Ilustratīvs attēls
Zaļās enerģijas ideja un tēls Latvijā ilgstoši tika bojāti ar obligātās iepirkumu komponentes (OIK) sāgu, kas bremzēja enerģētikas politikas ilgtspējīgu transformāciju. Pagājušā gada dramatiskie notikumi enerģijas tirgū deva tai jaunu elpu, diemžēl steiga, populisms un ilgtermiņa politikas trūkums radīja duļķainu vidi, kurā jau uzradušies "makšķernieki". Šī raksta mērķis ir rosināt pārdomas, diskusiju par enerģētikas politikas mērķiem un risinājumiem, riskiem, izvēlēm un sekām. Šoreiz vairāk ar uzsvaru uz tehnoloģiju izvēli, kā arī siltumenerģijas ražošanu un patēriņu.
Mērķu skaidrība
Kara radītie satricinājumi Eiropas enerģētikas nozarē Latvijai bija vārda tiešā un pārnestā nozīmē elektrošoks, kam sekoja varens ideju un pārdomu sprādziens. Mēs ne vien pārdefinējam enerģētikas politikas saturu un mērķus, bet cenšamies fokusēt vēlamo attīstību uz konkrētiem mērķiem. Visbiežāk minētie ir atteikšanās no fosilā kurināmā (klimatneitralitāte) un energoneatkarība. Ja pirmā saistīta ar globālu pasaules ekonomikas transformāciju un strīdiem par klimatneitralitātes lietderību ar, ironiski izsakoties, reliģisku raksturu, tad energoneatkarības jēdziens ir pārsteidzoši dabīgi iegūlies sabiedrības apziņā. Laikam jebkas, kam piekarina vārdu “neatkarība”, ir savrupā latvieša sirdij tīkams, lai ko tas praksē arī nenozīmētu. Ja jebkāda veida neatkarība no agresīvā austrumu kaimiņa neizraisa jautājumus, tad ko gan nozīmē energoneatkarība mūsu ar kaimiņiem cieši sasaistītajai elektroapgādes sistēmai? Vairāk pašu ražotas elektroenerģijas nemazina vajadzību līdzsvarot apgādi, sinhronizēt frekvenci reģionālā elektrosistēmā, attīstīt starpsavienojumus ar kaimiņiem papildu drošībai un tirgot Daugavas HES kaskādē pilnūdens periodos saražoto enerģiju. Tie ir īsi jautājumi pārdomām par jēdzienu saturu, bet iesaku tomēr pievērst uzmanību arī energodrošības mērķim – stabilai, prognozējamai (vēlams, cenas ziņā pieņemamai) elektroenerģijas un siltumenerģijas pieejamībai sabiedrības vajadzībām.
