Ticot uzvarai.* Pašu ukraiņu konvojs

Oktobra vidū uzņēmēja Marina Krasota uz Kijivu nogādāja jau 100. automašīnu — šoreiz tas bija pilnpiedziņas Land Cruiser, kas dažās dienās tika pārveidots par evakuācijas automašīnu un nosūtīts uz fronti

Neliela uzņēmuma īpašniece Marina Krasota (52), kas jau vairāk nekā 10 gadus specializējas zeķu un zeķbikšu ražošanā, joko, ka pēdējā pusotra gada laikā viņa ir pārvērtusies par profesionālu šoferi. Brīvprātīgo darbā viņa iesaistījās uzreiz pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā — vispirms no Polijas robežas izvadāja humāno palīdzību, pirmās palīdzības komplektus militārajiem mediķiem un medikamentus. Taču drīz vien iesaistījās evakuācijas automašīnu ievešanā.

Marina stāsta, ka brīvprātīgais darbs viņai ir «dabiska organisma reakcija» uz apkārt notiekošo. Pirms sava biznesa sākšanas viņa kopā ar vīru virsnieku dienēja armijā. Tajā skaitā trīs gadus — no 2001. līdz 2003. gadam — bija izvietoti arī Feodosijas pilsētā Krimā.

«Atceroties tos gadus, bieži domāju, vai mēs varējām paredzēt Krimas un Doneckas okupāciju un pēc tam arī pilna mēroga iebrukumu. Apzinos, ka mēs bijām pakļauti Krievijas propagandai,» sieviete stāsta Ir. «Toreiz mūsu valdība mūs gatavoja it kā draudošam Krimas tatāru uzbrukumam, kas tagad izskatās pēc muļķībām un speciālas informatīvas operācijas.»

2014. gada februārī, kad ukraiņu karabāzēm Krimā sāka uzbrukt «zaļie cilvēciņi», kā tolaik dēvēja Krievijas karavīrus bez identifikācijas zīmēm, tagad Žitomirā dzīvojošā Marina sapakoja kastēs zeķes un medikamentus, ko nosūtīt militārajai vienībai Feodosijā, kur pati bija dienējusi.

«Toreiz mēs bijām apņēmības pilni, ka tas viss drīz beigsies,» viņa atceras. «Mans vīrs Vladimirs, otrās grupas invalīds, noslēpa savu medicīnisko karti un brīvprātīgi pieteicās armijā.» Kļuva par 90. bataljona komandiera vietnieku, aizstāvot Doneckas lidostu, un bija pēdējais, kas no turienes atkāpās. Par to Vladimirs ir saņēmis apbalvojumu, bet tagad ir pensijā. Palīdz sievai vadīt zeķu biznesu.

Pašlaik frontē dien Marinas un Vladimira meita, kura jau 2016. gadā pabeidza militāro akadēmiju. «Kad mans vīrs 2014. gadā brīvprātīgi pieteicās karot, viņš teica: es vēlos, lai tas neskartu mūsu bērnus. Tagad tieši to pašu saka mūsu meita,» stāsta Marina.

Oktobra pirmajā pusē uzņēmēja nobrauca vairāk nekā 5000 kilometru, lai no robežas uz valsts centru nogādātu automašīnas, kurām brīvprātīgie izņem sēdekļus, uzmontē bruņas un sakomplektē pirmās medicīniskās palīdzības preces. Pēc tam šīs paštaisītās «ātrās palīdzības» aizceļo uz fronti.

«Ja ar šādu automašīnu tiks izglābta vismaz viena dzīvība, uzskatu, ka tās misija frontē ir izpildīta,» filozofiski saka Marina.

Ne katrs transportlīdzeklis ir piemērots šādai misijai. Jo tam jābūt ar pilnpiedziņu, ietilpīgam un labā tehniskā stāvoklī. Tieši šādas automašīnas visā Eiropā iegādājas Ukrainas brīvprātīgie par saziedoto naudu. Marina ir pievienojusies brīvprātīgo organizācijai Initiative E+, kurā apvienojās mediķi jau tā dēvētās Pašcieņas revolūcijas laikā 2013. gada beigās un 2014. gada sākumā. Tagad viņi  iesaistījusies palīdzības sniegšanā armijai.

«Neatkarīgi no tā, cik daudz automašīnu mēs atgādājam, vajadzība joprojām ir liela. Krievi īpaši medī arī mūsu mediķus, tāpēc šie evakuācijas auto visu laiku ir viņu mērķis,» Ir stāsta Initiative E+ valdes vadītāja Valentīna Varava. «Mūsu Marina ir uzticama brīvprātīgā. Reizēm gadās, ka pie robežas mašīnas atvešana ir jāgaida pat divas dienas, taču viņa ne reizi nav sūdzējusies. Turklāt pēc motora skaņas viņa var pateikt, ja ar to kaut kas nav kārtībā. Tā mēs vairākkārt esam dabūjusi atlaides. Jums būtu jāredz, ar kādu cieņu ar Marinu komunicē mehāniķi!»

Kopš 2014. gada Initiative E+ uz fronti ir nosūtījusi vairāk nekā 400 pārbūvētu automašīnu. Katru ceturto no tiem ir atgādājusi Marina. Viņi arī zina, kā ātri noorganizēt ziedojumu kampaņu un kurās degvielas uzpildes stacijās pieejami mehāniķi to atjaunošanai. Initiative E+ palīdz brīvprātīgie arī citās Eiropas valstīs, galvenokārt franči, lietuvieši un dāņi — viņi meklē piemērotas automašīnas visā Eiropā.

«Šī sistēma darbojas kā šveiciešu pulkstenis, lielā mērā pateicoties tādiem cilvēkiem kā Marina, kas 15 minūšu laikā var sakravāt somu un doties uz robežu, lai sagaidītu jaunu auto,» saka Valentīna.

Pati Marina parausta plecus: «Mani motivē ticība mūsu uzvarai. Un mēs atpūtīsimies pēc kara.» Viņai esot stipri nervi, taču reiz pie robežas raudājusi, ieraugot kādu vecmāmiņu no Hersonas reģiona ciemata, kas no kaprona zeķbiksēm izveidotā pavadā vilkusi pāri robežai savu veco suni. «Mūsu cilvēki nepamet nelaimē ne tikai cits citu, bet arī savus dzīvniekus,» saka Marina.

* Rakstu sērija Ticot uzvarai pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu