Ugunskurs gada īsākajā naktī simbolizē gaismas un siltuma nepārtrauktību un palīdz sagaidīt saules lēktu
Jāņuguns nav šašliku cepšanai domāta, tomēr sev tīkamāko veidu, kā to godāt, katrs var atrast pats. «Jāņu svinēšanas tradīcija ir ārkārtīgi plaša, katrs tajā sameklēs ko savu,» saka Juris Zalāns, folkloras izdevniecības Lauska vadītājs.
Tieši svētkos uguns latviešiem ir nozīmīga dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tīri ģeogrāfiski. «Ugunskura kuršana saistīta ar siltumu, sauli un gaismu, kas mums ziemeļos ir ļoti svarīga,» saka Zalāns. Otrkārt, tas kalpo par simbolisku pagarinājumu saules gaismai un siltumam, noturot tos dzīvus no rieta līdz ausmai. «Nozīmīgi, ka ugunskurs ir centrālā vieta visu nakti, tas satur kopā visus jāņabērnus. Tāpēc jābūvē tā, lai labi degtu ilgu laiku. Citādi sakrauj smuku formu, piemēram, no nokaltušām eglēm, pielaiž uguni, un pēc dažām minūtēm viss jau ir beidzis. Lai nav naktī jālien krūmos un jāmeklē vēl kāda malciņa,» viņš stāsta.
Ar fantāziju
Priekšrakstu par to, kādam tieši jābūt pareizam Jāņu ugunskuram, gan neesot. Īstenu to dara līgotāju ieguldītais laiks, jo, tāpat kā citām tradīcijām, arī ugunskura būvēšanai gatavošanās ir tikpat svarīga kā pats skaistais svētku brīdis. Kā arī saimnieku spēja atrast konkrētajiem apstākļiem visatbilstošāko vietu ugunij. «Forma nav visbūtiskākā. Katrs saimnieks lai dara tā, kā jūt,» nosaka folklorists.
Kāds uzslies pūdeli, kas kā milzu lāpa uzšvirkstēs augstas kārts galā. Cits veidos grandiozu uguns piramīdu kalna galā. Zalāni savās mājās vēluši no kalna lejā arī uguns bumbu. «Bet, ja lauku īpašums ir pie ezera vai dīķa, var, piemēram, taisīt ugunskuru uz plosta. Liec lietā fantāziju, paskaties, kas ir pieejams apkārt, un uzbūvē kaut ko interesantu,» viņš iedrošina.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.