Droši vien kādam vārds “elektrifikācija” galvenokārt asociējas ar elektrovilcieniem, bet patiesībā elektrifikācijas jēdziens piemērojams visām tautsaimniecības nozarēm. Elektrifikācijas galvenais uzdevums ir aizstāt tehnoloģijas un procesus, kur neatjaunojamu (vai grūti atjaunojamu) resursu enerģiju patērējošā iekārta – piemēram, dabasgāze vai malka tiek aizstāta ar elektroenerģiju patērējošu iekārtu, tādējādi samazinot fosilā kurināmā izmantošanu. Arī Latvijas Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā 2030. gadam (LNEKP), elektrifikācijai ir būtiska nozīme, jo tieši elektroenerģiju patērējošās iekārtas ir efektīvākas un praktiski nerada izmešus. LNEKP uzstādītos mērķus nebūtu iedomājams sasniegt bez elektroenerģijas plašākas izmantošanas visās tautsaimniecības nozarēs, sevišķi būtisku lomu plānā paredzot tieši transporta un mājsaimniecību sektoros.
Ņemot vērā, ka Latvija ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts, Latvijai ir jāievēro ES direktīvas, kas nosaka arī vadlīnijas saistībā ar mājokļu apsildi un emisiju samazināšanu, klimatneitralitāti. ES izvirzītie mērķi, kas attiecināmi uz enerģētikas sektoru un siltumapgādi, ir līdz 2030. gadam panākt siltuma emisiju gāzu (SEG) samazinājumu par 56% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, palielināt energoefektivitāti par 32.5% (salīdzinājumā ar prognozēm par paredzamo enerģijas patēriņu 2020. gadā), kā arī atjaunojamo energoresursu (AER) īpatsvaru par 32% no kopējā enerģijas patēriņa. Līdz 2050. gadam plānots panākt energoneitralitāti un samazināt SEG emisijas par 80-95%, salīdzinājumā ar 1990. gadu.
Nacionālā līmenī un Rīgas valstspilsētā pieņemtie un izstrādāto regulējumu mērķi ir līdz 2030. gadam samazināt SEG emisijas vismaz par 55% un par 66% salīdzinājumā pret 1990.gadu, 50% AER īpatsvars galapatēriņā, kā arī salīdzinājumā ar 2019.gadu paaugstināt AER īpatsvaru Rīgas pilsētas centralizētā siltumapgādes sistēmā (CSA) vismaz par 66%.
Lai izpildītu ES un nacionālos, kā arī Rīgas valstspilsētas izvirzītos enerģētikas mērķus, prioritāri lielajās pilsētās apkurē nepieciešams izmantot CSA piedāvāto siltumapgādi. Ja pilsētas teritoriālais plānojums neatbalsta CSA izmantošanu, iespējams izmantot alternatīvus risinājums (neņemot vērā fosilā kurināmā izmantošanu), piemēram, saules paneļu un siltumsūkņu apvienojumu, kas nodrošinātu klimatneitrālu siltumapgādes nodrošināšanu.
Elektrifikācija mājokļu apsildei iespējama, gan pašiem individuāli nomainot apkures avotu, gan pastarpināti – to darot CSA operatoriem.
Elektrifikācijas ietekmē, protams, pieaug kopējais sabiedrības elektroenerģijas patēriņš, tādēļ paralēli būtiska loma ir elektroenerģijas ģenerējošo jaudu īpatsvara palielināšanai elektroapgādes sistēmā, fokusējoties uz AER, piemēram, vēja un saules enerģija. AER īpatsvara pieaugumus ļautu stabilizēt elektroenerģijas cenas, tādējādi elektroenerģiju patērējošās iekārtas kļūtu daudz pievilcīgākas.
Būtiski elektrifikācijas attīstības katalizatori ir elektroenerģijas cena un finansējums elektroenerģiju patērējošajām iekārtām, tādēļ elektrifikācijas pārejas procesā svarīga loma paredzēta valsts atbalstam gan mikroģenerācijai, gan iekārtu nomaiņai. Atbilstoši AS Sadales tīkls informācijai, sadales sistēmai pieslēgto mikroģeneratoru kopējā ražošanas jauda šobrīd sasniedz 150 MW un sadales elektrotīklam pieslēgto mikroģeneratoru skaits jau pārsniedz 18 tūkstošus. Sadales sistēmai pieslēgto ģeneratoru (ražotāju) kopējā ražošanas jauda (VES un SES) sasniedz aptv. 372 MW, paralēli attīstoties lielas jaudas vēja parkiem reģionā.
Nākamais solis siltumapgādes elektrifikācijai būtu finansējuma pieejamība iekārtu nomaiņai vai modernizācijai. Precīzi dati par uzstādīto siltumsūkņu skaitu šobrīd nav pieejami, bet, lai veicinātu biokurināmā un dabasgāzes katlu nomaiņu uz siltumsūkņiem, tiek izstrādātas un piedāvātas valsts un pašvaldību atbalsta programmas un novērojams to skaita pieaugums, piemēram, ES fondu atbalsts siltumsūkņu uzstādīšanai mājsaimniecībās, kā arī 2023. gadā izsludinātais projekts pieteikumu atlasei siltumsūkņu uzstādīšanai pilsētu iedzīvotājiem.
CSA elektrifikācija ir vēl galēji neizpētīts procesu kopums. Kā piemēru var minēt Lietuvas galvaspilsētā Viļņā noteiktu energokopienu principu – konkrētā pilsētas rajonā ir noteikts konkrēts siltumapgādes veids. Piemēram, vienā lielākā kvartālā vai rajonā tā ir centralizētā siltumapgāde, kādā citā tas ir saules paneļu un siltumsūkņu risinājums un citu siltumapgādes risinājumu šai teritorijās nav atļauts izmantot, jo šādu risinājumu paredz teritoriālais plānojums. Šāds risinājums Rīgas teritorijā vēl nav noteikts, lai gan tiesību aktos tāds tika izskatīts.
Igaunijas pieredzē ir normatīvā regulējuma trūkums, kas neparedz, kā tiek izmantots saules paneļu un siltumsūkņu risinājuma apvienojums ar centralizēto siltumapgādi – problēma sistēmas apvienojumā ir tāda, ka CSA esošais siltumnesējs netiek atdzesēts, siltumenerģiju nododot ēkām, kā rezultātā, samazinās siltumslodze un siltumražošanas avotu saražotā siltumenerģija – saules paneļu un siltumsūkņu risinājums nodrošina siltumapgādi ēkām, daudz mazāk izmantojot centralizētās siltumapgādes siltumenerģiju.
Tomēr, lai arī šobrīd CSA elektrifikācija saskaras ar daudziem izaicinājumiem (regulētā vide, tehnoloģijas pieejamība, finansējums), ņemot vērā LNEKP uzstādītos mērķus, elektrības īpatsvaram CSA ir būtiski jāpieaug tuvākajos gados, un tiek prognozēts, ka 2050. gadā 62% CSA būs elektrificēti.
Kā piemēru varam minēt AS Rīgas Siltums, kurš arī paredzējis inovāciju un attīstības projektu izstrādi un īstenošanu ar elektroenerģijas izmantošanu siltumenerģijas ražošanai. Projektu ekonomisko efektu nosaka iespēja ražot siltumenerģiju periodos, kad zemās elektroenerģijas cenas ļauj ražot lētāk nekā ar dabasgāzi un pat koksnes šķeldu, kā arī sniegt elektrotīkla balansēšanas un frekvences regulēšanas pakalpojumus. 2024.gadā tiks uzsākta elektrodu katla ar jaudu 49 MW uzstādīšanas projekta realizācija siltumcentrālē Imanta. Līdzīgi projekti tiek plānoti arī citos Rīgas siltumavotos, pirms to uzsākšanas notiek izpētes darbi.
Tādejādi secināms, ka elektrifikācija mājokļu apsildē Latvijā jau pakāpeniski notiek, bet problēmjautājumi saistās ar CSA izmantoto siltumavotu integritāti un tiesisko regulējumu. Mājsaimniecības nākotnē arvien biežāk kā apkures risinājumu izvēlēsies siltumsūkņus, veicinot valsts kopējo elektrifikāciju. Ilgtermiņa efekts tam būs elektrības cenu stabilizēšanās un cita, mazāk zaļa un dabai mazāk draudzīga, veida kurināmā cenu kāpums (saistībā ar ES taksonomiju).
Autori ir programmas Nākotnes enerģētikas līderi Latvijā (NELL) dalībnieki, energoauditori
Pagaidām nav neviena komentāra