Edgars Rinkēvičs. Foto — Reinis Hofmanis
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs arī Valsts prezidenta amatā centīšoties lietas risināt diplomātiski, taču būšot «ass un ciets», kad tas būtu nepieciešams
Ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču Jaunā Vienotība izvirzīja Valsts prezidenta amatam 11. maijā, dienu pēc tam, kad Egils Levits bija paziņojis, ka nekandidēs uz otru termiņu amatā. Kaut gan partija cerot iegūt pat 80 Saeimas deputātu atbalstu savam kandidātam, pagaidām viņš var droši rēķināties ar tikai JV deputātu 26 balsīm.
Par iespējām iegūt ievēlēšanai nepieciešamo atbalstu, par valsts augstākajā amatā turpmāk darāmo un par valdības koalīcijas iespējamajām izmaiņām pēc vēlēšanām Ir sarunājās ar Edgaru Rinkēviču 19. maijā Ārlietu ministrijā.
Parlamentārā republikā lēmumus pieņem izpildvara, un pašlaik ir svarīgu lēmumu laiks tieši starptautiskās drošības politikā. Kāpēc izlēmāt vai piekritāt kandidēt uz Valsts prezidenta amatu?
Daļēji tas bija diezgan straujš un negaidīts lēmums, ņemot vērā, kā sāka attīstīties no aprīļa beigām politiskā dinamika un kad bija skaidrs, ka pašreizējam Valsts prezidentam īsti nav pat 49 balsu un ka tomēr jādomā par alternatīvām.
Vēl straujāk apgriezieni tika uzņemti brīdī, kad viņš oficiāli paziņoja, ka nekandidēs. Tā ka tas bija diezgan straujš lēmums, lai gan zināmas diskusijas jau dažas dienas iepriekš par iespējamiem trim Jaunās Vienotības kandidātiem bija.
Otra lieta — tāpēc, ka Valsts prezidenta amats Satversmē noteikto pilnvaru ietvarā lielā mērā ir tieši tas, ko minējāt, — ārpolitikas, drošības un aizsardzības jautājumu loks. Es saprotu daudzos kolēģus, kuri gribētu, lai būtu ekonomika un kādi citi jautājumi, bet būsim reālisti: pirmkārt, laiks ir tāds, kad drošība būs svarīga, un, otrkārt, prezidenta pilnvaru apjoms ir saistīts ar valsts ārējās politikas un aizsardzības jautājumu risināšanu. Protams, pieredze un zināšanas, kas man ir, šobrīd varbūt izskatās tādas, ka var mēģināt.
Minējāt, ka bija vēl divi kandidāti. Kuri tie bija?
Valdis Dombrovskis un Sandra Kalniete, tie ir izskanējuši visur.
Ir izskanējuši. Un kāpēc jūs, nevis kāds no viņiem?
Tādas bija iekšējās diskusijas valdē un frakcijā. Tas ir viens. Un otrs — laikam tomēr tie darbi, ko viņi abi dara savos pašreizējos amatos, arī ir jāturpina.
Kādi būs galvenie uzdevumi četriem gadiem, ja kļūsiet par prezidentu? Un kādi ir visaktuālākie, kuriem uzreiz būtu jāķeras klāt?
Tuvākajos četros gados mums ir diezgan neprognozējama situācija saistībā ar Krievijas agresiju pret Ukrainu, [kurai būs] pastāvīgs atbalsts visos iespējamos veidos. Nākamgad Amerikas Savienotajās Valstīs ir vēlēšanas, un, no Latvijas viedokļa raugoties, prezidentam ir lielāka iespēja tikt klāt jebkuram, kas tiks ievēlēts, un skaidrot pozīciju. Es nezinu, kurš būs nākamais ASV prezidents vai kuri būs vai nebūs citu valstu vadītāji, bet tur, es domāju, ir būtiski, ka nav jāiešūpojas, nav jāieskrienas nevienu dienu, un tā ir mana priekšrocība.
Bet no tādiem ļoti būtiskiem aspektiem, kuros prezidentam ir loma, — viss, kas saistās gan ar valsts aizsardzības finansēšanu, gan ar valsts aizsardzības dienestu, gan citiem jautājumiem, kuri skar aizsardzības bloku. Vadot Nacionālo drošības padomi, ciešā kontaktā strādājot ar aizsardzības ministri, ir jautājumi, kas jārisina.
Vēl diezgan daudz uzdevumu redzu arī tajā blokā, ka moderna valsts ir arī moderns cilvēktiesību standarts un moderna ekonomika. Es domāju, ka ir lietas, kurās mums beidzot jāmobilizējas. Ja mēs tiešām uzskatām, ka esam tādi paši kā igauņi, ukraiņi vai ziemeļvalstis, tas vienkārši jādara. Protams, prezidents to neizdarīs viens, to tāpat dara Saeima un valdība.
Vai ar to jūs domājat Civilās savienības likumu un Stambulas konvenciju?
Daudzas valstis ir ratificējušas Stambulas konvenciju ar zināmu atrunu, ka nekas nebūs pretrunā ar satversmi. Mums ir Satversmes tiesas spriedums, ka nav pretrunā, bet, ja tiešām ir bažas, izdiskutēsim, bet iesim uz priekšu.
Mums ir bijusi diskusija par to, ka varbūt nepieņemsim vienu likumu, bet grozīsim vairākus likumus. Bet, ja mēs beidzot gribam iet uz priekšu, ir lietas, par kurām jārunā.
Apvienotā saraksta Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Edgars Tavars teica, ka prezidents varot pasaukt pie sevis premjerministru un «dot uzdevumu».
(Nopūšas.) Parlamentārā valstī laikam tiešus uzdevumus dot nevar, bet aicināt, mudināt un pārliecināt, un dažreiz to darīt arī publiski, protams, var. Bet nav tā, ka Latvijas valstī Valsts prezidents var pateikt, ka tagad visiem būs darīt tā, un visa Latvijas valsts dara tā. To var tikai Saeima ar [Ministru] kabinetu.
Vai Valsts prezidentam noteikti jābūt zināšanām par ekonomiku, kā uzstāj Apvienotais saraksts, un vai jums šādas zināšanas ir?
Strādājot ārlietu ministra amatā, ir privilēģija, ka esi informēts un piedalies ne tikai valdības darbā kā valdības loceklis, bet ka Ārlietu ministrijā ir arī diezgan spēcīga ārējo ekonomisko sakaru un diplomātijas komponente. Mēs cieši sadarbojamies ar Ekonomikas ministriju, Satiksmes ministriju, VARAM. Man nav biznesa pieredzes, bet man ir grūti iedomāties, kā, strādājot Valsts prezidenta amatā, varētu izmantot šādu pieredzi.
Vairai Vīķei-Freibergai un Valdim Zatleram bija Stratēģiskās analīzes komisija. Tie bija dažādu nozaru zinātnieki, kas nāca kopā, deva priekšlikumus, kuri tika likti priekšā valdībai. Lūk, tas varētu būt instruments, kā rosināt diskusiju un mēģināt aktīvi virzīt idejas.
Bet Valsts prezidents pie labākās gribas, lai viņš būtu labs uzņēmējs, jurists vai ekonomists, vai kāds cits, nevadīs valsts ekonomiku. To, es domāju, mēs visi saprotam.
Vai viens no apsvērumiem, kāpēc piekritāt kandidēt, nav tas, ka ārlietu ministra amatā esat jau kopš 2011. gada? Vai nav par ilgu, vai tas netraucē ārlietu dienestam attīstīties?
Protams, kādā brīdī sāc domāt, ka ir lietas, kuras ir izdarītas, un ir lietas, kur var skatīties tālāk. Bet, ja kāds aprīļa sākumā man teiktu, ka man pēkšņi būs tas gods un laime kļūt par prezidenta kandidātu un sniegt šādas intervijas, es nosmaidītu, bet domātu, ka tas nav īsti riktīgi. Lietas tomēr sagriezās.
Bet, jā, protams, kādā brīdī arī aspekts par ilgstošu atrašanos amatā spēlē lomu. Tu domā, kā labāk pielietot tās zināšanas un pieredzi, kas tev ir, tomēr drusku pamainot apstākļus. Bet, protams, ja vēlēšanas beidzas bez rezultāta un valdība turpina strādāt, es, protams, turpināšu strādāt arī šajā amatā un darīt to pēc labākās sirdsapziņas.
Kāpēc aprīlī jūs būtu teicis, ka nav riktīgi?
Tāpēc, ka mēs tiešām diezgan daudz un ilgi strādājām pie tā, lai saprastu, vai pašreizējam prezidentam ir 51 balss apjoms, lai tiktu pārvēlēts. Situācija diezgan radikāli mainījās pēc tam, kad tika paziņots, ka Pīlēna kungs būs AS kandidāts. Un tad sākās arī tas, par ko tagad pilsēta ir ārkārtīgi satraukta. Tas ir normāls politiskais process, sākās konsultācijas, vai ir iespējas nodrošināt balsis arī no partijām, kuru šobrīd nav valdībā. Un tad pienāca brīdis, kad bija skaidrs, ka nav.
Kā jūs vērtējat prezidenta Levita darbu četros gados amatā?
Man ir bijusi iespēja sadarboties dažādos amatos ar visiem Latvijas Valsts prezidentiem kopš neatkarības atjaunošanas, un es esmu redzējis, ka katrs no viņiem ir tiešām centies amatu pildīt pēc labākās sirdsapziņas. Katram ir bijis arī savs noteikts, milzīgs, pat vēsturisks uzdevums. Guntim Ulmanim — atjaunot prezidentūru un nostiprināt ceļu uz Eiropas Savienību. Vairas Vīķes-Freibergas nopelni vispār neprasa komentārus — iestāšanās abās organizācijās. Valdim Zatleram bija finanšu krīze un 2011. gadā, es teiktu, pirmā nopietnā tiesu varas un likumdevējas varas saķeršanās. Andrim Bērziņam bija jāstrādā pilnīgi jaunos konstitucionālos apstākļos pēc Saeimas atlaišanas un kaut kāda politiskā līdzsvara turēšana. Vējoņa kungs savukārt pēc aizsardzības ministra amata turpināja drošības jautājumus.
Par Levita kungu es teiktu, ka viņa starptautiskā darbība bija un ir tiešām ievērības cienīga ar starptautisko tiesību jautājumu loku, sevišķi tagad, kad [top] starptautiskais tribunāls Krievijas agresijas noziegumu izmeklēšanai. Un viņš ir atstājis ļoti labu iespaidu vāciski rakstošajā un runājošajā infotelpā — Vācijā, Austrijā, Šveicē —, kas ir ne mazāk nopietna kā angliski vai franciski rakstošā. Es teiktu, ka viņa ieguldījumu konstitucionālo iestāžu sadarbības stiprināšanā ar laiku noteikti novērtēs.
Levits intervijā mums teica, ka viņš esot nacionāls un konservatīvs. Kā jūs raksturotu savus uzskatus?
Es esmu vairāk centrists. Domāju, ka 21. gadsimtā ir lietas, kuras sabiedrībā mainās, tā kļūst modernāka, un vienkārši jāiet laikam līdzi. Es 2018. gada vēlēšanu kampaņā izvirzīju tēzi par moderno konservatīvismu, viena otra partija pēc tam centās to pārķert. Un ar moderno konservatīvismu es saprotu, ka ir negrozāmas vērtības, piemēram, ja mēs runājam par Latvijas valsti, Satversmi un latviešu valodu, bet ir arī lietas, par kurām es tiešām nedomāju, ka kaut kas notiks, ja mēs ejam, kā tikko runājām, tajā cilvēktiesību standartā, turklāt neideoloģizējot, vienkārši tīri juridiski ceļu, sakārtojot kaut kādas lietas, par kurām, ticiet man, visi aizmirsīs pēc divām dienām, ka tas ir noticis pēc diezgan lielas drāmas.
Nacionālā apvienība jūs neatbalstot tāpēc, ka tad Jaunajai Vienotībai būšot tāda ietekme kā nekad, brīdina Raivis Dzintars. Kā Jaunā Vienotība varētu Nacionālajai apvienībai kompensēt šo lielo sāpi — vai ar jūsu pašreizējo amatu Rihardam Kolam?
Vēl nav 31. maijs. Es nezinu, ar ko beigsies vēlēšanas. Varbūt tās beigsies ar to, ka būs jaunas vēlēšanas, varbūt ar to, ka ievēlēs kādu no maniem cienījamajiem sāncenšiem, varbūt mani.
Bet es gan apšaubītu šo ietekmes stāstu, jo mums ir bijusi situācija, kurā, piemēram, prezidenta un premjerministra amats ir bijis ZZS rokās — Vējoņa kungs un Kučinska kungs. Un Levita kungs ir bijis Nacionālās apvienības virzīts, un Mūrnieces kundze ir bijusi Saeimas priekšsēdētāja. Mums ir bijusi arī situācija, kad Saeimas priekšsēdētāja bija Solvita Āboltiņa, Valdis Dombrovskis — Ministru prezidents.
Es domāju, ka šis ir tāds situatīvs arguments, ko izmantot tad, kad vajag, un aizmirst, kad nevajag. Un vēl ir vienpadsmit dienas līdz vēlēšanām. Bet domāju, ka viena lieta gan ir jāsaprot — vai partijas biedrs vai ne, vai partijas virzīts vai ne, Valsts prezidentam amats uzliek pilnīgu neitralitāti. Jāsaka Kariņa vārdiem, ka viņi vairāk zaudē mani, nekā iegūst to otru amatu.
Jūs noteikti esat domājis, kas varētu būt jūsu pēctecis amatā. Vai ir kandidāti?
Jā, ir.
Kuri tie ir?
Ja 31. maijā tikšu ievēlēts par Valsts prezidentu, savu viedokli pirmajam atklāšu Ministru prezidentam. Bet ir labi kandidāti gan Jaunajā Vienotībā, gan vairākās citās partijās.
Jūs 2014. gadā pirmais no Latvijas politiķiem paziņojāt, ka esat homoseksuāls. Vai seksuālā orientācija, jūsuprāt, varētu būt patiesais iemesls, kāpēc NA nevēlas jūs atbalstīt?
Nezinu, tas jāprasa viņiem. Varu pateikt tikai to, ka kopš 2014. gada man nav bijis problēmu dažādās valdībās sadarboties ar dažādām politiskajām partijām. Es ceru, ka viņiem arī nav. Es ceru, ka mūsu sabiedrība tomēr ir daudz modernāka, nekā viens otrs varbūt domā, un tas nav tas faktors.
Vēl vienu jautājumu par iemesliem nupat liek uzdot deputāts Kiršteins, kurš ceturtdien Saeimā apgalvoja, ka Avens palīdzot Ukrainai un rūpējoties par Latvijas kultūru. Kultūras ministrs Puntulis bija teicis, ka Helmanis nekad neatklāšot īstos iemeslus, kāpēc ticies ar Avenu. Kas jums par tiem ir zināms?
Godīgi sakot, es nezinu īpaši vairāk par to, kas izskanējis presē.
Bija te viens no jūsu kolēģiem, kurš ļoti interesējās — kā tad tā, jūs taču arī ar Avenu esat ticies! Es viņam atgādināju, ka es esmu ticies kā oficiāla amatpersona — ne tikai kā ārlietu ministrs, bet arī kā Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijas līdzpriekšsēdētājs, kāds biju līdz 2016. vai 2017. gadam, kad viņš bija Lietišķās sadarbības padomes līdzpriekšsēdētājs no Krievijas puses. Neesmu viņu saticis vai runājis ar viņu nu jau gadus piecus.
Kas ir bijis par pamatu šīs nu jau leģendārās nenotikušās izstādes organizēšanai, laikam būtu jautājums, kas uzdodams kolēģiem no NA. Es varu teikt tikai vienu — ir bijusi viena robežšķirtne, un tas ir 2022. gada 24. februāris. Jā, pirms tam vēl tur daudzas lietas ir bijušas, bet pēc tam tā bilde bija nepārprotama.
Apvienotajam sarakstam ir savs kandidāts, bet Nacionālā apvienība neatbalstīšot nevienu, lai pēc tam koalīcija var vienoties par kādu visiem pieņemamu citu. Vai šis visai koalīcija pieņemamais kandidāts varētu būt kāds vārdā Ināra Mūrniece?
Sagaidīsim 31. maiju, redzēsim, ar ko vēlēšanas beigsies. Ja beigsies ar neko, tad tas būs atkal process, kurā būs visu sarunas ar visiem. Domāju, ka šobrīd nosaukt vārdus neņemsies pilnīgi neviens.
Man brīžiem intuitīvi liekas, ka diezin vai sabiedrība ir pelnījusi un parlaments ir gatavs šo procesu vilkt tik ilgi.
Bet man šobrīd kalendārā ir iezīmēts 31. maijs. Tad arī skatīsimies, kā tālāk.
Pirms tam, 24. maijā, Pīlēns tiksies ar Jaunās Vienotības frakciju, bet jūs viesosieties Apvienotā saraksta frakcijā. Vai arvien cerat pierunāt Apvienoto sarakstu atteikties no Pīlēna vai balsot par jums vēlēšanu pēdējā kārtā, ja paliksiet vienīgais kandidāts?
(Smejas.) Labs jautājums! Šīs tikšanās, kad mēs faktiski vienā laikā esam katrs savā frakcijā, bet ne savējā, ir Pīlēna kunga un Apvienotā saraksta iniciatīva. Viņi grib, lai mūsu frakcija iepazītos ar Pīlēna kungu un viņa programmu, un uzklausīt attiecīgi mani. Vai tas nozīmē, ka gadījumā, ja tiešām ir tā, kā jūs sakāt, ka vai nu es palieku vienīgais pēdējais kandidāts pēdējā kārtā, vai Pīlēna kungs, vai tā būtu Pinto kundze, tas varētu nosliekt arī šos Saeimas deputātus nobalsot par — ir atklāts jautājums.
Vēl ir vienpadsmit dienas līdz vēlēšanām, vēl ir debates, intervijas — tik daudz kas vēl var notikt, ka neprognozējam, kā pavērsīsies.
Lai kā kaut kas pavērstos, jūsu ievēlēšana būs atkarīga no tā, kā balsos Zaļo un Zemnieku savienība. Ko jūs viņiem piedāvāsiet par atbalstu?
Konsultācijās, kas mums līdz šim ir bijušas, viņi teica, ka nenoraida nevienu kandidātu un būs gatavi runāt ar visiem.
Runāt par cenu?
Diskusijas ar kandidātiem frakcijās, es domāju, nebūs tik daudz par cenu. Protams, kā jebkurai opozīcijas partijai, viens no svarīgākajiem jautājumiem ir nonākt pozīcijā. Dzirdam ļoti daudz un dažādus brīdinājumus no dažādiem spēkiem, kuri pirms kāda laika jau ar diezgan pārliecinošu sejas izteiksmi staigājuši apkārt pa Saeimu, stāstīdami — mums ir 51 balss!
Es prezidenta vēlēšanas tomēr tik ļoti nesaistītu ar kādiem valdības jautājumiem, jo drīzāk valdībai būs jautājums, vai būs vienošanās par to, kā mēs ejam uz priekšu ar lielām lietām, ar lieliem darbiem, sākot no veselības aprūpes un beidzot ar dažādiem ekonomikas politikas jautājumiem. Prezidenta vēlēšanas diezin vai ietekmēs valdību, drīzāk valdības triju politisko partiju savstarpējo diskusiju dažādie viedokļi var ietekmēt, kas tālāk notiek ar valdību. Bet šis jautājums līdz pat 31. maijam nav darba kārtībā.
Vai jūs vai kāds cits no partijas ir ticies ar Lembergu?
Nē.
NA politiķi stāsta, ka JV gatavojot jaunu valdību kopā ar ZZS un Progresīvajiem. Teorētiski var būt dažādi varianti — valdība bez NA, valdība bez AS, valdība ar abiem un ar ZZS. Ja valdība mainītos, kuram modelim jūs dotu priekšroku?
Pēc 10. maija, kad Valsts prezidents bija pateicis, ka nekandidēs, baumas ir visfantastiskākās. Tad sākās — vai nu būs piecu partiju vai četru, vai triju dažādi. Esmu dzirdējis arī tādu modeli — Jaunā Vienotība, Nacionālā apvienība un ZZS.
Jā, un vēl arī Jauno Vienotību varētu atstāt ārpus valdības.
Arī par to, starp citu, ļoti daudz runāja aprīlī, ka būs četru partiju modelis bez Jaunās Vienotības ar 53 balsīm.
Saprotot, ka politikā arī baumošana un pat apzināta dezinformācija ir daļa no politiskās cīņas paņēmieniem, es tomēr aicinu turēties pie kalendāra tādā veidā — 31. maijs, sapratne, ir vai nav Valsts prezidents, un kurš tas ir. Tad, lai arī kāds ir rezultāts, ir nopietna diskusija šai koalīcijai, ņemot vērā, kas ir noticis. Bet šobrīd stāstīt, kāds varētu būt labākais vai sliktākais, vai iespējamais, vai neiespējamais valdības modelis, ir diezgan neproduktīvi. Nedēļas laikā, līdz žurnāls ceturtdien tiks publicēts, domāju, vēl piecpadsmit reizes parādīsies tādi un citādi varianti.
Mēs esam situācijā, kādas sen nav bijis, tāpēc visiem ir ļoti interesanti. Pēdējā tāda kārtīga drāma, ja es nemaldos, bija ar Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšanu. Mazliet arī Vējoņa vēlēšanas bija tādas. Ar Zatlera un Levita ievēlēšanu viss bija daudzmaz mierīgi.
Tāpēc, domāju, vienkārši ir drusku piemirsies, ka šāda turbulence ir notikusi. Varu tikai teikt, ka ir žēl, ka mums neizdevās vienoties par vienotu kandidātu.
Bet tad varbūt taisnība NA, ka, ja nevar vienoties, jārīko jaunas vēlēšanas, un tad vienosies?
Man ir drusku šaubas par to. Ja tāda griba būtu bijusi... Kariņš trīs reizes aicināja partnerus vienoties, varbūt pat noņemt nost visus kandidātus, un trīs reizes to nevarēja panākt. Kas tagad liek domāt, ka būs kādas nopietnas izmaiņas? Ja nevienu neievēlē, tad, protams, pie tā nonāksim.
Egils Levits mums intervijā teica: «Ja kāds grib populistisku prezidentu, lai vēlē citu.» Jūs it kā neesat populists, taču saņēmāt vislielāko plusu skaitu no visiem 14. Saeimas vēlēšanu kandidātiem. Kā jūs skaidrotu, kāpēc esat tik populārs?
Saņemt lielāko plusu skaitu nenozīmē būt populistam vai otrādi.
Nē, protams. Taču kāpēc, jūsuprāt, esat populārs?
Jebkuru politiķi, lai ko viņš teiktu, ka viņu reitingi un plusi neinteresē, tie, protams, interesē. Protams, ir svarīga cilvēku atzinība, darbu vari darīt tad, ja jūti, ka ir arī kaut kāds atbalsts.
Domāju, ka tas lielā mērā ir saistīts ar manu darbību, sevišķi pēdējā gada laikā, sevišķi ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, kad bija skaidri jāpozicionē. Man pat kādās no debatēm — šķiet, Nekā personīga rīkotajās — teica: «Jūs būsiet pārāk diplomātisks, jūs jau stingri nerunāsiet!» Tur, kur tas ir nepieciešams, diplomātijai ir priekšroka. Ja redzi, ka kādu jautājumu risināšanā var visus uzaicināt un apsēdināt pie galda un vienoties par lēmumiem un mērķiem, es to darīšu bez liekiem asumiem. Bet, ja redzu, ka ir situācijas, kad jābūt asam un cietam, tad es to daru.
Un to esmu darījis visus šos 12 gadus — bez liekiem asumiem tur, kur tas iespējams, bet tur, kur jābūt principiālam, es eju uz priekšu. To es darītu arī tajā amatā, ja mani ievēlēs.
