Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 5
Iegūstams visai pilnīgs priekšstats par Rīgas Lielajiem kapiem
«Visas senās pilsētas ir nekropoles. Vismaz vienā ziņā tās ir aizsteigušās priekšā jaunākajām, pārāk rosīgajām, kas strauji tiecas pieaugt: to mirušos nevar saskaitīt. (..) Dzīvie, gluži kā tagadne, šeit uzturas tikai mirkli, bet mirušie — veselu mūžību, būdami tās pastāvīgie iemītnieki.»
Tā vācbaltiešu rakstnieks Verners Bergengrīns (1892—1964) iesāk stāstu ciklu par dīvainiem atgadījumiem ar senās Rēveles, mūsdienu Tallinas, iedzīvotājiem, kurā vēsta par nāves dabisko klātbūtni cilvēka dzīvē, pat ja tā izpaužas biedējošā un mazliet savādā veidā. Savāds ir arī stāsts par Rīgas Lielo kapu 250 gadus ilgo vēsturi, kam veltīta šā gada sākumā izdotā Jura Millera grāmata. Šo rindu autoram bija tas gods būt vienam no grāmatas konsultantiem, tādēļ atturēšos no tās vērtēšanas, bet piedāvāšu pārdomas par šīs monogrāfijas nozīmi Rīgas ārpilsētas senākās kapsētas vēstures izpētē.
Pārsteidzoši, bet Latvijas galvaspilsētas lielākās kapsētas vēsture līdz šim tā arī nav uzrakstīta, lai gan tai veltīti dažādi apcerējumi jau kopš 19. gadsimta. Sākot no Johana Kristofa Broces monumentālajiem Zīmējumu un aprakstu sējumiem un beidzot ar 20. gadsimtā tapušajām publikācijām, Lielo kapu vēsturi palaikam ir papildinājuši kāda pieminekļa vai kapličas, arī atsevišķu kapsētas daļu attēli, tomēr tie ir fragmenti, kas tikai aptuveni ļauj iedomāties, kādi bija Rīgas Lielie kapi, pirms 20. gadsimta notikumi tos pārvērta šodien vēl atlikušajās lauskās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.