Dzeja kara laikā: iespējas un robežas • IR.lv

Dzeja kara laikā: iespējas un robežas

Andris Akmentiņš. Laimīgas beigas. Dienas Grāmata, 2022.
Ivars Šteinbergs, Domuzīme

Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 2

Kaut Andra Akmentiņa krājums Laimīgas beigas ir tematiski daudzveidīgs, apcerot zaudējumu, novecošanu, mīlestību un zvejniecību1, šajā recenzijā pievērsīšos jautājumiem, kas dzejā aktualizējušies līdz ar Krievijas noziedzīgo iebrukumu Ukrainā, jo šī ir pirmā latviešu grāmata 2022. gadā, kurā dzejas valodā problematizēta netālu no mums ritošā kara tēma. 

Grāmatas pirmais dzejolis noslēdzas ar rindām: «Naivi bija domāt, / ka elli / redzēsim kaut kad // vēlāk» (5), tādējādi, pat nepieminot valstis, sniegts mājiens uz tagadnes ģeopolitiku. Tā kā krājumā ir vairāku gadu garumā tapuši dzejoļi, daļa no tiem neierakstās kara tematikā, taču šis atslēgvārds, uz laiku nogrimis tekstu zemslānī, atkal uznirst grāmatas beigās: «Tu brauc mums virsū, / bet Austrumeiropa, / dzērāja sieva, / pieprasa tuvošanās aizliegumu. // Viņas sejā, zilumiem dzeltējot, / noviz Ukrainas krāsas.» (83) Šādas rindas gan paša krājuma, gan plašākā kontekstā vedina izvaicāt kara realitātes atspoguļojuma iespējamību, nepieciešamību un ētiku, kā arī domāt par dzeju kā vardarbības pretstatu. «Droši vien jebkura dzeja, ja tā ir patiesa, ir pret karu,» televīzijai teicis Ilmārs Šlāpins, piebilstot, ka vēsturē ir virkne slavas dziesmu arī tirāniem, bet tās visbiežāk ātri «pazūd», top aizskalotas vēstures okeānā, savukārt «tie, kas atmasko karu, tie, kas parāda karu tādu, kāds tas ir, briesmīgu, necilvēcīgu, tie dzejoļi, tā dzeja turpina dzīvot».2 

Tomēr pēc Akmentiņa krājuma izlasīšanas jājautā — vai tiešām tik vienkārši; vai atliek nostāties ideoloģiski pareizajā pusē, lai dzeja «turpinātos»? Dzejas valoda lielākoties tiecas caur individuālo pieskarties nosacīti universālajam, kas nozīmē saglabāt konkrētu, taustāmu un (vēlams) oriģinālu tēlainību, bet pacelties augstākā vispārinājuma pakāpē. Mērķēšana «augstāk» savukārt bieži nozīmē atsacīšanos no reālijām, kas intuitīvi šķiet īslaicīgas, pārejošākas par «mūžīgajiem» motīviem. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu