļos nebija pamata atbrīvot darbinieku no zaudējumu atlīdzināšanas pienākuma.[2]

Svarīgi atzīmēt, ka Darba likuma regulējums par darbinieka nodarītajiem zaudējumiem darba devējam attiecas ne tikai uz tiem zaudējumiem, kurus darbinieks nodarījis darba laikā, vai veicot darbu. Darba likuma noteikumi regulē arī atbildību par citiem, ar nolīgtā darba veikšanu nesaistītiem zaudējumiem. Piemēram, ja darbinieks, reibumā braucot ar transportlīdzekli darba devēja teritorijā pēc darba laika, nodara bojājumus šim darba devēja transportlīdzeklim un citai darba devēja mantai.

Kā cita veida situācijas piemēru no tiesu prakses var minēt, kad darbinieks, veicot darbu, apstiprina rēķinus par komercaģenta komisijas maksas apmaksu sabiedrībai, kura pieder viņa laulātajai, lai gan praksē komercaģenta pakalpojumi nemaz netika sniegti. Šādu fiktīvu rēķinu apmaksa rada zaudējumus darba devējam, par kuriem būtu atbildīgs darbinieks[3].

Savukārt attiecībā uz “vainojamu” rīcību, tradicionāli ir jānoskaidro fiziskas personas psihiskā attieksme pret pārkāpumu nodoma un neuzmanības veidā. Tā kā vaina praksē vairs netiek izdalīta kā atsevišķs civiltiesiskās atbildības konstatēšanas priekšnoteikums, tad jautājums par vainojamību ir aktuāls, vērtējot, par kādiem zaudējumiem darbiniekam jāatbild un vai šajā sakarā pastāv kādi darbinieka atbildības ierobežojumi.

Par kādiem zaudējumiem atbild darbinieks?

Parasti darbinieks atbild tikai par darba devēja tagadējās mantas samazinājumu, bet neatbild par sagaidāmās peļņas atrāvumu.

Taču Darba likums paredz sekojošus izņēmumus no šī pamatprincipa:

• darbinieks atbild par visiem darba devēja zaudējumiem (tātad, arī negūto peļņu), ja zaudējumi nodarīti ar darbinieka ļaunu nolūku (bet saistībā ar darba veikšanu), vai tādas viņa prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ, kas nav saistīta ar nolīgtā darba veikšanu;
• ja darbinieka darbs saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku, viņš par zaudējumiem atbild vienīgi tad, ja zaudējumi darba devējam nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ.

Papildus tam, darbinieks pilnībā vai daļēji atbrīvojams no civiltiesiskās atbildības par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem:

• ja arī darba devējs pats — ar saviem rīkojumiem vai nenodrošinot pienācīgus darba apstākļus vai darba aprīkojumu — bijis vainīgs zaudējumu nodarīšanā. Šādā gadījumā darbinieka civiltiesiskās atbildības apmērs nosakāms atkarībā no lietas apstākļiem, īpaši ņemot vērā to, ciktāl pārsvarā bijusi darbinieka vai darba devēja vaina;
• ja darba devējs nav brīdinājis darbinieku par šādu zaudējumu rašanās risku, ko darbinieks nav paredzējis un viņam nevajadzēja paredzēt, kā arī tad, kad darba devējs nav ievērojis pienācīgo rūpību, lai zaudējumus novērstu vai mazinātu.

Jebkurā gadījumā tiesa atkarībā no lietas apstākļiem var samazināt darbinieka civiltiesiskās atbildības apmēru atbilstoši viņa mantas stāvoklim[4].

Tālāk pievērsīsimies augstāk minēto gadījumu detalizētākam aprakstam.

Kad darbinieks atbild par visiem zaudējumiem?

Latvijas Civillikums nosaka, ka “Zaudējumu atlīdzības un citu civiltiesisku seku ziņā rupja neuzmanība pilnīgi pielīdzināma ļaunam nolūkam”[5].

Tātad darbinieks atbild par visiem darba devēja zaudējumiem, ja darbinieks nodara zaudējumus:

• ar ļaunu nolūku, vai
• rupjas neuzmanības dēļ, vai
• prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ, kas nav saistīta ar nolīgtā darba veikšanu.

Ar ļaunu nolūku jāsaprot katrs tīšs kaitējums[6].

Ja darbinieks vainojami nodara kaitējumu darba devējam bez ļauna nolūka, tad sāk darboties prezumcija, ka darbinieks ir pielaidis neuzmanību. Neuzmanība var būt viegla vai rupja. Par visiem darba devēja zaudējumiem darbinieks atbildēs, ja būs pieļāvis rupju neuzmanību. Latvijas Civillikums definē, ka neuzmanība ir rupja, ja:

• darbinieks rīkojas augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi, vai
• mazāk rūpējas par viņam uzticētām svešām lietām un darīšanām nekā par savām paša, vai arī
• uzsāk tādu darbību, kuras kaitīgums un bīstamība nevarēja un nedrīkstēja palikt viņam nezināmi[7].

Pretstatīšanai jāpiemin, ka “par vieglu neuzmanību atzīstams tās rūpības un čaklības trūkums, kāda vispār jāievēro krietnam un rūpīgam saimniekam”[8].

Rupju neuzmanību var konstatēt, piemēram, ja darbinieks, rīkojoties augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi, vispār nav veicis apstākļiem parasti atbilstošus pasākumus, vai vispār neko nav darījis, vai veicis formālus, nebūtiskus pasākumus, lai izvairītos no zaudējumiem, vai, kaut arī, nevēlēdamies negatīvās sekas, tomēr ignorējis drošības pasākumus. Šis kritērijs jāvērtē objektīvi, salīdzinot, kāda būtu bijusi kādas citas personas parastā rīcība šajos apstākļos[9].

Tas, vai zaudējums nodarīts ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ, ir izvērtējams katrā konkrētā situācijā, atkarībā no zaudējumu nodarīšanas faktiskajiem apstākļiem.

Praksē tas ne vienmēr ir izdarāms vienkārši. Tā tiesa norādījusi, ka “ceļu satiksmes negadījumu iespējams izraisīt gan ar vieglu, gan ar rupju neuzmanību, un šo neuzmanības veidu nošķiršanai nepieciešams noskaidrot zaudējumus izraisījušās personas rīcību konkrētā negadījuma apstākļos un subsumēt to ar Civillikuma 1646. un 1645.panta normām”[10]. Tas ir, piemērojot Latvijas Civillikumā sniegto, augstākminēto vieglas un rupjas neuzmanības definīciju.

Piemēram, tiesa[11] atzina, ka darbinieks ir pieļāvis rupju neuzmanību situācijā, kad veica ielas seguma atjaunošanu, zāģējot asfaltbetonu blakus privātpersonas ielas malā novietotajai automašīnai (kas tur atradās jau pirms darbu uzsākšanas), neaizsedzot automašīnu ar kādu aizsargmateriālu, kā rezultātā automašīnas virsbūvei tika nodarīti bojājumi. Tā kā darba devējs ir atbildīgs par darbinieku izvēli un zaudējumiem, ko darbinieki nodarījuši (Latvijas Civillikuma 1782.pants), tad darba devējs bija atbildīgs par šiem automašīnai nodarītajiem zaudējumiem, savukārt darba devējs regresa kārtībā varēja vērsties pret darbinieku, prasot atlīdzināt automašīnas īpašniekam apmaksātos remonta izdevumus (kas veido darba devēja zaudējumus).

Citā lietā, operatīvā gāzes servisa transportlīdzekļa vadītājs krustojumā ar ierobežotu redzamību, ar ieslēgtām bākugunīm un skaņas signālu izbrauca no mazāk svarīga ceļa uz galveno ceļu. Tikai iebraucot krustojumā, vadītājs pamanīja kravas auto, kas brauca pa galveno ceļu, bet vairs nepaspēja nobremzēt, un notika ceļu satiksmes negadījums, kurā tika nodarīti bojājumi darba devēja transportlīdzeklim. Tiesa konstatēja[12], ka, vadot operatīvo transportlīdzekli ar ieslēgtiem skaņas un gaismas signāliem, vadītājam bija pamats paļauties par citu satiksmes dalībnieku pienākuma dot ceļu operatīvajam transportlīdzeklim izpildi, tādēļ vadītāja rīcībā tiesa nav saskatījusi rupju neuzmanību un zaudējumi no darbinieka netika piedzīti.

Tiesa arī norādīja, ka saukšana pie administratīvās atbildības nerada civiltiesisku atbildību. Tātad tas, ka tika sastādīts administratīvo pārkāpumu protokols un darbiniekam uzlikts administratīvais sods, automātiski nenozīmēja, ka darbiniekam iestājas civiltiesiskā atbildība par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem, jo bija jāvērtē lietas faktiskie apstākļi un Darba likuma noteikumi.

Ja darbs saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku

Ja darbinieka darbs saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku, viņš par zaudējumiem atbild vienīgi tad, ja zaudējumi darba devējam nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ.

Darbs, kas saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku, ne vienmēr būs darbs, kurš ir saistīts ar īpašu risku[13], tāpēc šos terminus nedrīkst jaukt.

Darba likums nedefinē, kas ir saprotams ar darbu, saistīto ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku, bet ir izmantojams Latvijas Civillikuma regulējums par darbību, kas saistīta ar paaugstinātas bīstamības apkārtējiem. Judikatūrā norādīts, ka “izvērtējot Darba likuma 86.panta ceturtās daļas saturu, tiesai jāņem vērā arī Civillikuma 2347.panta nosacījumi attiecībā par paaugstinātas bīstamības avota jēdzienu. Likums uzskaita darbības, kas saistītas ar paaugstinātu bīstamību apkārtējiem […]”[14].Šādas darbības, cita starpā, ir transports (piemēram, iekrāvēja vadīšana, auto vadīšana), uzņēmums (piemēram, darbs ar bīstamajām iekārtām), būvniecība, bīstamas vielas (piemēram, darbs ar sprāgstvielām) u.tml.

Tā tiesa lietā[15], kad instruktoram, veicot mācību braukšanu ar apmācāmo personu, automašīna nobraukusi no ceļa, sanesta un iebraukusi grāvī, kā rezultātā darba devēja automašīna tikusi bojāta, atzinusi, ka konkrētajos apstākļos instruktors (darbinieks) nav augstākā mērā vieglprātīgi vai nevērīgi ignorējis kādus drošības pasākumus, nav varējis veikt kādus pasākumus, kas novērstu ceļu satiksmes negadījumu un zaudējumu rašanos darba devējam. Nekonstatējot rupju instruktora (darbinieka) neuzmanību, veicot darba pienākumus paaugstināta riska apstākļos (tas ir, vadot transportlīdzekli), Darba likums nav paredzējis iespēju piedzīt zaudējumus no darbinieka.

Var norādīt, ka instruktors kā fiziska persona, kas māca vadīt transportlīdzekli personu, kurai nav atbilstošas kategorijas transportlīdzekļa vadīšanas tiesību, ir transportlīdzekļa vadītājs. Attiecīgi, minētie secinājumi var tikt attiecināti arī uz jebkuru citu darbinieku, kurš strādā par transportlīdzekļa vadītāju.

Ja darba devējs pats arī bijis vainīgs zaudējumu nodarīšanā

Darbinieks pilnībā vai daļēji atbrīvojams no civiltiesiskās atbildības par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem, ja arī darba devējs pats — ar saviem rīkojumiem vai nenodrošinot pienācīgus darba apstākļus vai darba aprīkojumu — bijis vainīgs zaudējumu nodarīšanā. Šādā gadījumā darbinieka civiltiesiskās atbildības apmērs nosakāms atkarībā no lietas apstākļiem, īpaši ņemot vērā to, ciktāl pārsvarā bijusi darbinieka vai darba devēja vaina.

Piemēram, ja darbinieks brīdina darba devēju, ka kāda no darba iekārtām ir sabojājusies un ar to nevar pilnvērtīgi strādāt, taču darba devējs uzstāj, ka ar šo ierīci darbiniekam ir jāstrādā un jāsaražo nepieciešamais apjoms preču. Rezultātā darbinieks izgatavo nekvalitatīvu preci, un šādas preces izgatavošana rada zaudējumus darba devējam. Šajā gadījumā darbinieks būtu atbrīvojams no atbildības[16].

Ja darba devējs nav brīdinājis darbinieku par zaudējumu rašanās risku

Tāpat darbinieks pilnībā vai daļēji atbrīvojams no civiltiesiskās atbildības par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem, ja darba devējs nav brīdinājis darbinieku par šādu zaudējumu rašanās risku, ko darbinieks nav paredzējis un viņam nevajadzēja paredzēt, kā arī tad, kad darba devējs nav ievērojis pienācīgo rūpību, lai zaudējumus novērstu vai mazinātu.

Piemēram, ja darbinieks veic darbu ar darba devēja traktoru. Darba devējs ir informēts, ka, beidzot strādāt ar traktoru, ir nepieciešams veikt attiecīgus nostiprināšanas pasākumus, lai nodrošinātu, ka no traktora nakts laikā neizlīst degviela. Taču darba devējs par šādu pasākumu veikšanu nav informējis darbinieku, kā rezultātā darbinieks pasākumus neveic un degviela no traktora iztek. Ņemot vērā to, ka darba devējs nav informējis darbinieku par šādu pasākumu nepieciešamību, kā arī darbinieks pats nevarēja un viņam nevajadzēja paredzēt šādu pasākumu veikšanu, jo parasti traktoriem šādi pasākumi nav jāveic, darba devējs arī nav tiesīgs prasīt zaudējumu atlīdzību[17].

Savukārt darba devēja nepienācīga rūpīga būtu konstatējama, ja darbinieks izmantotu darba mašīnu, kuru ir pienākums tehniskā kārtībā uzturēt darba devējam. Ja darba devējs nebūtu laikus nodrošinājis, ka darba automašīnai tiek uzliktas ziemas riepas un darbinieks, izmantojot darba mašīnu, izraisītu ceļu satiksmes negadījumu, kas noticis laika apstākļiem neatbilstošu riepu dēļ. Šajā gadījumā, nenodrošinot darbinieku ar atbilstošu un tehniskā kārtībā esošu automašīnu, darba devējs nebūtu rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks, tādēļ darbiniekam nebūtu pienākuma atlīdzināt darba devējam nodarītos zaudējumus saistībā ar ceļu satiksmes negadījumu[18].

Kam ir pierādīšanas pienākums?

Tāpat kā citos darba strīdos, arī zaudējumu nodarīšanas gadījumā pierādīšanas pienākums ir darba devējam. Tam būs jāpierāda, ka darbinieka rīcība bijusi prettiesiska, ka ir radušies zaudējumi, un ka pastāv cēloņsakarība starp šo darbinieka rīcību un zaudējumiem.

Vienošanās par zaudējumu atlīdzināšanu vai ieturējumi?

Darbinieks un darba devējs var vienoties un noslēgt līgumu par to, ka darbinieks labprātīgi atlīdzinās nodarītos zaudējumus, piemēram, veicot ikmēneša maksājumu noteiktas summas apmērā.

Alternatīvi, ar darbinieka piekrišanu darba devējs ir tiesīgs ieturēt zaudējumu atlīdzību no darbinieka darba samaksas.

Jānorāda, ka Darba likums ierobežo atļauto ieturējumu apmēru, nosakot, ka ieturējumi nedrīkst pārsniegt 20% no darbiniekam izmaksājamās mēneša darba samaksas, un jebkurā gadījumā darbiniekam saglabājama darba samaksa minimālās mēneša darba algas apmērā un par katru apgādībā esošu nepilngadīgo bērnu līdzekļi valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā[19]. Aizliegts izdarīt ieturējumus no atlaišanas pabalsta, atlīdzības par darbinieka izdevumiem un citām darbiniekam izmaksājamām summām, uz kurām nedrīkst vērst piedziņu. Minētais 20% ieturējuma apmērs neattiecas uz gadījumu, kad darbinieks labprātīgi atlīdzina nodarītos zaudējumus.

Tiesu praksē norādīts, ka „ieturēt” var to, kas darbiniekam pieder vai vismaz viņam uz to ir tiesības. Darba devēja atteikums piešķirt daļu no naudas summas, uz kuru kā prēmiju var pretendēt darbinieks, tādējādi “ieturot” zaudējumus, nav pieļaujams[20].

Ja nav iespējams panākt vienošanos par to, ka darbinieks labprātīgi atlīdzina zaudējumus, vai arī ja darbinieks nepiekrīt ieturējumu veikšanai (piemēram, arī zaudējumu apmēram), darba devējs var celt atbilstošu prasību tiesā divu gadu laikā no zaudējumu nodarīšanas dienas. Jārēķinās ar to, ka ceļot prasību tiesā, darba devējam būs jāmaksā valsts nodeva, kuras apmērs atkarīgs no prasības summas (darba devējam pozitīva lietas rezultāta gadījumā tiesas izdevumus var piedzīt no darbinieka).

Darba līgumā nevar iekļaut vispārīgu noteikumu par to, ka darbinieks piekrīt zaudējumu ieturēšanai no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas, jo atbilstoši Darba likuma 6.pantam šis noteikums nebūtu spēkā, jo pasliktina darbinieka stāvokli, salīdzinot ar Darba likuma prasībām.

Nobeigumā ir jānorāda, ka darbinieka vispārīgais pienākums atlīdzināt zaudējumus, ja viņš tos ir nodarījis darba devējam prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ, kā noteikts Darba likuma 86.panta pirmajā daļā, neaprobežojas ar laiku, kad faktiski pastāv darba tiesiskās attiecības. Darba devējam nav liegts aizsargāt savas aizskartās intereses arī situācijā, kad zaudējumu nodarīšanas fakts atklāts pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas[21]. Piemēram, darba devējs var veikt inventarizāciju arī pēc darbinieka atbrīvošanas no darba, lai konstatētu precīzus darba devējam radušos zaudējumus[22].

 

Autore ir ZAB Ellex Kļaviņš vecākā eksperte, zvērināta advokāte

[1] Piemēram, Senāta 2004.gada 20.oktobra spriedums lietā SKC-570/2004.

[2] Latgales apgabaltiesas Civillietu kolēģijas 2014.gada 15.decembra spriedums lietā Nr.C12206212.

[3] Skat. Senāta 2019.gada 25.janvāra spriedums lietā SKC-19/2019.

[4] Darba likuma 86., 87.pants.

[5] Latvijas Civillikuma 1645.pants.

[6] Latvijas Civillikuma 1641.pants.

[7] Latvijas Civillikuma 1645.pants.

[8] Latvijas Civillikuma 1646.pants.

[9] Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna redakcijā. Civillikuma komentāri. Saistību tiesības. // 151.lpp., Mans īpašums. Rīga. 2000.g.

[10] Senāta 2019.gada 31.maija spriedums lietā Nr.SKC-112/2019.

[11] 2022.gada 19.aprīļa Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas spriedums lietā Nr. C29360821.

[12] 2019.gada 31.maija Senāta spriedums lietā Nr.SKC-112/2019.

[13] Darba aizsardzības likuma 1.panta 19.punkts.

[14] Senāta 2007.gada 14.marta spriedums lietā Nr.SKC-110.

[15] Turpat.

[16] Darba likums ar komentāriem. // ZAB “BDO Zelmenis & Liberte”, 2010., 173.lpp.//

[17] Turpat, 173.lpp.

[18] Turpat, 174.lpp.

[19] Darba likuma 80.pants.

[20] Tiesu prakses apkopojums darba tiesībās. // SKC-356/2009 // Rīga, 2012. //

[21] Senāta spriedums lietā Nr. SKC-1265/2020.

[22] Senāta 2019.gada 25.janvāra spriedums lietā Nr. SKC–19/2019 (C28406114).