Grib mainīt prioritātes

Prezidenta amata kandidāts Uldis Pīlēns par attiecībām ar Krišjāni Kariņu, par kampaņu «atkrieviskosim Latviju» un par Tautas partijas «romantisko periodu»

Tūlīt pēc Lieldienām savu kandidatūru uz Valsts prezidenta amatu pieteica Uldis Pīlēns — arhitekts, uzņēmējs, būvniecības, projektēšanas un ražošanas uzņēmuma UPB grupas padomes priekšsēdētājs. Pīlēns studējis arhitektūru Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad Rīgas Tehniskā universitāte), vēlāk absolvējis Veimāras Arhitektūras un būvniecības augstskolu tā laika Vācijas Demokrātiskajā Republikā. 1983. gadā viņš kļuva par dzimtās Liepājas galveno arhitektu.

Pīlēns bija viens no 1998. gadā izveidotās Tautas partijas dibinātājiem, ilgu laiku arī tās valdes loceklis. 2022. gadā pirms 14. Saeimas vēlēšanām Pīlēns izveidoja Apvienoto sarakstu (AS), bija tās premjera amata kandidāts, bet pats uz vietu parlamentā nepretendēja.

Ar Pīlēnu sarunājamies 14. aprīļa rītā Ķīpsalā, viņa paša radītajā mākslas un kultūras kompleksā Ola Foundation.

 

Kāpēc uzskatāt, ka jūs būtu labs prezidents?

Pirmais jautājums uzreiz sarežģīts, jo tagad jāmēģina sevi slavēt. Katram ir kaut kādas prioritātes un izaicinājumi. Šī brīža Latvijas attīstības posmā ir vajadzīgas prezidenta institūcijai citas prioritātes. Manā izpratnē drošība ir pāri visam — iekšējā un ārējā drošība, un pilsoņu lojalitātes jautājums kā viens no drošības faktoriem. Otrajā vietā ir tautsaimniecības kapacitāte un jauda, tās izvietojums Latvijas teritorijā. Trešais jautājums ir reģionālā attīstība. Saprotu, ka prezidenta institūcija nenodarbojas ar operatīvām lietām, jo to dara valdība. Bet tās ir tēmas, kuru nozīmīgumu ir jāuztur. 

Drošība ir mērāma lojalitātes rādītājos un mūsu gatavībā pretoties. Tautsaimniecība ir mērāma apgrozījumā, ekonomikas lielumā un iekasētajos nodokļos, tai skaitā pelēkās un melnās ekonomikas mazināšanā. Un reģionu attīstība ir mērāma cilvēku sajūtā, ka šajā valstī ir labi. Ja kāda pieredze un prioritātes ir labākas par manējām, tad, protams, man jāsaka, ka kāds [cits] ir labāks. 

Šobrīd es esmu gatavs godīgai sacensībai par to, lai procesi Latvijā notiek labāk un ātrāk. Lai pēc četriem gadiem Latvija, salīdzinot kaut vai ar mūsu kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem, ir aizgājusi labāku ceļu. Manas kompetences un pieredze, tai skaitā uzņēmējdarbībā un politikā Tautas partijas laikos, bet galvenais — pieredze cilvēku vadīšanā, — ļauj man šos mērķus realizēt, iespējams, labāk kā citiem. 

Jūsu līdzšinējie izteikumi likuši domāt, ka pats jūs nesaskatāt sevi šajā amatā. LTV oktobrī teicāt, ka jūsu pieredze ir daudz tuvāka izpildstruktūrām. Esat teicis, ka jūs īsti neesat diplomāts. 

Oktobrī runa bija par izpildvaru, jo tiku uzstādīts par AS Ministru prezidenta kandidātu. Bija izšķiršanās par vēlētāju balsīm, tāpēc Ministru prezidenta kandidātam bija nozīmīga loma. Domāju, ka mans visnopietnākais citāts par prezidenta tēmu bija Rīgas Laikā vēl gadu atpakaļ. Tajā brīdī es teicu, ka tas nav mans sapņu amats. Vienīgais — konteksts no tā brīža ir izmainījies. Krievija ir iebrukusi Ukrainā, statistikas cipari uzrāda gan augstu depopulāciju, gan ekonomikas nepietiekamu jaudu, lai mēs varētu nofinansēt visas sociālās programmas. Arī šobrīd, skatoties valdības darba efektivitāti, ir skaidri redzams, ka ir nepieciešams paātrināt Latvijas attīstību. Līdz ar to, pēc ilgām pārdomām un AS visu 15 deputātu aicinājuma pirms Lieldienām, pēc Lieldienām esmu pieņēmis lēmumu uzstādīt savu kandidatūru. 

Pie Rēdera teicāt, ka diplomātija nav jūsu stiprā puse – vai jums liekas, ka jūs varētu uzlabot savas spējas?

Diplomātija nav stiprā puse, atbilstoši kontekstam. Ģeopolitiskā konteksta dēļ mēs dzīvojam paaugstinātas krīzes apstākļos, [tāpēc] rīcības spēja kā diplomātijas sadaļa ir svarīga lieta. Ja redzu, ka esošā izpildvara nepietiekami daudz uztur dialogu, tad, izrādās, mana diplomātijas spēja nav nemaz tik slikta.

Vai jūs vai kāds cits AS pārstāvis jau ir sācis sarunas ar kādu citu partiju par atbalstu jūsu kandidatūrai? 

Nē, oficiālas sarunas nav sākušās. 

Neoficiāli?

Ko Saeimas kafejnīcā runā, es neesmu klāt, bet domāju, ka mans uzvārds tiek kaut kādā veidā regulāri pieminēts. 

Kāpēc Šlesers jau 25. martā pateica, ka atbalstīs jūs kā prezidentu? 

Tāpēc, ka Šlesers ir skaļākais no opozīcijas, ar intuitīvu izpratni par lietām, kas opozīcijai jādara. Visa prese, visi mediji par to interesējas. Viņš priekš sevis ir sasniedzis rezultātu. Bet mani izvirza AS.

Vai kāds no AS nebija ar viņu runājis par tādu iespēju?

Man neviens to nav teicis.

Vai viņš zināja, ka jūs startēsit?

Viņš nevarēja to zināt, jo es pats līdz galam nezināju līdz šīm Lieldienu pārdomām. 

Šlesers saka — jums jākļūst par prezidentu, lai gāztu Kariņa valdību. Vai tāds ir mērķis? 

Mērķis nekādā gadījumā nav gāzt koalīciju, kurā ir AS un kuru vada Krišjānis Kariņš. [Koalīcijā] ir nostādīti mērķi un virzība. Efektīvākiem rezultātiem prezidenta institūcijai ir ļoti svarīgi pieslēgties pie valdības darba. Tāpēc paralēli tradicionālajai reprezentācijas funkcijai un ārpolitikas lomas pildīšanai ievēlēšanas gadījumā manis nosauktās prioritātes varētu būt tas jaunais pienesums. Prezidenta institūcija var palīdzēt risināt efektīvāk kaut vai ekonomikas transformācijas jautājumus. Ministru kabineta sēdes, ko var sasaukt prezidents par vienu vai otru stratēģisku tēmu, nejaucoties operatīvā lietu kārtībā, ir viens no instrumentiem, kuru vajadzētu izmantot. No prezidenta institūcijas pozīcijām būtu jāatver virkne dialogu, kuri vēl nav nobrieduši līdz realizējamai politikai. Ekonomikas jautājums, enerģijas koncepcija un stratēģija, kā mēs reģionus piepildīsim ar cilvēkiem, depopulācija, demogrāfija, pašcieņa un lojalitāte. Nekādā gadījumā neredzu nepieciešamību kaut ko mainīt, ja viss strādā efektīvi un ir rezultāti. Ja nav rezultātu — tas ir diskusijas pamats. 

Jūs sakāt, ka esat gatavs strādāt ar Krišjāni Kariņu kā premjeru, taču nav noslēpums, ka jums nav labas attiecības.

Godīgi sakot, no mana viedokļa, tas ir pārspīlēti.  Mēs pārstāvam divus dažādus, nedaudz savādākus politiskos spēkus. Es iezīmētu Kariņa kungu kā liberālāka spēka pārstāvi. Savukārt es pārstāvu AS, kas ir konservatīvāks spēks. Protams, ir viedokļu diskusijas, pat sadursmes par principiāliem ideoloģiskiem jautājumiem vai par taktikām — kas ir vispirms, kas — pēc tam, un tamlīdzīgi. Mana nu jau vairāk nekā 35 gadu vadītāja pieredze ir mācījusi vienu lietu — var sastrādāties ar pilnīgi visiem cilvēkiem, ar pilnīgi dažādu mentalitāti, ja var vienoties par kopējiem mērķiem. Un lielie mērķi, es domāju, nevarētu atšķirties. Nedomāju, ka labklājības līmeņa paaugstināšana, drošība, ekonomikas lielums ir tēmas, par kurām mums būtu jālauž šķēpi. Lielās līnijās nevajadzīgiem strīdiem nav pamata.

Ja tiksit ievēlēts ar Šlesera un Rosļikova partiju atbalstu, dabiski radīsies jautājums — kāpēc partijas, kuru deputātu prokremliskās noslieces nav noslēpums, uzskata, ka vajadzētu jūs atbalstīt? Vai jūs nesatrauc bažas, ko tas varētu radīt Latvijas sabiedrībā?

Atceros, ka, Tautas partijai ar 24 balsīm atrodoties opozīcijā, notika prezidenta vēlēšanas. Un iznāca, ka divi taktikā, ideoloģijā vai stratēģijā nesamierināmi politiskie spēki, [Tautas partija un sociāldemokrāti], spēja vienoties par, manuprāt, joprojām izcilāko prezidentu [Vairu Vīķi-Freibergu]. Mēs nedrīkstam uzskatīt, ka vienas balsis, kas ir pozīcijas balsis, nez kāpēc ir svarīgākas par opozīcijas balsīm, ko ievēlējuši Latvijas pilsoņi. Tas ir principiāli nepareizi. 

Jautājums ir par drošību.

Es atvainojos — es saku, ka drošība ir pamatu pamatā manai koncepcijai. Manu pārliecību par Ukrainas tēmu neviens nevar mainīt, pat ja par mani nobalso kāds no opozīcijas. Pirmās kara nedēļas beigās ierakstīju video, kurā [paudu] ļoti stingru atbalstu Ukrainai. Mobilizēju savus darbiniekus šim grūtajam laikam, skaidri un gaiši nosaucu to, ko politikā nosauca tikai pēc tam — viss, ko Krievija dara Ukrainā, ir genocīds. Manu pārliecību nevar mainīt. Arī valodas jautājumos manu pārliecību mainīt nevar — Latvijā visiem Latvijas pilsoņiem ir jāzina latviešu valoda.

Prezidenta darbi ir jāvērtē pēc viņa [paša], nevis pēc viņam atdotajām balsīm. Pretējā gadījumā — jūs gribat teikt, ka mēs izslēdzam daļu no Saeimas? Mums tagad ir bijis koalīcijas prezidents — vai tam ir bijusi pietiekami laba rezultativitāte? Vai no pilsoņu viedokļa četros gados ir pieaugusi lojalitāte? Tās ir tēmas, kuras ir vērts papildus izdiskutēt.

Salīdzinājums ar 1999. gadu nav īsti precīzs, tāpēc ka tajā laikā ne Tautas partija, ne sociāldemokrāti neapšaubīja Latvijas kursu uz NATO. Rosļikova kungs nespēj pateikt, ka Krievija ir agresors.

Mēs runājam par mani šobrīd. Manu viedokli attiecībā uz NATO nevar mainīt. Es tieši otrādi uzstādu, ka mums ir padziļināti jāintegrējas NATO struktūrās un ir padziļināti jākļūst par kopējās aizsardzības sistēmas dalībniekiem. Mēs nedrīkstam būt vājākais posms ne NATO struktūrā, ne Eiropas Savienības tautsaimniecībā.

Ja jūs tiekat ievēlēts, pateicoties Rosļikova balsīm, daudziem Latvijas pilsoņiem, vēlētājiem, būs jautājums — kāpēc viņš jūs atbalsta? 

Jums ir jāskatās mana personības struktūra, manis līdz šim dzīvē paveiktais, un mana pozīcija šajos ļoti nopietnajos jautājumos. Prezidenta institūcija ir politiski neatkarīga institūcija. Viens no prezidenta uzdevumiem ir celt pilsoņu lojalitāti pret savu valsti. Ja mani ievēlēs, es pie tā ļoti, ļoti nopietni strādāšu. 

Jūs labi zināt, ka deputāti neatdod savas balsis tāpat vien.

Vēlreiz atgriežoties pie 1999. gada — es piedalījos šajās sarunās, tur nebija nekādas tirgošanās. Mēs palikām opozīcijā, tur nebija nekādas vienošanās. Mēs nedrīkstam vulgarizēt jau tā pārāk vulgarizēto tēmu par politiku, ka tur ir vienas vienīgas melnās virtuves tirgošanās. Šajā gadījumā mēs vēlējam konkrētu cilvēku ar konkrētām īpašībām, ar konkrētu biogrāfiju, ar konkrētām spējām. Tās ir lietas, kas ir jānovērtē, lai nodrošinātu Latvijas prezidenta institūcijas maksimāli labāko jaudu. 

Kā jūs atbildētu Raivim Dzintaram, kas ļoti konkrēti ir pateicis: tas būtu nacionālās drošības jautājums, ja prezidentu ievēlētu ar Lemberga, Šlesera vai Rosļikova balsīm?

Es nepiekrītu šādam viedoklim. Kāds apdraudējums var būt, ja mani ievēlē, pastāstiet man! Kur ir redzama kaut kāda lojalitātes [trūkuma] Latvijas valstij pazīme kādā no manām pozīcijām? Ir pilnīgi skaidri definēts, ka katram pilsonim, man tai skaitā, ir jāstāv un jākrīt par Latvijas neatkarību. Ir pilnīgi skaidri definēts, ka mums ir jābūt stipram NATO posmam, jo mēs esam blakus agresoram. Mums ir stabili un līdz pilnīgai uzvarai jāatbalsta Ukraina. Kur šeit ir problēma nacionālajai drošībai?

Politikā cilvēki dažkārt nestāsta, kāpēc viņi kaut ko dara. Runa ir par spēku, kurš nespēj pateikt, ka Krima ir Ukraina un ka Krievija ir agresors. Kad pieteicāt AS, jūs teicāt, ka tieši šī ir sarkanā līnija.

Tieši tā! Tieši tāpēc arī Stabilitātei! nav koalīcijā. Viņi arī nebūs koalīcijā. Manu viedokli tas nemaina. Vēlreiz — es neredzu problēmu, ja cilvēki no opozīcijas balsos par mani. Jo viņi ir Latvijas pilsoņi, viņi ir ievēlēti Saeimā, viņiem ir tiesības pārstāvēt savu, tai skaitā politisko viedokli. Bet mans uzdevums būtu celt visu Latvijas pilsoņu kopējo lojalitāti valstij.

Jūs apgalvojat, ka visas Saeimas deputātu balsis prezidenta vēlēšanās ir “vienādas”. Vai visas būtu vienādas arī valdības veidošanā, ja Kariņa valdība pēc jūsu ievēlēšanas kristu? Vai jūs piekristu nosaukt premjerministru, kura valdībā ir Stabilitātei!? 

Pilnīgi noteikti nē.

Vai Latvija pirmajā vietā varētu būt koalīcijā?

Šobrīd valdība nekrīt. Neredz arī nevienu pazīmi, lai tā kristu. Manuprāt, šī ir labākā iespējamā koalīcija, ko varējām dabūt gatavu ar šādu vēlēšanu rezultātu. Jaunā Vienotība ir vēlēšanu uzvarētāja. Bez milzīgiem satricinājumiem es neredzu pamatu šo koalīciju mainīt uz citādu. Kariņa kungs strādā intensīvi, efektīvi, Latvijas darbība visos sektoros uzrāda rezultātus.

Jūs tikko ļoti konkrēti atbildējāt par Stabilitātei! Kāpēc nevarat tieši tāpat par partiju Latvija pirmajā vietā? 

Ja mana pārliecība ir ļoti skaidri definēta, tad — ja man kaut kādā veidā, pieņemsim, ir jānosauc valdības vadītājs, tad es neredzu iespēju, ka manis nosauktais valdības vadītājs aicinātu Stabilitātei! piedalīties valdībā. 

Bet tādas līnijas jums nav ar Latvija pirmajā vietā vai ZZS?

Šobrīd koalīcija strādā. Skatāmies, kā lietas notiek — es vēlu koalīcijai ļoti veiksmīgu darbu. 

Tātad nav sarkanās līnijas saistībā ar Latvija pirmajā vietā?

Jautājums tā, kā jūs mēģināt uzdot, šobrīd nav atbildams. Jo četri gadi ir nopietns laika periods. Mēs darītu visu iespējamo, lai saglabātu šo Latvijai vislabāko iespējamo koalīciju šim laikam. Pat ja laika gaitā ir kādas personāliju maiņas.

[Uz to], ka Šlesera kungs šobrīd ir tik aktīvs, tai skaitā arī tēmā par prezidentu, jūs varat paskatīties citā kontekstā. Vai tā nav priekšvēlēšanu kampaņa, lai savlaicīgi startētu pašvaldību vēlēšanās uz Rīgu? Tādā kontekstā arī jāvērtē visi viņa izteikumi un auditorija, ko viņš uzrunā. Un paskatieties uz reitingiem — viņam tas ir tā kā drusciņ pat palīdzējis. Ja mēs pieņemam, ka Latvija pirmajā vietā uzdevums primāri ir Šlesera kunga ambīcijas kļūt par Rīgas mēru, tad viņa retorika ir saprotama.

Zaļā partija izstājās no ZZS tāpēc, ka viņiem nebija pieņemama Zemnieku savienības tuvība ar Lembergu. Vai tas nozīmē, ka AS nebūtu gatavs iesaistīties koalīcijā ar ZZS? 

Atcerieties, ka Apvienotais saraksts radās tikai tāpēc, ka Krievija iebruka Ukrainā, un jūtot bažas, ka Latvijā var sanākt Saeimas sastāvs, kurā valstij nelojālas partijas spēj diktēt kaut kādus noteikumus. Lemberga izteikumi kara sākumā bija man pilnīgi nepieņemami. Tieši tas bija [iemesls] manam aicinājumam Zaļajai partijai pievienoties AS un izstāties no ZZS. Šī reālā rīcība no manas puses parāda manu pozīciju šajā jautājumā — Lemberga izteikumi man nav pieņemami. Protams, viņa retorika ir mainījusies, bet cilvēks ir iesaistīts tiesvedībā un parlamentā nav ievēlēts. 

Paskatieties AS programmu — reģionālajās tēmās ir pārklājumi ar Zemnieku savienību. Koalīcijas un tās vadītāju pārāk stingrā nostāja, nepieņemot opozīcijas labās idejas, tajā skaitā Progresīvo idejas, ir pārāk cieta un netālredzīga. Nav jāmaina koalīcija, lai virzītu saprātīgas lietas. To esmu teicis gan pirmsvēlēšanu laikā, gan tagad arī jums — ja opozīcijai ir labas idejas — Progresīvajiem, ZZS, tai pašai Latvija pirmajā vietā — kāpēc viņus nevar integrēt kopējā koalīcijas darbā? Tā jau ir tā gaumīgā politiskā kultūra, kur nav fronte pret fronti, kur koalīcijai ir viena atbildība, bet opozīcijai — cita, bet notiek savstarpēja ideju bagātināšanās. 

Ja jūs kļūstat par prezidentu, vai politiskā līdzsvara vārdā Smiltēnam nevajadzētu atteikties no Saeimas priekšsēdētāja amata? 

Šo es līdz galam nesaprotu, jo valsts prezidenta institūcija ir neitrāla persona. Tagad daudz svarīgāk ir neizjaukt varas trīsstūri — izpildvara, likumdevējs un tiesa, — par ko prezidenta institūcijai jātur rūpe. Prezidenta amats nekad nav bijis uz amatu sadali koalīcijas sarunās. Katram politiskajam spēkam, kas nopietni domā palikt Latvijas politikā, un AS tāds ir, ir gan tiesības, gan pienākums augstākajos amatos valstī uzstādīt savus cilvēkus. Tad vēlēšanu rezultāts faktiski [nosaka], vai viņi ir vai nav. Tā ir sacensība. Smiltēna kungs, starp citu, strādā izcili — gan Ukrainas tematikā, gan ārpolitikā. Tagad kaut kāda principa pēc nojaukt [amatu sadali] — tas atgādina ļoti vecišķu politiku, kura mums šobrīd nav nepieciešama. Labākie cilvēki labākajās vietās. 

Nacionālajai apvienībai vai Jaunajai Vienotībai varētu būt cits viedoklis.

Tas, ko es esmu runājis un ko ir teicis AS frakcijas vadītājs Tavara kungs un Smiltēna kungs — mums nekad nav bijušas vienošanās. Es neredzu nekādu nepieciešamību mainīt cilvēkus vietām, ja mēs izvirzām labāko šim brīdim pieejamo prezidenta kandidātu. Vienalga, no kāda politiskā strāvojuma — galvenais, ka viņš iederas un par viņu nobalso vismaz 51 balss.

Intervijā ziņu aģentūrai LETA, atbildot uz jautājumu par Latvijas svarīgākajiem ārpolitiskajiem partneriem, minējāt veselu virkni valstu, bet to starpā nebija ASV. Kāpēc?

Tāpēc, ka ir pašsaprotami, ka ASV ir galvenais stratēģiskais visas Austrumeiropas partneris, un tajā intervijā mēs runājām par Eiropas politiku. 

Nē, intervijā jautājums nebija tikai par Eiropu.

Nu, tad es jums tagad pasaku, ka ASV ir primārais mūsu stratēģiskais partneris un visas Austrumeiropas attīstības drošības garants. No tā viedokļa vispār nav jautājumu. 

Automātiskā detalizācijas pakāpē, kas bija šīs intervijas galvenais akcents, ir uzsvars uz partnerību Skandināvijā. Somija jau ir NATO, kas ir izcils rezultāts Latvijai un Baltijai. Ļoti ceru, ka Zviedrija iestāsies tuvākajā laikā. Tas pārbīda Eiropas Savienības politisko dimensiju vairāk uz Austrumiem. 

Polija [ir] spēks gan ekonomiski, gan stratēģiski, gan [tās] pozīcijas Ukrainas kara jautājumā dēļ. Tā ir valsts, ar kuru mums ir jāsadarbojas daudz vairāk, jo tas veido Austrumeiropas bloku. Lielbritānijas rīcības ātrums kopā ar Poliju un Baltijas valstīm uzrādīja, ka tie ir partneri, ar ko mēs varam sadarboties šajā ļoti grūtajā ģeopolitiskā situācijā, nepazaudējot asi ar lielajiem Eiropas Savienības stratēģiskajiem partneriem. 

Vāciju es pazīstu īpaši labi. Gan tāpēc, ka tur ir iegūtas zināšanas, gan tāpēc, ka esmu sekojis līdzi visai politikai un esmu trīs reizes ticies ar [bijušo Vācijas kancleri Angelu] Merkeli. Mans uzdevums būtu vismaz no Austrumeiropas pozīcijām stiprināt šo valstu sadarbību. Un neļaut Vācijai novirzīties no uzsāktā kursa — jaunā aizsardzības ministra [Borisa] Pistoriusa vadībā tā kļuvusi par vienu no galvenajiem Ukrainas atbalstītājiem. Uz vakardienas Makrona izteikumu fona, kurā jūtama sankciju [pret Krieviju] mazināšanas tēma, tas ir īpaši svarīgi. 

Vēlreiz — ja ir kaut kādas šaubas par ASV pozīciju manā politikā. Pirmkārt, ārlietu politiku Latvijā ar Saeimas apstiprinātu mandātu nosaka Ārlietu ministrija. Prezidenta institūcija ir daļa no šīs ārpolitikas realizācijas. Es gribētu teikt, ka militārā kompleksa attīstībā ASV ir jāiesaista vēl vairāk, nekā tas ir darīts līdz šim. Ir jāatrod arī iespēja celt ekonomisko kapacitāti un piedalīties NATO militārā kompleksa realizācijā — ieroču savietošanas un nodrošināšanas sistēmā. 

Jūs sakāt, ka tas ir pašsaprotami, bet prezidenta vārdiem pievērš papildu uzmanību. Ja viņš kaut ko nepasaka, tam arī var būt ļoti nopietnas sekas.

Tieši tāpēc jūsu intervijā es pasaku divreiz, jo tas konteksts LETAs intervijā tāds nebija. ASV ir mūsu stratēģiskākais partneris. [Veidot drošību] bez ASV, tikai uz Eiropas politikas būvētiem spēkiem, kā Makrons vakar nepareizi izteicās, manuprāt, ir strupceļš.

Esat teicis, ka starp jūsu prioritātēm ir tautsaimniecība un reģionālā attīstība. Kā prezidents, kura rokās nav izpildvaras sviras, šos jautājumus var ietekmēt?

Ar daudzām politikām, kuras pēc tam pārtop par Ministru kabineta rīcības dokumentiem. Šobrīd mēs joprojām mēģinām risināt sarežģītos reģionālās politikas jautājumus pa atsevišķām ministrijām. Diemžēl tā tradīcija turpinās no 13. Saeimas, no pirmās Kariņa valdības. Neskatoties uz to, ka mēs deklarācijas veidošanas laikā sapratām, ka daudzas problēmas ir ar sinerģijām vienā, otrā vai trešā sektorā. Mēs varam panākt efektīvāku rezultātu, piemēram, labklājības [jomu] risinot kopā ar reģioniem, veselības aizsardzību risinot kopā ar izglītības tematiku — gan no izmaksu, gan no cilvēku aktivitāšu viedokļa. Tās ir lietas, ko pēc būtības var virzīt ar prezidenta institūciju — diskusijās ar pašvaldībām un novadu vadītājiem. Katram ir specifiskāka situācija — Rīgas aglomerācijai ir viena situācija, Ludzas novadam ir pilnīgi citas problēmas. To, ko šobrīd izteikti redzu valdības darbā — tur ir pārāk maz šīs politikas. Ekonomisko transformāciju ir jāpilda ar saturu, kuram ir gan reģionāla, gan sociāla, gan tautsaimniecības komponente. Šobrīd vēl tā satura nav. Ja tāds būs tas vēlēšanu rezultāts, prezidenta institūcijai manā personā ir jānāk palīgā. 

Valdības veidošanas sarunas vairākas nedēļas aizkavējās, jo AS prasīja jauna ministra biedra institūta izveidošanu. Beigās partneri piekrita šai prasībai — bet rezultāta nav, AS par šiem biedriem tagad ir aizmirsusi. Vai bija vērts tērēt laiku?

Jā, jo šī nebija AS, bet Levita kunga iniciatīva, ko mēs uztvērām kā ļoti labu. Akcents, ka tāpēc aizkavējās valdības sarunas, nav korekts. Valdības sarunas aizkavējās, kad vadošais koalīcijas partneris, kam bija iedots pagaidu mandāts veidot valdību, pirmajās trijās nedēļās potenciālos koalīcijas partnerus kopā sasauca tikai trīs reizes uz pusotru stundu. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc aizkavējās valdības veidošana. 

Ja mēs pirmajās trijās nedēļās būtu izdiskutējuši, tai skaitā par ministru biedru amatiem, tad… Sinerģijas jautājumi, biedra jautājums jau ļauj uzņemties politisko solidāro atbildību par vienu nozari vairākos veidos. Šobrīd tā [200 miljonu iepirkuma] lieta, kas Aizsardzības ministrijai no iepriekšējās valdības uzpeld augšā, NA ministrei ir jārisina vienai. Tas četru acu princips būtu ļoti labi palīdzējis nenonākt līdz situācijai, ka paaugstinātas ģeopolitiskās spriedzes apstākļos vienai privātai kompānijai tiek uzticētas visas Latvijas armijas apgādes. Tāpat veselība un labklājība — tās iet roku rokā. Nav tā, ka Kariņa kungs neiet šajā virzienā.

Jā, ministru biedriem varbūt vēl nav pienācis īstais brīdis, bet valdības komitejas jau sāk darboties — pirmā bija par civilo aizsardzību, otrā — par digitalizāciju. Vēl efektīvāk būtu, ja Ministru kabineta vadītājs ar īpašo uzdevumu ministriem būtu deleģējis cilvēku gan enerģētikā, gan digitalizācijā. Tas koncepts ar ministru biedriem radās tāpēc, ka Kariņa kungs gribēja veidot nozaru ministrijas un faktiski sadalīt atbildības atkal tikai pēc feodālām sadaļām. 

Izejot no taktikas un saspēles, ir jāpiemēro instrumenti. Ja valdības vadītājam ir šāds rokraksts, tad jaunajam partnerim, kas ir pienācis koalīcijā… Nacionālā apvienība jau ir sastrādājusies, to mēs redzam arī pēc ministriem, kas ir tie paši. Protams, ka mēs tajā solidārajā atbildībā esam mazākā daļa, kaut vai fiziski pēc balsojuma. No jebkuras situācijas ir jārod labākā izeja. Mums ir Kariņa kunga valdības rokraksts, mums ir deklarācija, mums ir rīcības plāni, mums ir lozungi — ekonomikas transformācija — tie ir jāiedzīvina ar saturu. 

Gan priekšvēlēšanu kampaņas laikā, gan arī valdības veidošanas laikā jūs ļoti uzsvērāt, ka Latviju gaida nepieredzētas krīzes, jūs lietojāt vārdu “kataklizmas”. Ziema ir pārdzīvota, jūs par krīzēm vairs nerunājat. Vai tā bija tikai tāda politiska retorika?

Nē, tā nebija politiska retorika. Ļoti labi, ka ziema nebija tik sarežģīta, kā to prognozēja visā Eiropā. Būtu pilnīgi citāda aina, ja ziema būtu daudz, daudz smagāka. 

Ir ļoti smaga situācija — kad mēs pēdējo reizi esam tādu inflāciju piedzīvojuši? Vai tā nav krīze? Kad enerģētikā esam piedzīvojuši situāciju, ka sankcijas īsā laikā atrauj līdzšinējos apgādes kanālus? Šajā laikā vajadzēja ļoti aktīvi darboties ar šķeldu katlumājām — tas diemžēl nav noticis, mēs aizrāvāmies ar ministrijas veidošanu. Bet mēs neesam ārā no krīzes, jo mums inflācija joprojām ir ap 17%.

Tā šobrīd krīt. Prognozē, ka līdz gada beigām būs 4—5%.

Es atvainojos, ko nozīmē — krīt? Oktobrī tā cēlās, novembrī tā cēlās. Mēs valdības [veidošanas] sarunās teicām — ja valdības intervence enerģētikā un palīdzība būtu jau vasarā, tad, iespējams, inflācija, kuru sastāda ārēja inflācijas komponente, kas ir puse no tā, [būtu mazāka]. Tāpēc jau mēs esam ar sliktāko inflācijas rādītāju. Pie citas politikas spiediens uz pēcinflatīviem efektiem būtu ievērojami mazāks. Uzņēmumiem ir pieaugusi pašizmaksa, izglītībā un veselības sektorā [ir palielinājies] darba algu spiediens. Un šie ir taktiskās politikas jautājumi. Es negribu teikt, ka mēs esam izgājuši no krīzes ārā. 

