Citējot Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētāju Reira kungu, “sabiedrībā ir liels pieprasījums” mājokļu kredītņēmēju atbalstam virzīt likumprojektu, kas nerada negatīvas sekas Latvijas ekonomikas izaugsmei, atbilst labas likumdošanas principiem un sniedz palīdzību tiem, kam tā tiešām ir nepieciešama. Diemžēl esošās izmaiņas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kas nosaka “atlaidi” kredītņēmējiem, neparedz neko no augstāk minētā. Par Saeimas ieceri iebildumus ir izteikusi ne tikai Finanšu nozares asociācija, bet arī Latvijas Darba devēju konfederācija, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Ārvalstu investoru padome un Nekustamā īpašuma attīstītāju alianse. Lieki teikt, ka tos arī neviens vērā nav ņēmis.
Juridiskas neskaidrības un riski
Politiķu virzītajā likumprojektā par “atlaidi” mājokļu kredītiem var konstatēt virkni neskaidrību un tiesisku risku. Piemēram, attiecībā uz iecerēto nodevu, kuru iekasētu bankas, Latvijas tiesas (gan Satversmes tiesa, gan administratīvās tiesas) ir vairākkārt norādījušas, ka valsts vai pašvaldības funkciju pilnīgas īstenošanas uzlikšana privātpersonām nav pieļaujama. Nodevu administrēšana ir valsts vai pašvaldību funkcija, un nodevas ir maksājamas par valsts vai pašvaldības veicamajām darbībām, kas izriet no valsts vai pašvaldības funkcijām. Asociācija aicina atteikties no šādas netipiskas nodevas, jo tās administrēšana radīs ilgstošu un smagnēju procesu patērētājiem un kredīta devējiem. Jāņem vērā, ka bankas, administrējot šo nodevu, būs ne tikai atbildīgas par patērētāju tiesību ievērošanu, bet arī būs atbildīgas par valsts budžeta administrēšanu, kas automātiski iedarbinās smagnēju birokrātisku mehānismu.
Šis likumprojekts nav izstrādāts atbilstoši labas likumdošanas principam – tas neņem vērā datus, nav izvērtēta tā ietekme, kā arī nav ņemts vērā Saeimas Juridiskā biroja atzinumos paustais. Komisijas sēdēs dominē tikai deputātu viedoklis, kas netiek pamatots ar datu analīzi, izpaliek speciālistu diskusijas. Mūsu līdzšinējā pieredze liecina, ka racionāli argumenti politiķu diskusijās netiek ņemti vērā. Tie it kā izgaist un tiek interpretēti kā “draudi” vai “šantāža”. Šķiet, “atlaides” idejas virzītājiem pareizāka liktos banku klusēšana pat tad, ja skaidri redzams, ka tiek pieļauta neatgriezeniska kļūda. Taču klusēt mēs nedrīkstam – politiķi virza lēmumu, kas radīs negatīvas sekas banku klientiem un Latvijas ekonomikai kopumā. Ceram, ka deputātu vidū ir cilvēki, kuri mūs sadzirdēs, un, ka politiķi spēs atteikties no kārdinājuma pelnīt politisko kapitālu uz Latvijas iedzīvotāju rēķina, aizsedzoties aiz “ierādīsim bankām vietu”. Šāda pieeja nekādu ekonomisko izrāvienu nevar nodrošināt, turklāt nozīmē to, ka vārdu “banka” vēlāk citos lēmumos var aizstāt ar jebkuru citu biznesu.
Citu valstu prakse?
Līdz šim diskusijās nereti tiek piesauktas citas valstis. Neejot detalizētā katrs valsts situācijas analīzē, jāatzīmē, ka nav noliedzams, ka Eiropā hipotekāro kredītņēmēju papildu aizsardzība ir valstu redzeslokā. Katrā valstī ir cits finansējuma resursu un kredītu cenošanas modelis, arī Latvijā bankām tas nav vienāds. Vieni izmanto grupas resursus, citi vairāk noguldījumus, bet vēl citi – segto obligāciju priekšrocības.
Eiropas Centrālā banka (ECB) nostāja vairāk ir bijusi kritiska pret valstu rīcību, nekā atbalstoša, saskatot virkni risku. Piemēram, daudz piesauktajā Grieķijā atbalsts bija 0,2 procentpunkti, bet Latvijā to paredz 10 reizes lielāku. Jāatzīmē, ka valstīs, kas izvēlas sniegt atbalstu aizņēmējiem, arī depozītu likmes ir zemākas. Latvijā šobrīd depozītu likmes ir vienas no augstākajām eirozonā, turklāt nereti maksājam arī par kontu atlikumiem un krājkontiem, kuros līdzekļi ir pieejami praktiski nekavējoties. Spānijā un Itālijā tiek izmantots ienākumu slieksnis, kas Latvijā netiek izmantots. Apvienotā Karaliste izvēlējās vispamatotāko un atbilstošāko ceļu, no kā vadījās arī asociācija – izveidot ietvaru, kā atbalstu sniegt esošā regulējuma ietvaros. Mainīga vai fiksēta likme – tā ir mūžsena diskusija un katras valsts tradīciju jautājums ne tikai kredītu sakarā, bet arī citiem pakalpojumiem. Ilgtermiņā mainīgās procentu likmes izmantošana ir patērētājam izdevīgāka, salīdzinot ar 1 – 2 gadu strauju pieaugumu. Citās valstīs, kurās likmju pārskatīšana notiek reizi 3 vai 5 gados, likmju pieaugumu neizjūt tik strauji, bet pastāv ticama iespēja, ka izjutīs vēlāk, bet ilgāk.
Kas tālāk?
Asociācijas piedāvājums valstij bija vienkāršs – iekasējiet lielākā apmērā kādu no esošajiem nodokļiem. Ideālajā variantā, sekojot Igaunijas pieredzei, tika piedāvāts, ka bankām 2023. gadā peļņu ļauj sadalīt dividendēs, samaksājot UIN pēc esošā režīma un UIN jauno režīmu – piemaksu ieviest no 2024. gada. UIN piemaksu valsts tagad paredz ieviest par bāzi, ņemot 2023. gada peļņu, tātad ir iespēja, 2024.gadā attiecīgos papildu ieņēmumus sadalīt kredītņēmējiem ar valsts struktūru starpniecību. Turklāt veidā un apjomā, kas patiešām ir nepieciešams un izskaidrojams gan summas, gan satura ziņā.
Taču jautājums ir vairāk nekā tikai par vienu nodevu vai lēmumu. 2023.gads iezīmē uzticības krīzi starp finanšu sektoru un valsti, ieskaitot attiecības ar banku uzraugu – Latvijas Banku. Latvijas izaugsmes stāsta kontekstā – 2024.gadā būtu jārod veids, kā necīnīties vienam pret otru publiskajā telpā, bet sarunāties ar noteiktu kopīgu mērķi. Bankas nav pret pārmaiņām, tās ne reizi vien ir pierādījušas, ka ir uzticami partneri pārmaiņu īstenošanā, nereti iznesot vislielāko smagumu un sabiedrības nopēlumu. Taču pārmaiņām jābūt izrunātām un loģiskām, datos un analīzē balstītām. Latvija no esošās cīņas neiegūs. Juristi, dīvaini likumi un tiesvedības ir pēdējais, kas tam palīdz. Manā 20 gadu praksē Patērētāju tiesību aizsardzības likums ir pirmais tāds, kas top tikai politiskajos gaiteņos – bez atbilstošas speciālistu iesaistes.
Autors ir Finanšu nozares asociācijas vecākais padomnieks juridiskajos jautājumos, zvērināts advokāts
Pagaidām nav neviena komentāra