Naktīs viņa skatījās uz mirgojošajām dzimtās Hersonas ugunīm, kas atradās tikai nepilnu divu kilometru attālumā, bet šķita kā cita pasaule. Lai pabarotu savus bērnus, viņa makšķerēja Dņipras upē un meklēja konservus tukšajās vasarnīcās. Viņa slēpās no krievu karavīriem, kas reizēm ieradās patruļās, un bailēs noklausījās, kad pāri galvām lidoja artilērijas šāviņi.
No nelielās salas Dņipras deltā Katerinai Krupičai izdevās izglābties tikai tad, kad sākās milzīgie plūdi, kurus izraisīja 6. jūnijā saspridzinātā Kahovkas ūdenskrātuves dambja sagrūšana. Milzīgā ūdens masa aizskaloja arī dažas Krievijas armijas pozīcijas, kas deva iespēju Katerinai izkļūt no okupētās zonas.
Lai gan plūdi nesa postu desmitiem tūkstošu cilvēku Ukrainas dienvidos, Katerinai un vēl 132 citiem cilvēkiem tas atnesa brīvību, iespēju atkal satikt savus mīļos.
«Plūdu dēļ mums izdevās nokļūt mājās,» teica Katerina, kad kopā ar bērniem, basām kājām un noguruši, izkāpa no glābšanas laivas. Okupācijā viņi bija nodzīvojuši 15 mēnešus.
Katerina dzīvo Hersonā, kas Krievijas armijas rokās krita neilgi pēc tās iebrukuma pagājušā gada sākumā. Kad novembrī viņa ar savu tēvu un diviem bērniem aizbrauca uz salas vasarnīcu, frontes līnija pēkšņi mainījās. Ukrainas spēki atguva visu Krievijas kontrolēto teritoriju Dņipras labajā krastā, tajā skaitā Hersonu. Par jauno fronti kļuva upe. Krupiči bija iesprostoti, bez iespējas atgriezties mājās.
Krievijas kontrolē esošais Dņipras kreisais krasts ir zems, niedrājiem apaudzis purvu un salu rajons, kas apkaisīts ar maziem ciematiem un hersoniešiem piederošām brīvdienu mājām. Dambja saspridzināšanas izraisīto plūdu laikā tas pārvērtās par milzīgu ūdens plašumu, no kura labākajā gadījumā rēgojās tikai māju jumti.
Uz salas, kur pērn rudenī palika iesprostota Katerina, nebija veikalu. Baidoties no aresta, 40 gadus vecā sieviete neuzdrošinājās iebraukt dziļāk krievu kontrolētajā teritorijā. Tā vietā viņa makšķerēja, apzvanīja paziņas un lūdza atļauju aizņemties pārtiku, kas palikusi vasarnīcu pieliekamajos. Kopā ar 12 gadus veco dēlu Maksimu un četrus gadus veco meitu Mariju viņa meklēja konservus arī apšaudēs sagrauto māju drupās.
«Tā mēs izdzīvojām,» stāsta sieviete. «Jo iespējas nopirkt pārtiku vai kaut kur aizbraukt vienkārši nebija.»
Marija ir pārāk maza, lai saprastu sarežģīto situāciju, bet Maksims nervozēja un sāka grauzt nagus. «Bērns bija stresā,» stāsta mamma.
Kad pēc aizsprosta pārrāvuma sākās plūdi, ģimene iekāpa laivā un glābiņu meklēja kaimiņa trīsstāvu mājas augšstāvā. Kamēr sieviete ar abiem bērniem kāpa iekšā pa logu, mutuļojošais ūdens aiznesa laivu, kurā joprojām atradās viņas tēvs un kaimiņš. «Es izmisīgi kliedzu: dariet kaut ko!» atceras Katerina. Laiva pazuda no viņas redzesloka. «Viņi centās, bet bija nakts, un ūdens viņus aiznesa prom.»
