#ļaujietmumsbūt

Daudzām Latvijas lauku skolām pašlaik ir jāsaskaras ar reorganizācijas vai likvidācijas  draudiem, kas tik skaisti un nevainīgi paslēpti aiz “skolu tīkla sakārtošanas” idejas, kura pašvaldību kabatās sola iepludināt visnotaļ iekārojamu naudas summu un jau paguvusi apžilbināt ne vienu vien izpildvaras pārstāvi. Mēģinot glābt, kas glābjams, platformā Manabalss.lv parakstus vāc gan atsevišķu skolu atbalstam, gan visu Latvijas lauku skolu aizstāvībai.

Ja es būtu politiķe, rakstītu strupi un lietišķi: arī Talsu novadā skolu tīkla sakārtošanas ietvaros plānots reorganizēt vairākas skolas, tai skaitā Mērsraga vidusskolu.

Bet esmu domājošs un dzīvs cilvēks, kam patīk lauki un kas lauku dzīvotspējā saskata arī visas valsts dzīvotspēju. Tāpēc nerakstīšu atturīgi un apvaldīti. Rakstīšu, ļaujoties emocijām, kādas pašlaik bango daudzviet lauku skolās.

Savās pārdomās dalos reti. Parasti soctīklos dalos ar dabas un kaķīšu bildēm vai ierakstu šo to par literatūru – un to pašu tikai draugu lokam. Taču 19. janvārī man Facebook vietnē gadījās ievietot publiski pieejamu ierakstu, ar kuru cilvēki dalījās vairāk nekā tūkstoš reižu. Maniem ierakstiem tāds lasījumu skaits ir neierasts un rekordliels, bet es no sirds priecājos, ka publicēto pamanīja, nepalika vienaldzīgi un dalījās. Tajā pašā laikā šāda atsaucība parāda, cik ļoti sasāpējis ir lauku skolu jautājums, kuru (vai tiešām visas valsts līmenī?) tik ļoti grib izgriezt kā sastrutojušu augoni vai paslaucīt zem paklāja.

Par ko es rakstīju? Par to, kā Mērsraga vidusskolas skolotāji, cerot saglabāt mācību iestādes vidusskolas posmu un aicinot Talsu novada domes deputātus ieklausīties saprāta balsī, piedāvāja mācīt vidusskolas klasēm, nesaņemot atalgojumu. Es rakstīju par Talsu izpildvaras ieceri “reorganizēt” Mērsraga vidusskolu, padarot to par pamatskolu (bet mēs tak visi zinām, kāds ir nākamais solis, vai ne?). Un rakstot es domāju ne tikai par saviem bērniem, bet par visiem mana ciemata un kaimiņu ciemos dzīvojošajiem bērniem, kuru dzīves šāds lēmums ne tikai ietekmēs, bet, ļoti iespējams, pat izpostīs. Jo svešu bērnu nav. Bērni ir sabiedrības daļa, par ko mums, gudrajiem un atbildīgajiem pieaugušajiem, jārūpējas, un tieši bērni būs tie, kas veido un veidos Latviju.

Redzot, kāds liktenis piemeklē Latvijas lauku skolas, un uzzinot par negodprātīgu, tuvredzīgu un tumsonīgu ieceri reorganizēt Mērsraga vidusskolu (un tādējādi nākotnē arī izpostīt veselu ciematu), mērsradznieki nespēj palikt vienaldzīgi. Šī nu ir tieši tāda situācija, kad katrs cilvēks sāk domāt, kādi cīņas ieroči viņam ir pieejami. Būdama rakstniece, ķeros pie man pazīstamākā ieroča – vārda, jo skolu slēgšanu uzskatu par kliedzošu kangarismu, kas robežojas ar valsts nodevību.

Mērsraga vidusskola cīnās par nākotni. Taču ne tikai savu, bet arī visa ciemata nākotni – kura var būt krāšņa un daudzveidīga, ar iedzīvotājiem, darba vietām, jaunajām ģimenēm un parastu ikdienu – nevis tikai hipsterīgu vasarnieku piepildītu, kur aukstākos un nemīlīgākos gadalaikos valda kapa klusums.

Tāpat kā Mērsraga vidusskola pret iznīcību un klaju aplamību cīnās arī Engures vidusskola un daudzas citas Latvijas skolas – vietas, kur bērniem ir jāaug, jāpilnveidojas, jāmācās un jāpiedzīvo bērnība un pusaudža gadi.

Dzīvojot Rīgā un dzirdot par kārtējās lauku skolas reorganizāciju, var ienākt prātā vīzija par šķību koka namiņu, kurā mācās pieci bērni, kuriem pavisam noteikti būs labāk, ja viņus apvienos ar vēl pieciem bērniem no blakus miesta šķībā skolas namiņa. Taču realitātē viss ir citādāk. Ir funkcionējoša, dzīvības pilna skola, kas kalpo arī par pieejamības vidusskolu, ar modernu sporta zāli, mācītspējīgiem pedagogiem un nākotni. Protams, Mērsraga vidusskolā, kas atrodas starp jūru un ezeru, skolēnu skaits nebūs tāds, kāds būtu teritorijā, ko neierobežo šādas neapdzīvojamas platības, toties šī skola ir pieejamības vidusskola Ķūļciema, Ķipatciema un citur dzīvojošajiem bērniem, kuriem šī ir vienīgā aizsniedzamā skola. Lai gan skola nav liela, tā dzīvo un negrasās izmirt, un bērni var apmeklēt pulciņus un pasākumus, doties uz bibliotēku un iesaistīties dažādos konkursos, bet tam visam pāri ir nākotne.

Nav jābūt politiķim, lai saprastu, ka skola ir apdzīvotas vietas sirds. Ap skolu pulcējas iedzīvotāji, pateicoties kuriem, ciematā parādās gan dzīvība, gan uzņēmumi un darba vietas. Veidojas kopiena, rosīgs kodols, kas dzīvo un raugās nākotnē.

Ticiet vai ne, bet Mērsragā tik tiešām ir viss, sākot no ģimenes ārsta un beidzot ar kultūras centru, bibliotēku un radošiem, uzņēmīgiem cilvēkiem, kas grib, spēj un dara. Tomēr Talsu novada dome, cilvēki, kuriem būtu jārīkojas vietējo iedzīvotāju interesēs, jau dala ietaupīto un valsts kompensācijās sapelnīto naudu, bet nekāds loģisks plāns vai saprātīga stratēģija netiek piedāvāta.

Iedomāsimies, kas notiks ar apdzīvotu vietu, ja pazudīs vidusskola. Jaunās ģimenes, kas vēl tikai plāno savu nākotni, lūkosies turp, kur vidusskola ir. Cilvēki – visdažādākie cilvēki, gan rūdīti vietējie, jaunienācēji, gan tie, kas vēl tikai plāno nomainīt Rīgu pret kādu citu vietu, – izvēlēsies dzīvot citur.

Tālākais jau ir vienkārša cēloņsakarību virkne, kad, samazinoties iedzīvotājiem, samazinās darba vietas, sarūk pamatskolas skolēnu skaits, iet mazumā veikalu apgrozījums… Un ciemats apklust – tāpat kā klusē daudzas citas brīnišķīgas vietas Latvijā. Ak, jā, un samazinās arī nodokļu ieņēmumi pašam novadam.

Izglītība pienākas visiem bērniem. Bet ir bērni, kuriem būs lemts braukt 25 un vairāk kilometrus uz kaimiņciema vai “tuvākās” pilsētas (jau pārpildīto) skolu, jo izpildvaru neinteresē nedz bērni, nedz viņu vecāki un ciematu nākotne. Izpildvaras prioritāte nav izglītība.

Daudziem no viņiem rūp tikai tūlītējs labums, šķietams ietaupījums un savs bezgalīgais ego, kas ir apreibis no vissenākās indes pasaulē – varas. Ja notiks viņu prāts, tad gar jūru posmā Kauguri – Ventspils paliks tikai viena – Rojas – vidusskola. Vai tas ir pieļaujams?

Reti kurš mūsdienu politiķis un vadītājs atbilst senās Grieķijas domātāju noformulētajiem vadītāja ideāliem un standartiem, un par to Mērsraga iedzīvotāji, tiekoties ar Talsu novada domes pārstāvjiem, pārliecinājās paši. Lai parādītu sevi no vēl nelāgākas puses, deputāti kā mierinošu piemēru pieminēja Kolkas daļēji likvidēto skolu: sak, tur vilks govi apēda, tā ka nebēdājiet, ka mēs jums visu kūti izkausim. Bet uz tikšanos ar domes pārstāvjiem sanākušiem vecākiem atlika tikai noskatīties uz cilvēkiem, kas, tikuši augstos amatos, ir aizmirsuši ne tikai cilvēcību, bet arī elementāru saskarsmes kultūru un pieklājību.

Labi apzinoties, ka šādas problēmas pašlaik skar daudzas lauku skolas, es tomēr atsakos ticēt, ka cerību nav. Nevēlos samierināties ar to, ka visās Latvijas lauku teritorijās skolas tiek vērtētas tikai pēc izdevīguma. Negribu pieļaut, ka aplamu motīvu vadītiem izpildvaras pārstāvjiem izdosies nodzēst saprāta gaismu uz visiem laikiem. Nav pieļaujams, ka dzīvi un dzīvotspējīgi ciemati pārvēršas par rēgaino Stirnu ciemu vai kādu no daudzām citām spokainajām Latvijas vietām, kuru nenosargāja un “reorganizēja”.

Ko mēs varam darīt?

Neklusēt. Cīnīties. Nesamierināties. Rakstīt. Runāt. Bet, ja nevar runāt, tad kliegt, cik spēka, jo mums katram taču ir savi lauki, kurus gribam redzēt dzīvības pilnus un plaukstošus.

Kā teica kāds no Mērsraga vietējiem: tāda sajūta, ka atkal esmu uz barikādēm.

Jā gan, uz barikādēm, kur otrā pusē ir nekrietnība ar tūkstoš sejām.

 

Autore ir rakstniece un tulkotāja