Vienkārši jūs par to vairs nerunājat. Mainās politiskie uzsvari, ko jūs izvirzāt.

Pagaidiet, es gribētu runāt pretim — vai karš Ukrainā ir beidzies? Vai mēs esam jau fāzē, ka mēs skaidri redzam Ukrainas uzvaru? Tā ir smaga fāze, kura vēl atstās iespaidu. Mēs esam iegājuši jaunos apstākļos, kas nebūt nesaka, ka krīze ir beigusies. Mēs esam iegājuši stadijā, kad pirmais šoks par krīzes rādītājiem vienkārši ir palicis tādā plato līmeni. Mēs esam pieraduši dzīvot ar šo krīzi. 

Tāpēc nevajag teikt, ka es nerunāju par krīzi. Lielās krīzes mums vēl tikai priekšā — paralēli Ukrainas tēmām ir depopulācija un demogrāfija. Mēs tam vispār neesam pieķērušies, bet nevaram paslaucīt šo tēmu loku zem tepiķa. Ja jūs man pārmetat, [atbildu] — katru dienu piesaucot vārdu krīze, situācija labāka nepaliek. Bet no tā krīzes modusa mēs neesam ārā ne pēc teorijas, ne pēc prakses. 

Tobrīd tā bija jūsu retorikā dominējošā tēma — kara istaba, horizontālie ministri un tā tālāk, uz kuriem uzstājāt, — tagad tas ir nolikts malā. 

Kariņa kungam ir savs rokraksts. [Viņš] negrib kara istabu, lai gan saprot, ka tā ir vajadzīga. Ja es būtu Ministru prezidents, tad kara istaba būtu, un man liekas, ka daudzi jautājumu būtu risinājušies nedaudz efektīvāk. Šīs menedžmenta zināšanas — kā rīkoties krīzes apstākļos — nāk no uzņēmējdarbības. Nevar strādāt ar vecām metodēm, kas ir bijušas nosacītajos miera laikos, ja mainās ārējie parametri un spiedieni. 

Šī lieta nav pārmetama man, jo tas ir rokraksta jautājums. Kariņa kungs izvēlējies savādāku rokrakstu, to atbalsta JV, un mēs kā koalīcijas partneris to pieņemam. Manā izpratnē tas būtu labāk. Ne velti pazīmes ar valdības komitejām jau liecina, ka kaut kādi soļi tajā virzienā notiek. Tā ka nepareizi nav bijis. 

Intervijā LETA teicāt, ka būtu jārunā ar krievvalodīgajiem Daugavpilī un Rēzeknē. Kādā valodā jūs to darītu?

Tradicionāli es visā pasaulē runāju tā, lai man saprot. Mums ir starptautisks uzņēmums un manā uzrunā [darbiniekiem], kurā es runāju par atbalstu Ukrainai, bija frāze, ka galvenais ir lojalitāte. Nav svarīgi, kādā valodā jūs runājat ģimenē, bet, ja jūs esat par Eiropas vērtībām, par atbalstu Ukrainai, par lojalitāti Latvijas valstij, tad jūs esat mūsējie. Mēs nekādi nedrīkstam valodas jautājumu nolikt malā. Ja es kandidēju uz Valsts prezidenta amatu, tad man ar savu piemēru jārāda, ka valsts valodas [jautājumu] mēs domājam nopietni — katram Latvijas pilsonim ir jāzina valsts valoda. Tas ir ļoti žēl, ja cilvēks, kas ir dzīvojis Daugavpilī, Rēzeknē vai Ludzā 30 gados un vairāk, kopš pastāv Latvija kā neatkarīga valsts, nav uzskatījis par vajadzīgu iemācīties valsts valodu. Tāpēc šajā pozīcijā man ir jārunā latviski. Man šodien paredzēta intervija ar Latvijas Radio 4, kas ir oficiāls Latvijas valsts radio, kas raida krievu valodā, un man ir jārunā latviski. Bet ir jāapmeklē Daugavpils, Rēzekne, Ludza un Terehova un ir jārunā ar cilvēkiem. 

Vai ir jāsaglabā Latvijas Radio 4 un citi raidījumi krievu valodā?

Ir jāsaglabā Latvijas Radio 4, jo informatīvā telpa, kas kompensē izkrītošo Krievijas propagandu, ir ārkārtīgi svarīga. Godīgi sakot, tas bija jau jādara agrāk. Mēs nedrīkstējām atļaut, lai pārrobežas elektroniskais informatīvais starojums pārklāj daļu no Latgales. Tas, ka neesam panākuši, ka visā Latvijas teritorijā līdz pēdējam kilometram ir uztverami Latvijas oficiālie mediji, tai skaitā krievu valodā, ir mūsu līdzšinējās valsts politikas nolaidība.

Jūsu koalīcijas partneri NA grib slēgt šo radio. 

Tāpēc jau mums ir atšķirības. Mēs abas esam konservatīvā gala partijas, bet mēs nevaram skatīties uz Latviju kā mononacionālu valsti. Tā nekad nav bijis. Ne visi cilvēki latviski varēs runāt arī pēc tam, un ne velti aiz humāniem apsvērumiem vecākiem cilvēkiem, liekas, ka tiem, kam pāri 75 gadiem, neprasa valodas eksāmenu. Manā izpratnē informācijas pieejamība tev saprotamā valodā ir normāla Eiropas civilizācijas lieta. Var notikt visa veida kataklizmas, informācijai ir jābūt. To es tik pārliecinoši runāju, jo, kad Zviedrijas, Lielbritānijas vai Vācijas būvlaukumā ir kaut kādi drošības riski, valoda ir jāsaprot. Eksportā var būt tikai tad, kad kolektīvā ir darba vadītāji, kas spēj komunicēt. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Mēs nedrīkstam atļaut monopolizēt krievu valodu informatīvajā telpā ar Krievijas saturu. 

Šobrīd sabiedrībā ir ļoti manāms vairāku aktīvistu sauklis «atkrieviskosim Latviju». Kā jūs vērtējat šīs iniciatīvas? 

Man nepatīk tas sauklis. Ko mēs darīsim, ja man no vectētiņa puses, pieņemsim, ir lietuviešu asinis? Kas ir tālākais? Kādā veidā mēs nodrošinām lojalitātes pieaugumu valstij no visiem Latvijas pilsoņiem, kuriem ir dažādas tautības? Tāpēc lojalitātes tēma prezidenta institūcijas darbībā ir ārkārtīgi svarīga. Ja Latvijas pilsoņi savā vairākumā nav lojāli pret valsti, tas nozīmē lielāku ēnu ekonomikas īpatsvaru. Tas nozīmē, ka krīzes gadījumā potenciāls aizstāvēt valsti ar ieročiem rokā ir daudz mazāks.

Man ļoti nepatīk šī aptauja — Somijā 80% ir gatavi aizstāvēt valsti, mums ir zem 30%. Tā ir mērāma lieta. Es gribētu panākt, lai šis rādītājs ir pieaudzis par 10%. Un to nevar izdarīt, neuzrunājot cilvēkus, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda. Man kā pamatnācijas pārstāvim, mums visiem, kam pasē ierakstīts latvietis, ir uzdevums gādāt, lai mūsu valstī, kur esam pamatnācija, mēs pret visu veidu minoritātēm izturamies cieņpilni kā pret saviem pilsoņiem. 

Paziņojot par gatavību kandidēt, teicāt, ka darbi, lai atteiktos no uzņēmējdarbības, «esot jau sākti». Kas tie par darbiem? 

Videouzruna maniem darbiniekiem ir ierakstīta aizvakar. Ar juristiem esmu sācis darboties uzreiz pēc Lieldienām, tajā pašā dienā esmu ticies ar finansistiem. Ar esošajieem UPB akcionāriem mēs esam tikušies vairākkārtīgi, un lieta ir procesā, lai UPB turpinātu darboties arī bez manis. Ja mani ievēlē, tad man ļoti īsā laikā, liekas — septiņās dienās, jānoliek visa darbošanās visās padomēs, tajā skaitā UPB padomes priekšsēdētāja amats. Jo tas nav savietojams ar prezidenta institūciju. Man ir caurspīdīgā, sabiedrībai saprotamā veidā jāpārdod savas akcijas. Es negribu nekādus vekseļus vai kādas sarežģītas finansēšanas shēmas. Esošie akcionāri ir izteikuši gatavību pārņemt akcijas. Tā ka — šis process notiek paralēli. Es būšu gatavs šos jautājumus likumā noteiktā termiņā atrisināt. Šobrīd tam neredzu nekādus šķēršļus. 

Protams, ka 35 gadu darbu trīs dienās nevar pārdot, bet, kā runājām ar finansistiem, ir instrumenti, kā akcijas jau faktiski nodot. Lēmums bija tik sarežģīts, jo ir pilnīgi skaidrs, ka ievēlēšanas gadījumā es vairs neatgriezīšos uzņēmējdarbībā. Šis ir beidzies. Arī man pašam ir ļoti svarīgi aprast ar domu, ka ievēlēšanas gadījumā atvados no visas iepriekšējās dzīves un, pieļauju, arī no arhitektūras. Tas tomēr ir darbs, tas nav hobijs. Tas bija ļoti nopietnu pārdomu vērts. Jo atvadīties no uzņēmuma, kuru esi veidojis no nulles un kas ir izaudzis līdz divtūkstoš cilvēkiem, kas ir eksportspējīgs, ar daudziem desmitiem miljonu samaksātu nodokļu gadā, nav viegls lēmums. 

Kas īsti ir jūsu motivācija spert tik lielu un nozīmīgu soli? 

Redziet, ja Latvijai ietu labāk, ja nebūtu šī ģeopolitiskā riska un Krievijas izraisītā kara Ukrainā un visas mūsu nākotnes perspektīvas maiņa, tad, iespējams, es to nedarītu. Ārējie izaicinājumi un grūdieni liek mobilizēties, ja tā drīkst teikt, tēvzemei grūti laiki. Ekonomiskos faktoros mēs atpaliekam pat bez Ukrainas kara. Dzīves sarežģītības modelis prasa cilvēkiem ar pieredzi, kāda ir man, nolikt malā lietas, kuras sevi ir pierādījušas un nesušas Latvijai labumu, un pievienoties politikai. Lai celtu sabiedrības lojalitāti, ticību cilvēkiem un cerību par nākotni, sabiedrībai ir vajadzīgi cilvēki, kuri var parādīt, ka viņi spēj izdarīt.

Jūs uzsverat to, cik svarīgs bija 24. februāris jūsu lēmumam, bet pēc biedrības izveidošanas maijā jūs pie Dombura nenoliedzāt, ka jums bija sarunas ar Jauno Vienotību jau pirms 2021. gada jūnijā notikušajām pašvaldību vēlēšanām par iespēju veidot kādu politisku projektu. Vai doma iesaistīties politikā neradās jau pirms 24. februāra?

Tajā laikā mēs ar Ašeradena kungu kā partijas vadītāju runājām par politiskās ideoloģijas jautājumiem ar sekojošu filozofijas domu — vai demokrātija strādā pietiekami efektīvi, ja Latvijā ir attīstījusies sīkpartiju sistēma vai projektu partijas? Ideāli būtu, ja viens politisks spēks spētu uzrunāt 30% vēlētāju liberālā sektorā, 30% vēlētāju konservatīvajā sektorā un 30% vēlētāju sociāldemokrātiskajā sekorā. Kā mēs redzam, Somija šobrīd iet šo ļoti labo ceļu. Šī bija tāda teorētiski praktiskā diskusija — nevis ar manu iesaisti kā tādu, bet par principu. Es joprojām uzturu to tēmu, ka demokrātija Latvijā ir pārāk sašķaidīta, pārāk sīkpartejiska. Demokrātija dzīvo pa nopietnam tikai tad, kad politiskā spektra trim pamatvirzieniem ir apmēram  30% potenciālais atbalsts. Tad demokrātija un demokrātijas kultūra diskusijās beidzot kļūst ilgtspējīgāka. Pretējā gadījumā mums ir tikai projekti. Tāpēc apvienošanās idejas jautājums tika diskutēts teorētiski, bet tam vēl nebija nobriedusi nekāda vajadzība. 

70.gadu nogalē jūs bijāt starp retajiem, kuriem bija iespēja studēt ārzemēs — Austrumvācijā. Šādas studijas nebūtu iespējamas bez padomju drošības dienestu piekrišanas. Kā saņēmāt viņu atļauju?

Man jūs diemžēl jāapbēdina — neesmu bijis čekas aģents, vienalga kādā formātā. Ne mani kāds aicināja, ne ar mani notika kādas sarunas. Es diezgan labi to izstāstīju intervijā Džilindžeram, arī intervijā Rīgas Laikā — ne jau visi, ko sūtīja uz ārzemēm, [bija] vajadzīgi [kā] čekisti. Tajā laikā Padomju Savienībā bija vajadzīgas profesijas, kas aizpilda deficītu. Bijām studentu apmaiņas grupa starp Padomju Savienību un Vāciju. Rezultātā jau nevajag, ka katrs, kas izbrauc studēt ārzemēs, ir čekists. Ir vajadzīgs atpakaļ atvest profesionalitāti. Un šis ir tas gadījums. Mēs bijām cilvēku grupa, kas studēja inženieros un arhitektos. Vecākais no mums, kas izgājis padomju armiju, pateica: “Zēni, es esmu tas, kam par jums ir jāziņo!” Tā grupa tika uzpasēta. Līdz ar to, tu zini, ka par tevi ziņos, un zini, kā uzvesties. Bet tas nenozīmē, ka visiem pieciem, kas bijām no Padomju Savienības, bija jābūt kaut kādā veidā saistītiem. Jo bija vajadzība pēc izglītotiem profesionāļiem. Un to jūs redzat manā profesionālajā darbībā. Nav jau tā, ka esmu tikai uzņēmējs, es esmu arī arhitekts.

Es neprasīju, vai tikāt savervēts, es teicu, ka bez drošības dienesta atļaujas jums nebūtu iespējas izbraukt no PSRS. Jūs saņēmāt ļoti privileģētu iespēju. Kā jūs skaidrojat, ka saņēmāt atļauju studēt Vācijā? 

Ja tā bija tā laika Padomju Savienības politika — mainīties ar Austrumeiropas bloka studentiem — un es esmu tā laika students, jūs man pārmetīsit, ka es nepareizajā gadā nepareizā vietā esmu bijis? 

Man pēc tam liedza braukt uz Bulgāriju saņemt balvu. Pajautājiet, kāpēc! Iespējams, mana uzvedība Austrumvācijā, kur mēs taisījām arī studentu streikus, neliecināja, ka es būtu pārāk lojāls varai. Bet es esmu ar izcilību ieguvis izglītību, es strādāju savā profesijā, es veidoju pienesumu, un man nav ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu. Ja jums ir šaubas, tad es nekādā veidā nevaru piespiest domāt savādāk. Bet mana sirdsapziņa ir tīra. Nekāda sadarbība ar čeku vai kaut kādām struktūrām nav bijusi.

Vai jūs intervēja vai pārbaudīja pirms braukšanas? 

Nē, man nebija jāiet uz nekādām drošības iestādēm. Man bija jāiet uz komjaunatnes komiteju un Politehniskā institūta partijas komiteju. Tas piederēja pie tā laika procedūras.

Tautas partijas pirmos 10 gadus esat nosaucis par partijas «romantisko periodu». Vai varat paskaidrot, ko jūs ar to domājat?

Jebkurā jaunā politiskajā spēkā sanāk kopā cilvēki, kuri uzskata, ka valstī kaut kas ir jāmaina. Šajā gadījumā tā bija pirmā partija un, manuprāt, vienīgā līdz AS ar konservatīvas politikas karkasu. Vienīgā, kam tajā laikā bija ļoti stipra reģionālā pārstāvniecība. Tajā laikā mēs dabūjām cauri Liepājas ekonomiskās zonas likumu, [ko neatbalstīja] valdība, ko vadīja Šķēle kā bezpartejiskais premjers. Skaidrs, ka tu tiec ievērots un tu novērtē politisko spēku, kas veidojas. Ieraugi, ka tajā ir konservatīvas vērtības. Skaidrs, ka no reģioniem nācis un šo reģionu ideju augstu karogā turējis, tiec ar potenciālo biedru [atbalstu] ievēlēts valdē. Skaidrs, ka pirmajos 10 gados politika veidojās romantiska. 

Šveices laikrakstos izlasīju demokrātijas teoriju, ka jaunus politiskos spēkus veido trešdaļa entuziastisku romantiķu, trešdaļa — konjuktūristu, un trešdaļa — karjeristu. Šveices analītiķu [izpratnē] tas ir pietiekami labs mikslis. Jo tu nevari izveidot kaut ko tikai no romantiķiem vai tikai no karjeristiem. Demokrātiskām partijām attīstoties, notiek savu veida sakratīšanās — augšpusē sāk izvirzīties konjuktūristi un karjeristi, tāpēc ka viņi saskata to kā placdarmu sev. Te nav runa par Tautas partiju, ir runa par visām partijām, par jaunajiem politiskajiem spēkiem. Jebkurš jauns politisks spēks piedzīvos šīs transformācijas. Līderiem ir svarīgi uzturēt šo veselīgo proporciju — lai romantiķi nepazaudē interesi par darbošanos aktīvajā politikā, lai karjeristi savās ambīcijās tiek piebremzēti un nenodod partijas ideoloģiskos pamatprincipus, bet konjunktūristi tiek savlaicīgi izfiltrēti ārā.

Vai Šķēle bija romantiķis, karjerists vai konjunktūrists? 

Šķēle piedzīvoja visu šo transformatīvo procesu. Sākumā es viņā iepazinu drīzāk romantisko vēlmi mainīt Latviju. Es to sen esmu teicis — liekas, viņu aizlauza tas saproducētais pedofilijas skandāls, kas bija kaut kāda politiskā izrēķināšanās. [2000. gadā Jānis Ādamsons, kurš vadīja parlamentāro izmeklēšanas komisiju par pedofīlijas skandālu, no Saeimas trībīnes paziņoja, ka lietā izskanējis Šķēles vārds. Ādamsonu šajā sakarā vēlāk notiesāja par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu — red.]. Tas aizlauza viņa domāšanu, un šodien mēs redzam citu Šķēli. 

[2008. gadā], kad es izstājos no TP, Latvijai bija sarežģīts laiks. Tas bija brīdis, kad valsts nopirka krīzē nonākušo Parex banku. Manuprāt, tas bija kļūdains solis, kas mūs joprojām turpina vajāt. Tajā brīdī sākās Latvijas atpalicība no Igaunijas un Lietuvas. Mēs bijām spiesti uzņemties Starptautiskā Valūtas fonda saistības. [Ivars] Godmanis (LPP/LC) bija valdības vadītājs, finanšu ministrs bija [Atis] Slakteris (TP). Tajā brīdī Tautas partija fundamentāli nodeva savas konservatīvās vērtības. Tas ietekmēja tālāko Latvijas attīstību, neatkarīgi no valdības operatīvajām rīcībām, veiksmēm vai neveiksmēm, ar atrāvienu nolika mūs zemākā pozīcijā. Tas bija brīdis, kad mūsu pašapziņa tika iedragāta. Tas bija brīdis, kad bija beidzies šis romantiskais periods.

Jau 2000. gadā Pasaules Banka konstatēja, ka Latvijā ir augsts «valsts sagrābšanas» līmenis. Vai tā nebija šo vērtību nodošana?

Ko jūs minējāt, ir absolūta taisnība. Privatizācija Latvijā bija negodīga, tā bija šauru grupu interesēs. Šķēle tajā brīdī nebija uz laukuma parādījies, Latvijas ceļš realizēja šo politiku. 

Šķēle bija Ave Lat pārstāvis.

Latvijas ceļš veidoja politiku, ar tiem sertifikātiem dodot instrumentu. Es savus sertifikātus vispār nerealizēju. Tā bija visa Austrumeiropas nelaime — to esmu lasījis gan Čehijas, gan Vācijas politologu darbos. Vācija gāja citu ceļu, bet pie mums šī sertifikācijas ideja ļāva attīstīties oligarhijai. Latvijas ceļa politika ielika savādāku privatizācijas modeli, kas iedeva nelielai cilvēku grupai spēju aktīvi rīkoties. 

Vai Šķēle bija tajā grupā?

Jā, es domāju, ka viņš bija. Tā visa Ave Lat lieta tajā brīdī nebija tik caurskatāma. Jā, arī Lemberga un Šķēles faktors, bet, pirmkārt, Latvijas ceļa faktors ir tas, kas nodrošināja augsni neproporcionālai un nepareizai Latvijas attīstībai. Arī Latvijas kuģniecības tēma vai arī ļoti normālu saimniecisko aktīvu, piemēram, Latvijas Balzams, nodošana un iegūšana par sertifikātiem.

Tā bija Latvijas ceļa politika, bet ir cilvēki, kas to izmantoja un pēc tam paši nāca pie varas — kā Šķēle. 

Mēs runājam par mani. Es neizmantoju sertifikātus. Es esmu uzbūvējis uzņēmumu kopā ar saviem kolēģiem no nulles, es rādu, ka Latvijā var būt pilnīgi citāda uzņēmējdarbība un arī pilnīgi savādāks politikas raksturs. Mana pozīcija ir pilnīgi visiem acu priekšā, viss mans dzīves gājums ir šeit. Nav tā, ka mums viss ir bijis rožaini. Mums ir bijušas milzīgs politiskas un cilvēciskas kļūdas. Tāpēc cilvēkiem kā man, ar pieredzi, zināšanām un arī biogrāfiju, kas ir notikusi šeit, jānāk uz laukuma Latvijai grūtā brīdī.

Nav jautājumu par UPB, bet jūs esat gatavs stāvēt blakus šiem cilvēkiem. 2001. gadā Šķēle un Lembergs vienojās par «uzņēmējdarbības vides sakārtošanu», respektīvi, kā tiks privatizēti dažādi valsts uzņēmumi. Jūs tajā laikā bijāt TP valdē un neatkāpāties, lai gan Šķēle acīmredzami bija veicis oligarhisku darījumu ar Lembergu. 

1998. gads, veidojoties Tautas partijai, ir šis romantiskais posms. Daudzi cilvēki ienāk partijā. 2001. gadā jūsu pieminētā lieta nav partijas dimensijā mērāma. Jo es pat nezinu, vai toreiz tā vispār bija publiski pieejama. 

Nē, bija par to informācija.

Esot partijā un cīnoties par tādām lietām kā reģionālā attīstība, tas trauks jau lēnām paliek pilns. 10 gadus es biju pietiekami nopietns iekšējais opozicionārs par daudzām lietām, tai skaitā par teritoriālo reformu. Bet jūs neejat politikā, lai uzmestu lūpu vienā vai otrā gadījumā, jo virsuzdevumi jau ir lielāki. Pakāpeniski veidojas priekšstats, ka vienā brīdī vadzis lūst. Bet šo Lemberga un Šķēles vienošanos nekādā gadījumā nekad neesmu atbalstījis. Bet neaizmirsīsim saknes, kas aug no nepareizi uzbūvētās Latvijas ceļa realizētās privatizācijas sertifikātu politikas. To esmu teicis, to saku un acīmredzot to teikšu arī nākotnē.

Kad jūs pēdējo reizi runājāt ar Šķēli?

Pēdējo reizi es ar viņu runāju telefoniski pirms izstāšanās no Tautas partijas. Mums jau tad bija pazudis kontakts, jo bija pārāk lielas atšķirības. Un vienreiz satikāmies Dzintaru koncertzālē ar viņa ģimeni, kas bija atnākusi uz koncertu, un es tur biju. Skaidrs, ka sasveicinājāmies — kā iet, un tas arī viss. 

Un kādas ir jūsu attiecības ar bijušo TP premjerministru, tagadējo Latvijas Gāzes vadītāju Aigaru Kalvīti?

Kad Kalvītis bija Ministru prezidents, mums bija labas attiecības, bet nekādi kontakti tālāk nav bijuši. Vienreiz bija uzņēmuma jautājumi, kas bija jārisina ar Latvijas Gāzi.

Bijāt starp nozīmīgākajiem oligarha Pjotra Avena izveidotā festivāla Rīga—Jūrmala finanšu atbalstītājiem.

Tas ir pārspīlējums. Rīga—Jūrmala [organizatoru] komanda aicināja Latvijas uzņēmējus, kuri var atļauties piedalīties, lai naudas masa tikai no ārzemēm nav pārāk liela. 

Otrajā vai trešajā gadā mēs ar sievu izlēmām, ka, jā, Latvijai ir nepieciešami šādi ļoti augsta līmeņa [festivāli]. Mēs labprāt bijām ziedotāji šai lietai. Ja mēs vienuviet tādu līmeni varam dabūt Latvijā, tad tas ceļ un maina tūrisma struktūru, ceļ Rīgas nozīmi. Bet festivāls pilnīgi nojuka tajā brīdī, kad Krievija sāka karu Ukrainā. Menedžmenta komanda skaidri un gaiši pateica, ka neturpina, un arī mēs neturpinājām. Galvenie atbalstītāji, iniciatori bija sasieti ar rokām kājām ar Krievijas politiku Ukrainā. Tur neko nevar darīt, tad ir jānovelk līnijas. 

Kad pēdējo reizi esat tikušies ar Avenu? 

Koncerta laikā, kad tas pēdējo reizi notika, laikam 2021. gadā. 

Kā vērtējat Ogres mēra Helmaņa ieceri sarīkot Avena porcelāna izstādi?

Porcelāna kolekcija, protams, ir izcila. Bet vai bija gaumīgi ar to tagad uzstāties? Domāju, ka nebija gaumīgi. 

Tas ir gaumes jautājums?

Var izvēlēties savādākus vārdus. Mēs, karam sākoties, cirtām visas saites, likvidējām savu Baltkrievijas uzņēmumu, likvidējām piegādes. Esam ekonomiskā un politiskā kara situācijā, mēs nevaram būt abās pusēs, ir stingri jānostājas. Tāpēc arī [vērsos ar] video pie maniem darbiniekiem, lai ir savlaicīgi ļoti skaidra vadītāja pozīcija — es esmu par Ukrainas vērtībām, mana vieta ir šeit, neatkarīgi no tā, kā karš attīstīsies. Vadītājam ir ļoti ātri jāpozicionējas. Helmaņa kungam signāls neizdevās ne veiksmīgi, ne labi, ne īstajā laikā, ne īstajā vietā. 

Kā vērtējat Helmaņa izrēķināšanos ar muzeja darbiniekiem?

Es neesmu sekojis tam līdzi. 

Jūsu 2018. gadā izdotā grāmata (mans) uzņēmēja kods ir ļoti teorētiska, ar daudziem no citiem aizgūtu teoriju pārstāstiem. Varbūt varat pastāstīt par konkrētiem gadījumiem jūsu karjerā — kļūdām, no kurām esat visvairāk iemācījies.

Grāmata ir būvēta uz personiskās pieredzes. To teikuši ļoti daudzi jaunie uzņēmēji un ne tikai uzņēmēji, kuri lasījuši. Grāmata ir pārdota vismaz 13 000 eksemplāros. Ja visi pārējie saka, ka tieši personiskās pieredzes prizma ir tā, kas viņus visvairāk uzrunā, bet jūs sakāt, ka tās tur nav, tad man kaut kas tur neiet kopā. 

Tajā ir pietiekami daudz arī par kļūdām. Ir aprakstītas procedūras, kādā veidā neiekrist kļūdainos lēmumus, un tā bāze nāk no manis paša. 

Tas viss tur ir, bet neatradu konkrētas kļūdas, no kurām esat mācījies. 

No visām kļūdām mācās, un tas ir rakstīts arī grāmatā. No panākumiem neko neiemācās, no kļūdām visu mācās. 

Bet kāds konkrēts gadījums?

Jebkura iekrišana uzņēmējdarbībā ir kļūda, kas bagātina.

Tas viss tā ir, jā, bet tie ir tādi apraksti.

Tādā gadījumā — kad man kādā brīdī būs laiks, es no grāmatas izņemšu gabalus, kur ir lasāma mana individuālā pieredze, tai skaitā kļūdīšanās pieredze, un nosūtīšu jums. 

Vai tagad varat nosaukt vienu kļūdu, kas jums uzreiz nāk prātā?

Man būs grūti atbildēt. Ko nozīmē kļūda? Visa dzīve ir reaģēšana uz kļūdām. Tu transformējies.

Varbūt ir kāda, kas iespiedusies atmiņā?

Kļūda jau nav nekas slikts. Kļūda vienmēr tevi transformē uz kaut ko savādāku. Jebkura lieta, ko esi izdarījis ne tā, kā tajā brīdī biji iedomājies, ved uz jauniem risinājumiem. Līdz ar to jautājums nav par kļūdām. Jautājums, ko jums vajadzētu man uzdot, ir par domāšanas veidu.

Ja jūs kļūtu par Valsts prezidentu, kas būtu pirmais darbs, pie kā jūs ķertos? 

Nav jau tāda pirmā darba. Tās ir prioritātes, ko es minēju. Pirmajā brīdī vēl padziļinātāk jāķeras [klāt] valsts drošībai. Vēl trešo reizi — valsts drošību mēs nevaram realizēt bez ASV. Jāpalielina tautsaimniecības jauda, jo pretējā gadījumā mēs nevaram sociālās programmas realizēt. Un reģionālās komponentes attīstība. Bez tās mēs nepacelsim Latvijas pilsoņu pašcieņu, pašlepnumu par savu valsti un līdz ar to — lojalitātes tematiku.

Varbūt ir kaut kas konkrētāks, ko iesāksit?

Es esmu arhitekts, man ir vīziju domāšana, man nav grāmatveža domāšanas. Un vīziju domāšana ir citāda pieeja dzīvē, vīziju domāšana ir horizonta domāšana, nevis punkta mērķa domāšana. Un mana horizonta domāšanā šīs trīs komponentes ir kā jauna iniciatīva, kas agrāk nav bijusi. 

Arhitektūras piesaukšana ir vietā. Ir jābūt vīzijai un skicei, bet nekas nenotiks, ja nebūs arī uzlikts uz papīra plāns, ka šajā brīdī tam cilvēkam ir jāatnāk ar tādu darbarīku un jāizdara tas un tas.

Mēs esam no divām dažādām profesijām. Žurnālisms ir rakstošā profesija, kurai var būt šī ikonogrāfiskā pieeja. Man ir vairāk semantiski sintaktiskā pieeja. Šīs lietas skan sarežģīti, bet es esmu izjūtu cilvēks, kas ir starp semantiku un sintaktiku. Tā ir arhitekta domāšana, kura bāzējas uz izjūtām, no kurām rodas vīzijas, no kurām rodas skices, no kurām rodas tehniskie projekti, un tad ir realizācija. Tieši tādā secībā ir noticis mans veiksmes stāsts, mana uzņēmējdarbība, arī aktivitātes politikā. Nedomāju, ka es savu metodi mainīšu. Latvijā ir pietrūkusi vizionārā pieeja lietām.

Taču tehniskajam projektam ir jābūt.

Protams, bet tam ir jābūt secībā, lietu kārtībā. Ir jāiziet cauri visai šai evolucionārai fāzei cauri. Nevari bez vīzijas neko tehniski risināt. Politiķiem patīk nākt ar lozungiem, kas nav pat vīzijas, un tos iedzīvināt tehniskās lietās. Tā nemēdz notikt ne dzīvē, ne arhitektūrā, ne ekonomikā, ne politikā. Visam jānotiek lietu secībā.