Atkal jau par skolotājiem un par skolām

Kāpēc tas, ka mums trūkst skolotāju, ir slikti? Tāpēc, ka tas tiešā veidā ietekmē, kā mācīsies mūsu bērni, vai viņiem būs iespējams pilnīgi apgūt kompetences, kas nepieciešamas. Vai mums izdosies radīt inovācijas, vai mums būs jāpērk inovatīvi pakalpojumi no citām valstīm? Vai mēs spēsim piesaistīt skolotāja darbam pašus labākos?

Patlaban Latvijā trūkst skolotāju. Neviens pat īsti vairs nav pārsteigts par šo faktu, jo mēs to dzirdam jau daudzus gadus. Tomēr šis fenomens, ka skolās trūkst skolotāju, nav vērojams tikai Latvijā. Par to tagad arvien skaļāk diskutē arī citās valstīs. Jāatzīst, ka ne visās. Ir valstis, kur skolotāja profesija joprojām ir daudzu jauno cilvēku izvēle, lai gan dabūt skolotāja darbu nav vienkārši. Tomēr man tagad negribētos fokusēties uz citām pasaules valstīm, jo mums ir jārunā un jādomā par to, kas notiek pie mums – tas tiešā veidā ietekmē mūsu nākotni.

Un tagad vēlos parunāt par apgalvojumiem, kas tiek minēti dažādās sarunās un diskusijās, runājot, kāpēc ir problēmas ar skolotāju trūkumu. Minēšu dažādus argumentus, kas izskan, un mēģināšu mazliet raksturot realitāti, parādot, ka dažkārt tie nav argumenti, bet gan apgalvojumi, kuros cēloņi un sekas ir sajaukti vietām.

1. Vainīgi ir paši skolotāji, kas nemāk mācīt, tāpēc arī izglītībā viss ir slikti.

Noteikti negribu piekrist šādam apgalvojumam. Tas, ka cilvēks ir skolotājs, vienmēr automātiski nenozīmē, ka viņš ir labs skolotājs. Noteikti nē, bet, kamēr mēs nesakārtojam sistēmu, kamēr nepieņemam drosmīgus lēmumus sistēmas sakārtošanai, tikmēr paliekam līmenī, kad vieni saka, ka alga ir par mazu, bet nav gatavi mainīt savas mācīšanas stratēģijas (gribētos domāt, ka šī ir ļoti neliela grupa). Otri saka, skolotāji nav pelnījuši lielāku algu, jo… un tad ir dažādi argumenti, kāpēc skolotājiem nevajag saņemt lielāku atalgojumu, kāpēc skolotāji ir liekēži, kāpēc skolotājam nav tiesību uz savu prasību izteikšanu. Un tad ir trešā grupa cilvēku – tie ir godprātīgi, talantīgi skolotāji, kas šajā visā situācijā jūtas pazemoti un aizskarti, jo viņi lieliski dara savu darbu, māca skolēnus gan tradicionālā, gan netradicionālā veidā, lai skolēni varētu apgūt zināšanas, bet arī viņiem ir vēlme tikt novērtētiem. Gan finansiāli, gan arī emocionāli. Gribu domāt, ka visi tādus pazīstam un varam atzīt, ka tādi pastāv.

2. Vainīgas augstskolas, kas nesagatavo pietiekamā apjomā labus skolotājus.

Atkal viens no apgalvojumiem, kur cēloņi ar sekām tiek sajaukti kopā. Augstskolās ir izstrādātas jaunas studiju programmas skolotāju sagatavošanai*, bet augstskolas nevar sagatavot tos, kas uz šīm programmām nepiesakās.

Pašlaik Latvijā par skolotājiem var kļūt vairākos veidos, par kuriem var uzzināt nacionāla mēroga vietnē www.esiskolotajs.lv:

• Par pirmsskolas skolotāju var kļūt, mācoties 1. līmeņa profesionālajā studiju programmā (studiju ilgums ir 2 gadi), un pēc tam, ja ir vēlme, var iekļauties studiju programmā “Sākumizglītības skolotājs”.
• Var mācīties profesionālā bakalaura studiju programmā “Skolotājs” (studiju ilgums – 4 gadi) un iegūt tiesības mācītu divus mācību priekšmetus (izņemot matemātikas skolotāju, kurš iegūst tikai vienu specializāciju), vai kļūt par sākumizglītības skolotāju programmā ar tiesībām strādāt pirmsskolā un sākumskolā. Var rasties jautājums, kāpēc tik ilgi? Jā, tas ir gana ilgi, bet kāpēc uzskatām, ka skolotājam nevajag mācīties tik ilgi? Viņi taču ir tie, kas spēs iemācīt bērniem gan matemātiku, gan fiziku, gan vēsturi, gan arī spēju sadarboties, risināt konfliktus. Šis risinājums, ka skolotājs, iegūstot skolotāja kvalifikāciju, var vienlaicīgi kļūt par vairāku priekšmetu skolotāju, ir ļoti atbalstāms, jo tas ļauj skolotājam vadīt dažādas stundas un tas arī no finansiālās perspektīvas ir racionāls. Šāds risinājums var palīdzēt skolām brīvāk plānot skolotāju noslodzi. Tātad, finansiāli rēķinot, šo četru gadu laikā mēs iegūstam skolotāju, kam ir dubulta profesionālā kompetence, kas ir ļoti labs risinājums nelielai valstij, kāda ir Latvija.
• Ja cilvēks ir ieguvis kāda cita veida augstāko izglītību (piemēram, vēsturē vai fizikā u.c.), tad viņš var iestāties 2. līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmā “Skolotājs”, kas ir darba vidē balstīta studiju programma, pazīstama arī ar nosaukumu “Mācītspēks”. Arī šis ir veids, kā mēs četru līdz piecu gadu laikā varam iegūt jaunu skolotāju. Lai gan dažkārt tiek apgalvots, ka te mēs gada laikā varam dabūt skolotāju, tā gluži nav, jo viņš jau pirms tam ir kaut kur mācījies. Šiem skolotājiem gan ir tiesības mācīt tikai vienu mācību priekšmetu. Šis ir lielisks veids, kā izglītībā ienākt no citas jomas, tomēr būtu naivi uzskatīt, ka, pilnībā pārejot uz šāda veida skolotāju sagatavošanu, kaut kas būtiski mainīsies, jo vismaz pašlaik tas nav nedz ātrāk, nedz lētāk.

Milzīgais skolotāju trūkums valstī rada problēmas arī augstskolu studiju procesā, jo studējošie uzsāk strādāt par skolotājiem jau pirmajos studiju kursos, un reti ir tādi, kas nestrādā vēl pirms augstskolas beigšanas. Tas savukārt nozīmē, ka viņi gan mācās, gan strādā. Tad nu augstskolām ir jābūt tik jaukām/pretimnākošām/mazprasīgām … (varat brīvi papildināt sarakstu) un jānodrošina atvieglotas prasības šiem studentiem, jo VIŅI TAČU STRĀDĀ. Un skolotāji mums ir vajadzīgi, tāpēc nevar prasīt, lai studenti tikai mācītos.

Ko tas nozīmē? Ka šie studenti tiešām ir lielā pārslodzē un viņiem nav spēka un laika pilnvērtīgi izpildīt visas studiju procesa prasības, jo viens kredītpunkts nozīmē 40 stundas mācību, no kurām tikai daļa ir klātienes lekcijas. Dažkārt studenti uz lekcijām ierodas, bet dažkārt arī neierodas, jo strādā. Patstāvīgam mācību procesam laika un spēka mēdz vairs nepietikt.

Tas, ka studenti strādā, ir saprotami, jo ikvienam cilvēkam ir nepieciešami iztikas līdzekļi. Vai šie studenti zina visu, kas tiek piedāvāts jaunveidotajās skolotāju sagatavošanas studiju programmās, vai viņi uzzina visu, kā ir jāstrādā inovatīvam pedagogam? Šis ir jautājums, kur mums ir brīva vieta interpretācijām. Bet MUMS VAJAG SKOLOTĀJUS! Un tad nu sākas dažādas pārdomas par to, vai skolotājam tiešām ir jāmācās četrus gadus. Varbūt nevajag?

Atbilde ir pavisam vienkārša. Ja gribam kvalitatīvus skolotājus, kas ne tikai zina savu mācību priekšmetu, bet kuri zina arī, kā ieinteresēt, motivēt un atbalstīt ikvienu skolēnu, arī to, kuram ir zudusi motivācija, kam nepadodas tik vienkārši apgūt kādu mācību priekšmetu, tad viņam ir jāmācās. Skolotājam ir jāzina, kā vērtēt gan summatīvi, gan formatīvi. Viņam jāzina, kā sadarboties ar vecākiem, kā veidot jaunus mācību materiālus, kā domāt un kritiski analizēt, nevis paļauties uz to, ko mēs varam ieraudzīt sociālajos medijos. Jāmāca, kā atbildīgi pieņemt lēmumus, kā savstarpēji sadarboties. Vai skolotājs var iztikt bez tādām zināšanām? Droši vien, ka var iztikt, bet vai mēs kā sabiedrība esam tam gatavi? Esam gatavi pieņemt sekas, kas var rasties šādu eksperimentu rezultātā?

Šoreiz izlaidīšu tematu par to, vai akadēmiskā personāla atalgojums ir konkurētspējīgs.

3. Pie vainas ir augstās prasības kļūšanai par skolotāju, jo mācīt taču var jebkurš. Jo jebkurš ir mācījies skolā vai augstskolā un zina, kā ir jāstrādā skolā. Noteikti ir daļa cilvēku, kas ir ļoti apdāvināti tieši pedagoģiskajā darbā, tomēr vairumā gadījumu tas tomēr tā nav. Mums gan ik pa laikam gribas ticēt šādiem mītiem, jo MUMS VAJAG SKOLOTĀJUS. Tad esam gatavi pieņemt par skolotājiem cilvēkus, kam nav ne jausmas, kā mācīt un kā vadīt mācību darbu vienlaicīgi 20 līdz 30 bērniem/pusaudžiem/jauniešiem, kuriem katram ir atšķirīgs motivācijas līmenis, kuriem var būt arī ļoti individuāli atšķirīgs iepriekšējo zināšanu līmenis, bet mums jāstrādā ar visiem – jānodrošina, lai viņi visi vienlīdz labi iemācītos, lai viņiem visiem gribētos mācīties, jo skolotājam ir milzu ietekme uz mūsu bērnu nākotni. Vairumā gadījumu, kad tiek izteikti šādi pieņēmumi, piemirstam, ka skolotājs ir reglamentētā profesija, kas nozīmē, ka ir skaidri definētas prasības kļūšanai par skolotāju, ir definētas kompetences, kas skolotājiem ir jāapgūst un ir definēts, cik regulāri un kādā apmērā skolotājiem ir pienākums pilnveidot savu profesionālo kompetenci. Mēs neapspriežam, vai par ārstu var strādāt cilvēks bez atbilstošas izglītības (lai gan visi kādreiz ir slimojuši), mēs neapspriežam, vai par psihologu var strādāt cilvēks bez atbilstošas kvalifikācijas (jo mēs visi esam emocionālas būtnes), vai par juristu var strādāt īpaši nesagatavoti cilvēki (jo mēs visi mākam izlasīt likumus). Šo sarakstu mēs varētu turpināt par ikvienu reglamentēto profesiju. Mēs to neapspriežam, jo apzināmies, ka tās ir svarīgas profesijas, bet par skolotājiem gan ik pa laikam runājam kā par cilvēkiem, kas izvēlas dīvainu hobiju, un kā jau hobijā, tur var būt atbilstoša izglītība, bet var arī nebūt. Vai tiešām?

4. Vainīgi ir tie, kas skaļi runā par problēmām, jo tā tiek atbaidīti cilvēki, kas varbūt gribētu kļūt par skolotājiem. Arī šādi apgalvojumi ik pa laikam izskan, un tie kaut kādā mērā ir pamatoti, jo, uzzinot par nozares problēmām un problēmu dažādību, ir grūti pārliecināt jaunos cilvēkus, kam gribas kaut ko sasniegt, kam ir augstas ambīcijas un kas vēlas justies stabili savā profesijā, ka skolotāja profesija pilnīgi noteikti šādas iespējas nodrošinās. Vai esam gatavi parādīt, ka kļūšana par skolotāju nozīmē gan adekvātu atalgojumu, gan skaidru un paredzamu darba apjomu? Vai esam gatavi atzīt, ka problēmas pastāv un tās arī godprātīgi risināt? Vai tad, ja par problēmām skaļi nerunās, mēs kā sabiedrība, mūsu atbildīgie lēmumu pieņēmēji arī saredzēs, ka problēmas pastāv un tās ir jārisina? Šis lai paliek atvērts jautājums.

5. Sakārtosim skolu tīklu un viss atrisināsies. Šis man personiski šķiet ļoti labs risinājums, tomēr, domājot par skolu tīkla sakārtošanu, gribētos, ka šajā sarunā netiek runāts tikai par to, cik izmaksā šādu skolu uzturēšana un cik naudas var ietaupīt, skolas slēdzot, par to, kuras citas skolas skolēni no reorganizētajām skolām varēs apmeklēt, bet arī par transporta pieejamību. Tieši tas nodrošina, ka skolēni var nokļūt skolā un pēc tam atpakaļ mājās. Vai šis sabiedriskā transporta grafiks būs tāds, kas ļaus skolēniem apmeklēt arī konsultācijas, ja tādas nepieciešamas, palikt uz interešu izglītības nodarbībām, iesaistīties citās aktivitātēs? Vai būs iespējams izvēlēties dažādas skolas, nevis tikai to, kur aizved autobuss? Varbūt par to jau tiek spriests, bet mēs vienkārši to nezinām?

Kam es ticu?

1. Skolotāji ir tie, kas spēj iemācīt, spēj motivēt, spēj ieinteresēt un mainīt to, kā turpmāk attīstīsies mūsu bērnu nākotne un cik gatavi viņi būs mācīties vairāk, darīt vairāk, lai radītu inovācijas.
2. Skolēni grib mācīties un spēj mācīties, un viņi grib, lai viņiem būtu labi skolotāji.
3. Sistēmu ir iespējams sakārtot, un pienāks laiks, kad jaunie cilvēki gribēs kļūt par skolotājiem un būs gatavi savstarpēji konkurēt par iespēju strādāt šajā profesijā (varbūt šis ir galīgi naivi).

Šīs diskusijas noteikti var turpināt un attīstīt dažādos virzienos, bet mums ir jāpārstāj gaidīt Laimes lāci, kas kaut kad pie mums tiks atvests (nezinu, vai visi ir lasījuši Upīša Sūnu ciema zēnus, bet tas bija mītisks tēls, kurš tika gaidīts, lai visu sakārtotu), vai gaidīt, ka uzlabojumi izglītības sistēmā pie mums nonāks kaut kāda vīrusa veidā no Igaunijas vai Somijas.

P.S. Ar šeit rakstīto es noteikti neizsaku pārliecību, ka vienīgā zinu visas pareizās atbildes.

 

Autore ir Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne, profesore un vadošā pētniece

*Jaunās pedagoģijas studiju programmas ir izstrādātas Eiropas Sociālā fonda līdzfinansētā projektā Nr. 8.2.1.0/18/I/004 “Latvijas Universitātes inovatīvas, pētniecībā balstītas studiju virziena “Izglītība un pedagoģija” studiju programmas”.