Nākamās 24 stundas viņa nezināja, kas noticis ar abiem vīriešiem, baidījās no ļaunākā. Iesprostota viena ar dēlu un meitu, Katerina nakts atlikušo daļu pavadīja izmisumā.
Izmantojot plūdu radīto haosu, Ukrainas īpašo spēku karavīriem ar bezpilota lidaparātiem vispirms izdevās nogādāt pārtiku un ūdeni iesprostotajiem cilvēkiem, bet pēc tam ar motorlaivām šķērsot fronti — pāri pārplūdušajai Dņipras upei — un vairākus no viņiem izglābt.
Parlamenta deputāts pulkvedis Romāns Kostenko, kurš dien Ukrainas armijā, stāsta, ka daudzi droni tika novirzīti no ierastās misijas, tas ir, sprāgstvielu mešanas uz Krievijas tankiem, lai piegādātu pārtiku un ūdeni. Kostenko pats ir redzējis no drona uzņemtu videoierakstu ar sievieti, kas māj no applūdušas mājas loga. Tā bija Katerina.
Mammai ar abiem bērniem pirmā cerība parādījās rītausmā, kad viņi sadzirdēja drona zumēšanu. Katerina izbāza galvu pa mansarda logu un ieraudzīja lidaparātu.
Tas sāka nomest ūdens pudeles. Mērķēšana nebija perfekta. Vairākas pirmās pudeles atsitās pret jumtu blakus logam un ieripoja ūdenī. Tad drons citu pēc citas iemeta astoņas pudeles tieši viņas izstieptajās rokās. Pēc aptuveni 10 minūtēm tas atgriezās, lai nomestu arī divus banānus un maisiņu ar riekstiem.
«Es nespēju noticēt savām acīm,» viņa stāsta. «Es biju tik laimīga!»
Dienas laikā drons pie viņiem ieradās vairākas reizes, katru reizi nometot pārtiku vai ūdeni. «Es jutos daudz labāk, zinot, ka maniem bērniem būs, ko ēst. Tas bija brīnums.»
Pēcpusdienā pie viņiem ieradās arī ātrumlaiva ar Ukrainas karavīriem, lai iesprostotos cilvēkus nogādātu drošībā. «Tas bija biedējoši, jo apzinājos, ka tas ir ļoti bīstami gan šiem karavīriem, gan mums,» stāsta Katerina. «Krievi bija tik tuvu.»
Līdzīgas glābšanas misijas laikā krievi sāka apšaudīt ukraiņu glābšanas laivas, nogalinot trīs cilvēkus.
Sasnieguši sauszemi Hersonas pusē, Katerina un Maksims krastā izkāpa paši, bet Mariju no laivas izcēla kāds karavīrs. Sanākušo cilvēku pūlis bērniem piedāvāja konfektes.
«Vēl viena diena, un ar mums būtu cauri,» Maksims saka par laiku, ko ģimene pavadīja iesprostota mansardā bez ēdiena un ūdens.
«Es nevaru noticēt, ka mēs izdzīvojām,» turpina viņa mamma.
Vēlāk tās pašas dienas vakarā atgriezās vēl viena ukraiņu glābšanas misija ar diviem izdzīvojušajiem: Katerinas tēvu un kaimiņu.
«Visu šo laiku, kamēr mēs bijām iesprostoti uz salas, es varēju redzēt savu pilsētu,» sieviete saka par mēnešiem, ko pavadīja iesprostota uz salas. «Tā bija tik tuvu, bet es nevarēju atgriezties savās mājās.»
-
- Katerina saglabājusi vienu ūdens pudeli, kas plūdu iesprostotajai sievietei un bērniem tika nomesta no drona. «Turieties, bez panikas. Evakuācija būs.» Foto — The New York Times
-
- Ukrainas armijas specvienības drona operators ar segvārdu Santa (Ziemassvētku vecītis). Foto — The New York Times
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra