Kā Ukrainas policija izved cilvēkus no kara zonas, un kāpēc viņi nevēlas braukt prom
Martā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis parakstīja likumu par iedzīvotāju piespiedu evakuāciju no karadarbības līnijas. Uz šādu lēmumu pamudināja fakts, ka Doneckas apgabala pilsētās, kur pašlaik notiek visnežēlīgākās kaujas, joprojām mitinās cilvēki ar bērniem, kuri nevēlas pamest savas patvertnes. Piemēram, Bahmutā, kur pirms kara dzīvoja 72 tūkstoši, joprojām atrodas aptuveni 3000 cilvēku, to skaitā 33 nepilngadīgie, liecina Doneckas policijas dati.
«Vietējiem iedzīvotājiem bailes pamest ierasto vidi ir daudz spēcīgākas nekā kopā ar bērniem pārciest kārtējo bombardēšanu,» skaidro Volodimirs Vlasjuks, viens specializēto Balto eņģeļu ekipāžu vadītājiem Doneckas policijā.
Baidās no evakuācijas
Baltie eņģeļi ir īpaši izveidota policijas vienība civiliedzīvotāju evakuācijai no kara zonas. Kopš sācies karš, «eņģeļi» jau kļuvuši par leģendām. Šajā vienībā strādā dažādu dienestu profesionāļi: mediķi, militārpersonas, glābēji un arī psihologi. Lielākā daļa ir tieši no Doneckas apgabala, jo viņi labi pārzina vietējo iedzīvotāju mentalitāti un var mēģināt pārliecināt, kāpēc vajadzētu doties uz drošāku teritoriju. Lielākā problēma, lai izkļūtu no kara zonas, ir nevis apšaude, bet gan vietējo iedzīvotāju domāšana. Parasti bombardētajās pilsētās paliek vismazāk aizsargātie cilvēki: vientuļie pensionāri, nepilnās ģimenes un dzērāji.
«Lai kādu varētu evakuēt, vispirms jāpanāk savstarpēja uzticēšanās ar šo cilvēku vai ģimeni. Tas iespējams tikai tad, ja mēs regulāri piegādājam viņiem humāno palīdzību — cilvēki pie mums pierod, un mēs varam viņus pārliecināt,» skaidro Volodimirs.
Jau vairāk nekā gadu cilvēki kara zonā dzīvo necilvēcīgos apstākļos: bez gaismas, siltuma, normālas pārtikas un — pats galvenais — nepārtrauktās bailēs iet bojā apšaudē. Dažkārt tieši bērni parāda lielāku drosmi un pārliecina savus vecākus pamest bīstamo zonu. Bet diemžēl tāds ir tikai katrs desmitais gadījums, norāda policists. Volodimirs stāsta, ka dažkārt ir nepieciešamas nedēļām, pat mēnešiem ilgas sarunas, lai pārliecinātu vecākus evakuēt savus bērnus. Pieaugušo galvenās bailes — kam mēs citur būsim vajadzīgi? Un neapgāžamais arguments: «Šeit ir mūsu mājas.»
42 gadus vecais Volodimirs dzimis Krasnohorivkas mazpilsētā, kas atrodas netālu no okupētā Doneckas apgabala administratīvā centra. Savu ģimeni no turienes viņš evakuēja jau pirms plašā Krievijas iebrukuma. 2014. gadā Volodimirs sākā dienēt Ukrainas bruņotajos spēkos, bet pēc atvaļināšanas no armijas pievienojās policijai. Kad pērn februārī sākās iebrukums, Volodimiru norīkoja uz evakuācijas dienestu. Tas esot ārkārtīgi grūts darbs. «Jo vairāk vietējo iedzīvotāju ir palikuši kara zonas pilsētās, jo grūtāk ir rīkoties Ukrainas armijai. Tāpēc mūsu uzdevums ir glābt šos cilvēkus, vienlaikus atraisot rokas mūsu armijai,» skaidro policists.
Policijas vienību par Baltajiem eņģeļiem iesauca vietējie iedzīvotāji, jo pirmais evakuācijas transportlīdzeklis bija balta ātrās palīdzības mašīna. Tagad «eņģeļi» cilvēkus pārvadā īpaši bruņotās ātrās palīdzības automašīnās, kas aprīkotas ar neatliekamās medicīniskās palīdzības iekārtām un sniedz iespēju evakuēt arī ievainotos. Šos pašus auto policija izmanto arī humānās palīdzības piegādāšanai.
Lai gan nesen pieņemtais likums ļauj īstenot piespiedu evakuāciju, Baltajiem eņģeļiem šādu pilnvaru nav — policija vecākiem var tikai uzlikt naudas sodu par nolaidību. «Šis likums ir veids, lai paskaidrotu, ka valstij rūp tās pilsoņi. Un arī to — ja viņi nepamet kara zonu, tad paši ir atbildīgi par savu bērnu dzīvību,» saka Volodimirs.
Viņa vadītā ekipāža uz karstajiem punktiem katru dienu dodas jau sešus mēnešus. Agrāk katrs glābšanas mēģinājums Volodimiram bija grūts. Piemēram, viņš labi atceras, kāda pirms kara bija Krasnohorivka. 2019. gadā tur joprojām dzīvoja viņa tante. Vietējā skola bija izremontēta, ceļi klāti ar jaunu asfaltu. Tagad vairs nekas nav palicis ne no ceļiem, ne no skolas. «Krievu pasaule» tagad noslauka Krasnohorivku no zemes virsas gluži tāpat, kā tika noslaucīta Mariupole un citas Doneckas reģiona pilsētas. Šobrīd kaujas šajā reģionā notiek apmēram 150 teritoriālajās kopienās.
«Sākumā man bija ļoti grūti to visu redzēt, bet tagad es vienkārši «atslēdzu» savas emocijas, jo šīs pilsētas mēs vairs neizglābsim, tāpēc galvenā uzmanība ir pievērsta cilvēku glābšanai,» saka policists. Reizēm tas izdodas tikai nejaušības dēļ. Piemēram, pirms pāris nedēļām viņam izdevās evakuēt piecus gadus vecu meitenīti no Kurahoves mazpilsētas. Radinieki bija ziņojuši, ka bērnam jau piecas dienas ir drudzis. Turp devās «eņģeļu» ekipāža, lai gan pilsēta nepārtraukti tiek apšaudīta. Gan meitenīte, gan māte tikai nogādātas slimnīcā, un šobrīd tiek domāts par viņu evakuāciju uz drošāku valsts reģionu. Bērna atgriešanās kara zonā un līdzšinējos apstākļos vienkārši nav iespējama.
Misija: palikt dzīvam
Psiholoģe Arina Razvadovska, kas ar pārvietotajiem cilvēkiem strādā jau vairākus gadus, stāsta, ka cilvēki kara zonā paliek vairāku iemeslu dēļ. Viens no galvenajiem, par kuru Ukrainas sabiedrība negrib runāt publiski, ir fakts, ka šie cilvēki apzināti gaida «krievu pasauli», viņiem ir radi vai nu Krievijā, vai separātistu pašpasludinātajās Doneckas un Luhanskas tautas republikās.
«Šie pašpārliecinātie «krievu pasaules gaidītāji» pieņem humāno palīdzību no Ukrainas armijas, taču savu muguru drošības apsvērumu dēļ pret viņiem labāk negriezt. Viņi patiešām tic Krievijas propagandai, sauc ukraiņu karavīrus par fašistiem un nopietni uzskata, ka krievi uz viņiem šauj ukraiņu armijas dēļ,» skaidro psiholoģe.
Otrā kategorija ir mazāk bīstama un mazāk ideoloģiski noskaņota. Tie ir cilvēki, kuri faktiski kļuvuši par kognitīvās disonanses ķīlniekiem, proti, viņi jau ir pieraduši pie jaunajiem kara apstākļiem: regulārām apšaudēm, pastāvīgām briesmām un nespējas piepildīt visas savas vajadzības. Viņi ir piemērojušies jaunajai realitātei.
«Daudzi iedzīvotāji nevēlas pamest piefrontes pilsētu, jo aizbraukšana nozīmē apzināšanos, ka zaudēts ir pilnīgi viss. Cilvēki to nevēlas atzīt pat tad, kad redz, ka visa viņu manta jau ir izpostīta. Viņi turas pie savām atmiņām un ilūzijām,» skaidro Razvadovska.
Trešā cilvēku kategorija vieglprātīgi domā, ka viņi varēs izbraukt tad, kad sākies «kaut kas patiesi briesmīgs». Šāda infantila uzvedība bieži beidzas ar traģēdiju. Policists Vlasjuks stāsta, ka vairākas nedēļas mēģinājis pierunāt kādu ģimeni, lai izvestu viņus no kara zonas. Šis pāris — vīrs un sieva 50 gadu vecumā — kategoriski nevēlējās pamest Bahmutu. Viņi pārvācās no vienas pussagrautas mājas uz citu. Taču arī jaunajās vietās krita šāviņi. Pirms nedēļas vīrs nomira no šrapneļa brūcēm.
Tāpēc policisti dienu pēc dienas neatlaidīgi aicina cilvēkus evakuēties — jo katrā nākamajā dienā izbraukšana var izrādīties krietni sarežģītāka, un tas būs lielāks risks arī Baltajiem eņģeļiem, kuri atsteigušies palīgā.
«Jaunajās dzīvesvietās palīdz iekārtoties gan sociālie dienesti, gan vietējās pašvaldības, gan arī brīvprātīgie. Valsts no savas puses maksā ikmēneša pabalstu,» stāsta Doneckas policijas preses pārstāvis Pavlo Djačenko. Taču, par spīti tam, daudzu cilvēku bailes mainīt dzīvesvietu ir spēcīgākas par pašsaglabāšanās sajūtu.
Arī 39 gadus vecais Pāvels ir vietējais. Viņš uzauga industriālajā Kostjantiņivkā, kur pirms kara dzīvoja nepilni 70 tūkstoši cilvēku. Tagad šo pilsētu katru dienu apšauda Krievijas artilērija. Pāvels katru dienu brauc uz Bahmutu, lai palīdzētu evakuēt cilvēkus.
Baltie eņģeļi dažkārt darbojas arī kā taksometri — ja cilvēki beidzot nolemj pamest bīstamo zonu un doties pie radiem, policisti viņus aizved uz norādīto adresi. Otra iespēja ir doties uz tuvāko patvertni, kur tiek nodrošinātas pirmās nepieciešamības preces, pārtika un psiholoģiskā palīdzība.
Foto no personīgā arhīva
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra