Ilustrācija — Ance Kazaka
Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 4
Domājot par Aspaziju, nav iespējams nedomāt par Kurzemes-Zemgales hercogisti un Mītavu — mūsdienu Jelgavu kā tās sirdi ar zelta loka vainagartērijām Vircavu, Eleju, Svēti, Vilci, Lusti, Mežotni, Rundāli, Zaļeniekiem. 18. gadsimtā pēc bada, Lielā Ziemeļu kara un Lielā mēra — pēdējās un visbaisākās no nāves pļaujām, kurā lielākā daļa upuru bija latvieši, — nomira vairāk nekā puse hercogistes iedzīvotāju. Posta sekas bija jūtamas vēl daudzas desmitgades, un zemnieks kļuva par muižnieku dārgāko vērtību. Cilvēku trūkuma dēļ nācās darbarokas ievest no Sāmsalas igauņiem, no Krievijas, Polijas, Prūsijas, Lietuvas un Osmaņu impērijas kara laukiem. Kā sīki strauti piepilda jūru, tā dažādas asinis un valodas pildīja Kurzemi — arī tad, kad hercogiste jau bija kļuvusi par guberņu. Elzas Rozenbergas dzimta, pēc nostāstiem, esot cēlusies no Mūrmuižas kaujā ievainota zviedru karavīra... Un tas ir tikai sākums varenai kultūru satecei, kas latviešiem radīja Aspaziju.
