Kad pasaulē nāca dvīņi Jurijs un Oleksandrs Popenko, viņu vecmāmiņa esot paziņojusi, ka piedzimuši nākamie ģenerāļi. Tuvinieki tik tiešām esot sapņojuši kādu dienu viņus redzēt formā, un tas beidzot notika 2017. gadā, kad brāļi pievienojās Vinnicas policijai. Ukrainas vidienes pilsētā tika izsludināta rekrutēšanas kampaņa policijas patruļdienestam, un jaunie, sportiskie puiši dienestā tika pieņemti uzreiz.
«Mamma mums ieaudzināja, ka mēs viens otram esam paši tuvākie, mums vienmēr vienam otrs jāatbalsta un jāaizstāv. Tāpēc jau kopš bērnības visu darām kopā: mācījāmies vienā klasē, kopā spēlējām futbolu un tagad strādājam vienā dienestā,» stāsta Jurijs.
Policista profesiju gan nācās apgūt no nulles, jo pirms tam Jurijs un Oleksandrs bija ieguvuši elektriķa izglītību. Pirmos gadus strādāja patruļdienestā, pēc tam pārgāja uz nodaļu, kas apkaro vardarbību ģimenē. Tagad viņu profesionālie ceļi ir mazliet šķīrušies: Jurijs ir vecākais leitnants komunikācijas nodaļā, bet seržants Oleksandrs ir personiskās drošības instruktors.
Kad 28 gadus vecie dvīņi stāsta par savu motivāciju pievienoties policijai, tas izklausās ikdienišķi, taču abi runā no sirds — viņiem patīk palīdzēt cilvēkiem. «Es uzskatu, ka cilvēks, kurš dzīvo tikai sev, ir neprātis,» saka Oleksandrs. «Mums ir jādzīvo mierā citam ar citu, jāpalīdz. Ja katrs domās tikai par sevi, nekā laba nebūs. Kad mēs palīdzam cilvēkiem, mūs iedvesmo viņu priekpilnās acis, dod emocionālu pacēlumu. Tieši to uzskatām par savas dzīves un profesijas jēgu.»
Pagājušā gada 24. februāra rītā brāļus pamodināja trauksmes signāls. Jurijs vispirms nodomāja, ka tās ir kārtējās mācības, taču ātri vien saprata, ka situācija ir nopietna. Policijā panikas nebija. Abiem brāļiem izdevās nomierināt arī māti, vecmāmiņu un citus tuviniekus.
Pēc krievu iebrukuma brāļi turpināja dienēt dzimtajā Vinnicā, bet septembrī, kad Ukrainas bruņotie spēki atbrīvoja Harkivas apgabalu, brāļi Popenko bija vieni no pirmajiem, kas pieteicās apvienotajā policijas vienībā, lai strādātu deokupētajā teritorijā. Tur viņi veica tā dēvētos stabilizācijas pasākumus — devās patruļās, iztaujāja cilvēkus, meklēja kolaborantus un dežurēja posteņos uz ceļiem.
«Iebraucot Harkivas apgabalā, sajūta bija kā filmā. Sagrautas mājas, uz ceļiem sagāzušies stabi, viss izlaupīts. Uzlauzta bija katra māja — krievi iznesa visu, ko vien varēja. Tomēr visspēcīgāko iespaidu atstāja vietējie iedzīvotāji, kuri policistus un karavīrus sagaidīja ļoti sirsnīgi, sauca: «Slava Ukrainai!», apskāva un cienāja ar āboliem. Arī mēs vienmēr centāmies sagādāt kādu ciemakukuli un pat-ruļu laikā vienkārši aprunāties, lai atbalstītu,» atceras Jurijs.
Kādas patruļas laikā brāļi iepazinās ar Ņinu Ivanovnu — vecu māmuļu, kura visus okupācijas mēnešus pārdzīvoja viena pati. Viņa ļoti vēlējās satiktajiem policistiem noskaitīt kādu dzejoli. Juriju un Oleksandru tik ļoti aizkustināja sievietes liktenis, ka brāļi sāka viņu apmeklēt regulāri un palīdzēja mājas darbos. Izrādījās, ka Ņinai ir dvīņumāsa, turklāt, tāpat kā Popenko brāļi, arī viņas dzimušas 31. decembrī! Jurijs joprojām sazinās ar Ņinu, kura apsolījusi pēc uzvaras apciemot Popenko ģimeni Vinnicā.
«Reiz mēs ar puišiem no teritoriālās aizsardzības rakām tranšeju, un kāda sieviete ar paplāti atnesa mājās ceptu picu — tā bija gatavota speciāli mums,» smaidot atceras Oleksandrs.
Viņš stāsta, okupācijas laikā visvairāk cieta Krievijas pierobežas ciemu iedzīvotāji, jo viņi vienkārši nepaspēja aizbēgt. Savukārt dziļāk iekšzemē apdzīvotas vietas pārsteidza ar savu tukšumu — dažkārt no 1000 iedzīvotājiem bija palikuši tikai 20—30.
Brāļi Harkivas apgabalā nodienēja divus mēnešus. Savus nākamos plānus viņi neatklāj drošības apsvērumu dēļ, tikai īsi saka — jau tuvākajā laikā cer pievienoties jaunām apvienotajām vienībām. Tikmēr pilda ikdienas uzdevumus dzimtajā Vinnicā.
Jurijs drīz kļūs par tēvu, tāpēc strādā ar apziņu, ka jāizdara viss iespējamais, lai viņa atvases bērnību vairs neapdraudētu lodes un raķetes. Arī Oleksandram ir savs sapnis: «Lai Putins nonāktu uz apsūdzēto sola Hāgā!»
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra