Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 4
No sprādziena viļņa saplīst akvārija stikls, un zivs nobeidzas jau pirmajās minūtēs. Kopā ar ūdeni viņa nonāk tajā pasaules daļā, ko apdzīvo cilvēki un tiem līdzīgās būtnes. Pirms uzraudze saķer mani aiz rokas un mēs skriešus metamies uz izeju, pamanu čūsku, kura pēkšņajā haosā izbēgusi no terārija un dodas prom nezināmajā. Visticamāk, čūskai šķiet, ka sākusies zemestrīce. Tā laikam domā arī bēgļu nometnes uzraudze, kura varbūt nemaz nav uzraudze, jo tikai tagad pamanu, ka mugurā viņai balts krekls ar lielu sarkanā krusta zīmi uz muguras. Viņa ir satraukta. Svešā valoda skan strauji un saraustīti. Atsevišķi vārdi izklausās kā vara traukā birstošu rīsa graudiņu džinkstoņa.
Es protu atšķirt zemestrīci no tirgus laukumā sarīkota sprādziena vai karalaika bumbu dārdiem. Taču te nevienu tas neinteresē, cilvēki panikā skrien, grūzdami cits citu malā, sabradādami paklupušos. Saprotu, ka tagad labāk palikt uz vietas, paslēpties kādā kaktā. Tomēr sieviete turpina raut mani aiz rokas un nesaprot, kāpēc es pretojos. Viņas āda ir pavisam balta. Viņa nav pieradusi pie šādiem trokšņiem, tos neatšķir un vēl nezina, ka cilvēkiem līdzīgās būtnes mēdz kaut ko spridzināt arī tāpat vien.
Negribīgi ļaujos baltās sievietes uzstājībai. Tobrīd es vēl nezinu, ka sprādzienu nometnē sarīkojuši tie, kurus nolemts nelaist tālāk un sūtīt atpakaļ uz dzimteni. Nezinu arī to, ka vīrietis, kurš kopš ierašanās šeit lika man viņu saukt par tēvu, nupat ir gājis bojā. Nejauši, pavisam nejauši ir sabrukusi tā vienīgā vecās noliktavas siena, kuras galā viņš ar vēl dažiem ceļabiedriem gāja smēķēt. Tur esot stiprākais telefona signāls, citur neesot tik labas zonas. Taču siena nu ir sagruvusi, aprokot visus zvanīt un pīpēt gribētājus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.